Bet kāds dīvains pārsteigums!
Viņš nejuta ne trieciena, ne sāpju.
Un neredzēja krāsu pārmaiņu.
Tad van - Berls sajuta, ka maigas rokas viņu paceļ un viņš nostājās uz kājām, mazliet grīļodamies.
Viņš atvēra acis.
Viņam blakus stāvēja cilvēks un lasīja ko pergamentā, uz kura rēgojās liels, sarkans zīmogs.
Tā pati bālā Holandes saule, tas pats restotais Beitenhofas cietuma logs un tas pats trulais pūlis, tikai šoreiz kluss un izbrīnējies.
Atvēris acis un apskatījies visapkārt, van - Berls izprata sekojošo:
Oranijas princis, laikam sabaidījies, ka septiņpadsmit mārciņas asiņu, kas tecēja van - Berla dzīslās, varētu pārpildīt netaisnības mēru, bija iežēlojies par viņa nevainību.
Šī iemesla dēļ viņa gaišība dāvāja van - Berlam dzīvību. Lūk, kādēļ šķēps, kas trīs reiztes ar troksni pacēlās un nolaidās pār viņa galvu, nepieskārās kaklam un neizdzēsa viņa dzīvību. • Tādēļ arī nebija trieciena un sāpju. Tādēļ arī saule turpināja smaidīt — gan ne sevišķi spoži, tomēr diezgan silti un dzidri.
Kornēlijs, kurš bija sataisījies skatīt Dievu un viņas pasaules tulpes, jutās'mazliet vīlies. Tomēr apmierinājās, kad juta, ka var galvu grozīt uz visām pusēm.
Kornēlijs cerēja, ka apžēlošana būs pilnīga un viņu netraucēs atgriezties Dordrechtā pie puķu dobēm.
Bet viņš bija maldījies.
Jaunais Holandes valdnieks, Oranijas princis, bija lēmis sodīt ar mūža ieslodzīšanu cietumā. Van - Berls nebija tik vainīgs, lai to sodītu ar nāvi, bet pārāk vainīgs, lai to palaistu brīvībā.
Kornēlijs pacietīgi uzklausīja lēmumu un apmierinājās.
— Nu, nekas, — viņš domāja: — arī mūža apcietinājumā ir savi skaistumi. Mūža apcietinājumā būs Roze un būs trīs tulpju sīpoliņi.
Bet Kornēlijs nebija iedomājies, ka septiņu provinču valstī ir vairāki cietumi un ka noziedznieku uzturēšana citur ir lētāka nekā Hāgā, kura skaitās par galvaspilsētu.
Viņa gaišība Vilhelms, kuram, acīmredzot, nebija līdzekļu van - Berla uzturēšanai Hāgā, sūtīja viņu mūža apcietinājumā uz Levenšteinas cietoksni. Tiesa, tas gan atradās tuvāk Dordrechtai, tomēr par tālu, lai justos tās tuvumā.
Pēc ģeogrāfu apgalvojumiem Levenšteina atrodas starp Maasas ietekām, salas tālākā galā.
Van - Berls bija pietiekoši pazīstams ar savas zemes vēsturi, lai zinātu, ka slavenais Gracijs (pazīstams Holandes jurists un diplomāts (1583. līdz i645.), kā arī starptautisko tiesību zinātnes nodibinātājs) pēc lielā pavaldoņa Jāņa Bamevelda nogalināšanas 1619. gadā tika ieslodzīts šajā cietumā un pateicībā par viņa zinātniskiem un vēsturiskiem nopelniem, valdība viņam piešķīra divdesmit četrus holandiešu sū dienā uzturam.
— Man, turpretim, kā daudz neievērojamākai personai, labi, ja asignēs divdesmit sū dienā. Man, protams, klāsies pagrūti, bet dzīvot tomēr varēs.
Tad viņu pārņēma nepatīkama sajūta.
— Bet tas gan nav labi, ka tur. ir ļoti zema un mitra vieta. Un neizdevīga zeme tulpēm! Un Rozes — arī Rozes tur nebūs, — viņš klusi čukstēja, zemu noliekdams galvu uz krūtīm.
kas tobrīd notika kāda skatītāja sirdī
Tajā brīdī, kamēr Kornēlijs bija iegrimis savos prātojumos, pie ešafota piebrauca kariete.
Tā bija domāta cietumnieka aizvešanai. Viņu uzaicināja iekāpt tajā. Viņš paklausīja.
Sēstoties karietē, van - Berls ātri pavērās uz Beitenhofu, cerēdams ieraudzīt pie loga Rozes apmierināto sejiņu. Bet viņš to nepaguva ievērot, jo durvis ātri aizcirtās un straujie zirgi vilka to laukā 110 ļaužu pūļa. Kornēlijs tikai novēroja, ka daži ļaudis izrāda trokšņainu sajūsmu par Oranijas Vilhelma augstsirdību, turpretim ,citi lādējās, ka de - Vittu radinieks paliek nesodīts.
Pūlī bija dzirdami šādi spriedumi:.
— Labi, ka 'pasteidzāmies izrēķināties ar nodevējiem de - Viltiem. Citādi augstsirdīgais princis būtu viņus lāpāt apžēlojis, kā šo.
Bet par visiem vairāk neapmierināts ar apžēlošanu bija kāds labi ģērbies pilsonis. Viņš jau agrā rīlā bija atnācis noskatīties soda izpildīšanu, un laida darbā gan dūres, gan elkoņus, kamēr piekļuva vistuvāk soda vietai, no kuras to šķīra tikai kareivju rinda.
Daudzi gribēja redzēt, kā plūdīs nodevīgā Kornēlija asinis, bet tik sātaniska atriebības kāre, kā šim, nebija šurpu dzinusi nevienu.
Asinskārīgie ieradās pie Beitenhofas jau mazā gaismiņā, lai ieņemtu labākās vietas, bet šis bija gulējis pie cietuma vārtiem visu nakti un izlietojis gan viltu, gan varu, lai kļūtu visiem priekšā.
Un kads bende veda cietumnieku pie ešafota, šis pilsonis uzrāpās stabā, lai visu redzētu un arī pats būtu redzams. Viņš pamāja bendem ar galvu, sacīdams:
— Tas taču ir jau nolemts, vai nē?
Bende savukārt pamāja tam pretim, apstiprinādams:
— Nešaubaties!
Kas tad bija šis pilsonis, kurš bija tik tuvās attiecībās ar bendi, un
mēmi sarunājās ar to?
Ļoti vienkārši: šis pilsonis bija Izaks Bokstels. Viņš iū,daļ pēc Kornēlija aresta «ieradās Hāgā, lai tiktu pie melnās tulpes sīpoliņiem.
Sākumā viņš mēģināja savu nodomu piepildīt ar Grifija palīdzību, bet tas uzticīgs savam dienestam, nekādās sarunās neielaidās. Grifijs nodomāja, ka šis vīrs, interesēdamies par nieka lietām, grib sagatavot Kornēlija bēgšanu.
LIn tādēļ, kad Bokstels lūdza, lai Grifijs dabū sīpoliņus, kuriem vajadzēja būt noglabātiem vai nu pie paša arestētā, vai kādā tumšā kameras kaktā, sargs uzrīdīja Bokstelim suni.
Kaut suņa zobos arī palika Bokstela bikšu gabals, tas šo uzņēmīgo vīru neatbaidīja no tālākiem mēģinājumiem.