— Šis "kāds" varu būt es pats.
Cilvēks, kuram tikai divdesmit astoņi gadi un kurš notiesāts uz mūžu cietumā, t.i. apmēram uz divdesmit divām vai divdesmit trīs tūkstoši dienām, nevar palikt vienladzīgs pret savu likteni.
Van - Berls nevarēja atmest domu par saviem trim sīpoliņiem, jo šī doma, līdzīgi sirdij krūtīs, dzīvoja viņa apziņā.
Domādams par melno tulpi, van - Berls pacietīgi visu mēnesi paraktizējās, baložus ievilinādams cilpā. Beidzot viņam izdevās notvert baložu mātīti.
Pagāja vēl divi mēneši, kamēr viņš notvēra tēviņu. Tad viņš abus ieslēdza vienā būrī un 1673. gada sākumā, kad mātīte izdēja oliņas, palaida to brivībā. Būdama pārliecināta, ka tēviņš turpinās sēdēt uz oliņām, baložu mātīte priecīgi aizlaidās uz Dordrecbtu, līdzi aiznesdama zem spārniņa paslēptu zīmīti.
Vakarā viņa atlaidās atpakaļ.
Zīmīte neaizskarta bija vēl zem spārniņa.
Tā viņa zīmīti glabāja piecpadsmit dienas, kas sākumā radīja van - Berlā vilšanos, bet vēlāk pat izmisumu.
Sešpadsmitā dienā baložu mātīte atlidoja bez zīmītes.
Zīmīte bija adresēta viņa auklei un tajā atradās lūgums katram, kas to atrod, žēlsirdīgi nodot to, cik ātri vien iespējams, tam, kam tā adresēta.
Vēstulē bija rakstīti daži vārdi arī Rozei.
Aukle šo-vēstu li saņēma.
Un lūk, kādā kārtā:'
Aizbraucot no Dordrechtas uz Hāgu un tālāk uz Horkumu, Izaks Bokstels atstāja nevien savu māju, savu kalpu, novērošanas punktu un tālskati, bet arī savus baložus.
Kalps, kurš palika bez uztura, sākumā iztika no ietaupījumiem, bet kad to aptrūka, tad sāka ķert un apkaut baložus.
To redzēdami, baloži atstāja Bokstela māju un apmetās uz Kornēlija mājas jumta.
Aukle bija labsirdīga sieviete un viņai gribējās aizvien ko mīlēt. Viņa ļoti pieķērās baložiem un sāka tos barot. Kad Bokstela kalps prasīja, lai ļauj noķert arī šos divpadsmit vai piecpadsmit baložus, kuri vēl bija palikuši dzīvi, aukle lūdza, lai tas baložus pārdot viņai par sešiem holandiešu sū gabalā.
Tā bija augsta maksa un kalps ar prieku to pieņēma.
Tā aukle kļuva par likumīgo baložu īpašnieci.
Meklēdami barību, baloži salaidās baros ar citiem baložiem un savos lidojumos apciemoja Hāgu, Levenšteinu un Rotterdamu.
Liktenis bija lēmis, ka Kornēlijs van - Berls notvēra tasni vienu no šiem baložiem.
Ja skauģis nebūtu atstājis Dordrechtu, lai sekotu savam upurim uz Hāgu, pēc tam uz Hartumu vai Levenšteinu, — zīmīte nebūtu nokļuvusi aukles, bet Izāka Bokstela rokās. Tad mūsu nabaga cietumnieks būtu velti tērējis laiku un viņa dziļie pārdzīvojumi, kuri mums būs jāattēlo kā daudzkrāsains tepiķis, paliktu uz visiem laikiem neizteikti.
Un tā — zīmīte nokļuva van - Berla aukles rokās.
Februāra novakarē, kad no debesīm krita pirmie krēslas palagi un tālā zilgmē iemirdzējās zvaigznes, Kornēlijs cietokšņa koridorā izdzirda steidzīgus soļus, kuri tam lika nodrebēt.
Tā bija mīkstā Rozes balss.
Viņš piespieda roku pie sirds un klausījās.
Atzīsimies tomēr, ka sevišķi nejaušs un negaidīts šis notikums nebija. Balodis, kā atbildi uz viņa vēstuli atnesa cerību, un viņš, pazīdams Rozes uzņēmību, ik dienas gaidīja no viņas ziņas par melno tulpi.
Viņš piecēlās, noliecās pie durvīm un klausījās.
Nebija šaubu, tā bija tā pati balss, kura tik ļoti vinu aizkustināja Hāgā.
Bet vai Roze, kura tā tad no Hāgas ieradusies LeveŠteinā un neizprotami iekļuvusi cietumā, varētu laimīgi nokļūt pie cietumnieka? »
Tajā brīdī, kad Kornēlijs lauzīja galvu ap šo problēmu un uztraucās, atvērās viņa kameras lodziņš, kurā parādījās Rozes sejiņa, smaidoša laime, un vēl skaistāka, nekā pirms pieciem mēnešiem. Bēdas un uztraukums to darīja īpatnējāku un bālāku, bet arī mīļāku un apskaidrotāku.
Piebāzusi galvu pie lodziņa, viņa teica:
— Redzat, kungs, arī es esmu še!
Kornēlijs izstiepa rokas, pacēla acis pret debesīm un priekā iesaucas:
— Ak, Roze, Roze!
— Runājiet klusāk! Tēvs man seko, — teica meitene.
— Jā. Viņš patlaban saņem no komandanta rīkojumus.
— Rīkojumus no komandanta?
— Klausāties, es lūkošu jums īsumā visu izskaidrot. Pavaldoņam ir ferma, netālu no Lcidcnas, kurā mana krustmāte un viņa aukle vada saimniecību. Tiklīdz saņēmu jūsu vēstuli, es tūdaļ steidzos pie krustmātes un paliku tur, kamēr ieradās princis… Es viņu lūdzu pārcelt manu tēvu no Hāgas cietuma par uzraugu Levenšteinas cietoksnī. Viņš neizprata manu īsto nolūku un izpildīja lūgumu.
— Tā tad jūs esat še?
— Kā redzat.
— Un varēšu jūs katru dienu redzēt?
— Cik bieži vien es varēšu.
— Ak, Roze, mana skaistā Roze! — iesaucās Kornēlijs, — tad jūs tomēr mani mazliet mīlat?
— Mazliet… Jūsu prasības nav diezcik lielas, Kornēlija kungs.
Kornēlijs kaisli izstiepa roku, lai pieskartos tai, bet restotais
lodziņš ļāva sastapties tikai viņu pirkstu galiem.
— Tur nāk tēvs, — teica meitene un ātri steidzās pretīm vecajam Grifijam, kurš kāpa augšā pa trepēm.
lodziņš
Grifijam sekoja viņa suns.
Viņš to izvadāja pa visu cietumu, lai vajadzības gadījumā tas pazītu cietumniekus.
— Redzat, tēvs, — teica Roze, — no šīs kameras savā laikā izbēga Gracijs, jūs zināt Grāciju?
— Zinu, zinu, blēdis Gracijs bija draugs tam karātavu putnam Barneveldam, kura sodīšanu es redzēju, mazs bērns būdams. Gracijs! Tad no šīs kameras viņš izbēga? Nu, tagad es galvoju, ka neviens vairs no tās neizbēgs.
Durvis atvēris, viņš pustumsā uzrunāja cietumnieku.