Kad ar Grifiju notika nelaime un viņš palika gultā, Bokstels uzmeklēja Rozi un piedāvāja tai par niecīgo sīpoliņu uzmeklēšanu visskaistāko zīda lakatu. Rozei gan likās, ka samaksa ir zolīda, bet viņa instinktīvi nojauta, ka priekšlikums nav godīgs un tādēļ noraidīja Boksteli pie bendes, kurš esot vienīgais nosodītā klātesošā mantas īpašnieks.
Šis padoms Bokstelim deva jaunu ideju.
Spriedums sekoja ļoti ātri un vienīgā iespēja tikt pie mērķa bija bendes uzpirkšana. Bokstels arī gāja pa šo ceļu. Viņš nešaubījās, ka Kornēlijs, liekot galvu uz ešafota, spiedīs roku pie sirds, kur glabājās melnās tulpes sīpoliņi.
Bokstels tomēr nevarēji uzminēt divus apstākļus:
Rozi, t.i. mīlestību, un Vilhelmu, t.i. žēlsirdību.
Bez Rozes un Vilhelma skauģa plāni būtu izdevušies.
Jā nebūtu Vilhelma apžēlošanas, Kornēlijs būtu nomiris.
Ja nebūtu Rozes, Kornēlijs būtu spiedis tulpes sīpoliņus pie sirds.
Ieradies pie bendes, Bokstels iedeva tam zelta un sudraba lietas simtu florinu vērtībā, un, uzdodamies par notiesātā tuvu radinieku, lūdza nodot tam pēc soda izpildīšanas visas nelaimīgā drēbes.
Jo, ko tad nozīmēja simts florinu cilvēkam, kurš bija vairāk nekā pārliecināts, ka par tiem saņems Harlēmas pilsētas puķkopju biedrības prēmiju.
Tas bijā tās pats, kā par izdoto naudu saņemt tūkstots procentu.
Arī bende varēja mierā būt. Viņš nopelnīja simts florinus bez pūlēm, ar to vien, ka Bokstelim un viņa kalpam atļāva pievākt sodītā noziedznieka līķi.
Bende domāja, ka sodāmais ir fanātiķis, kura līķi grib savākt tikpat fanātisks viņa draugs. Tur, protams, viņam nekādu iebildumu nebija.
Tādēļ bende Bokstela piedāvājumu labprāt pieņēma, tikai pieprasīja, lai tas samaksā iepriekš.
Bokstels samaksāja un sāka gaidīt.
No tā var iedomāties, ar kādu uzmanību un uztraukumu viņš sekoja visam notikumam, kā viņš uzmanīja valsts sekretāra gaitas, bendes darbu un katru van - Berla kustību, kā tas uzkāps ešafotā, kā noliks uz bluķa galvu un kā nokritīs nedzīvais ķermenis; vai tikai krītot nesasitīsies sīpoliņi un vai van — Berls tos būs noglabājis zelta lādītē?
Mēs neiedrošināmies aprakstīt to iespaidu, kādu uz Boksteli atstāja soda aizkavēšana. Kāda velna pēc bende ceļ nāves ieroci uz augšu un, laiž uz zemi, neaizskarot notiesāta kaklu? Bet kad Bokstels redzēja, ka sekretārs no kabatas izvelk pergamentu, notiesātam sniedz roku un pasludina apžēlošanu, viņu satvēra • ārprātīgas dusmas. Viņa acīs uzliesmoja tīģera asinskāre, hiēnas izsalkums un čūskas naids. Ja viņš bfliu pie pašas soda vietas, viņš bruktu van - Berlam virsū un nožņaugtu to.
Tā tad Kornēlijs paliks dzīvs, viņš aiznesīs līdz uz Levešteinas cietoksni melnās tulpes sīpoliņus un, varbūt, atradīs tur dārzu, kurā izaudzēs melno tulpi!
Ir tādi notikumi, kurus rakstnieka spalva nevar pienācīgi attēlot un tie jāatstāj pašu lasītāju fantāzijai.
Nesamaņā Bokstels nokrita no staba, kurā bija uzrāpies, un krītot izdvesa izmisuma pilnu kliedzienu. Oranžisti nodomāja, ka šis vīrs kliedz aiz prieka par noziedzniekam dāvāto dzīvību un tādēļ pacienāja viņu ar krietnu porciju sitienu.
Bet kāda nozīme bija dažiem dūru belzieniem, salīdzinot ar tām ciešanām, kādas pārdzīvoja Bokstels?
Aklās dusmās un izmisumā viņš metās pakaļ karietei, bet paklupa uz akmeņa un viss pūlis tam drāzās pāri.
Viņš piecēlās saplosītām drēbēm; sadauzītu muguru, ievainotām rokām.
Viņš izplēsa sev tik daudz matu no galvas, cik varēja un ziedoja tās nežēlīgai atriebības dievietei, kura bija to pievīlusi.
Dievei šis upurs, droši vien, nebija nepatīkams, jo teika pauž, ka viņai matu vietā uz galvas aug čūskas.
dordrechtas baloži
Kornēlijs jutās ļoti pagodināts, kad to veda uz to pašu cietoksni, kurā kādreiz bija ieslodzīts zinātņu vīrs Gracijs.
Bet vēl lielāks bija viņa gods, kad, nobraucot galā, izrādījās, ka arī kamera, kurā bija sēdējis Barncvalda draugs, bija tukša.
Tiesa, šai kamerai valdības aprindās nebija laba slava, jo Gracijs, ar savas s sievas viltus palīdzību, bija izbēdzis no cietokšņa, paslēpies grāmatu lādē.
No otras puses van - Berlam šķita, ka tā ir laba zīme, ja viņu ieliek taisni šajā kamerā, jo, pēc viņa domām, nevienu balodi nedrīkst likt tajā būrī, no kura agrākais iemītnieks tik viegli izsprucis.
Šī bija vēsturiska kamera. Bet mēs netērēsim laiku, to tuvāk aprakstot. Piezīmēsim tikai, ka griesti lajā bija mazliet augstāki, nekā parastās cietuma kamerās un pa rcstoto logu atklājās skaista aina.
Tāpat mūsu apraksta nolūks nav sīkāk aplūkot istabu.
Van - Berlam dzīve bija svarīgāks faktors, nekā elpošana. Nabaga cietumnieks vairāk par savām plaušām mīlēja divas lietas, kuras viņam bija lemts iegūt tikai fantāzijā.
Ziedu un sievieti. Tie abi viņam bija zuduši uz mūžu.
Par laimi labsirdīgais van - Berls bija maldījies. Liktenis, kurš tam kļuva labvēlīgs jau tajā brīdī, kad bendes cirvis pacēlās pār galvu, Grācijā kamera sagādāja tam arī tādus pārdzīvojumus, kādus tulpju cienītājs nekad nebija cerējis piedzīvot.
Kādā rītā, kad van - Berls domīgi stāvēja pie kameras loga un ieelpoja spirgto gaisu, apvāršņa malā vērodams savas dzimtenes daudzās dzirnavas, viņš pēkšņi izdzirda savādu švīkoņu un drīz ieraudzīja baložu baru, kurš nometās uz cietokšņa asajiem vaļņiem.
— Šie baloži, — domāja van - Berls, — atlaidušies no Dordrechtas un tā tad dosies uz turieni atpakaļ. Ja kāds viņiem pie spārna piesietu zīmīti, viņi, droši vien, aiznestu to tur, kur par viņu skumst.
Vēl brīdi pasapņojis, vaņ - Berls teica: