— Cik es jums pateicīgs, dārgā Roze!
To teicis Kornēlijs tik tuvu pielieca galvu pie lodziņa, ka Roze atrāvās.
— Es jums atnesu jūsu tulpju sīpoliņus.
Kornēlija sirds vai pamira; viņš nebija iedrošinājies prasīt, kas ar sīpoliņiem noticis.
— Jūs paglabājāt tos?
— Vai jūs man nenodevāt tos kā dārgu mantu?
— Jums taisnība, bet tagad tie pieder jums.
— Viņi man būtu piederējuši tad, ja jūs nepaliktu dzīvs. Bet jūs, par laimi, palikāt dzīvs. Un es esmu bezgala pateicīga viņa gaišībai un novēlēju viņam visādus labumus par to, ka viņš jums dāvāja dzīvību. Es jau toreiz nolēmu sīpoliņus atdot jums atpakaļ. Tikai nezināju, kā to darīt. Kad jūsu aukle nodeva man zīmīti, es nolēmu lūgt princi, lai pārceļ tēvu par uzraugu šajā cietoksnī. Visu citu jūs jau zināt.
— Tā tad jau pirms manas vēstules jūs domājāt par mani?
— Protams, — atbildēja Roze, kautrīgi nosarkdama, — visas manas domas bija pie jums.
Un, izrunājot šos vārdus, Roze likās tik daiļa, ka Kornēlijs atkal piespieda savu seju pie lodziņa, lai pateiktos tai. Bet Roze atkal atvairījās.
— Es bieži esmu bijusi nemierā ar to, ka neprotu lasīt,»— koķeti turpināja meitene, — bet nekad es šo trūkumu nebiju tik asi jutusi, kā toreiz, kad jūsu aukle atnesa man jūsu vēstuli. Es ilgi turēju rokā zīmīti, kura bija saprotama citiem, bet man, muļķītei, tā bija mēma.
— Jūs bieži nožēlojat, ka neprotat lasīt? Kādēļ?
— Ak, — smaidīdama teica meitene, — tādēļ, ka es gribu lasīt visas vēstules, kuras man atsūta.
— Jūs saņemat vēstules?
— Simtiem.
— Kas tad jums raksta?
— Kas man raksta? Vispirms visi studenti, kas staigā gar Beitenhofu, virsnieki, kuri apmāca kareivjus uz laukuma, komiji un beidzot arī tirgotāji, kas mani redz pie loga.
— Un ko jūs darijāt ar šīm vēstulēm?
— Agrāk es lūdzu savas draudzenes lasīt man priekšā. Tas bija ļoti jocīgi. Bet pēdējā laikā man vairs nepatika klausīties šajās muļķībās un es tās vienkārši sadedzināju.
— Pēdējā laikā! — priekā un sajūsmā iesaucās Kornēlijs. Roze nodūra acis un pietvīka.
Viņa nejuta, ka tuvu, tuvu, pie pašām lodziņa restēm pieliecās Kornēlija lūpas.
Tad viņa sakaunējās un tik steidzīgi aizgāja, ka pat tulpju sīpoliņus aizmirsa atdot.
skolotājs un skolniece
Kā redzējām, tad vecais Grifijs nebūt tik labi nedomāja par de - Vitta radinieku, kā viņa meita.
Levenšteinā atradās tikai pieci cietumnieki un uzraudzība pār tiem bija viegla, kādēļ Grifijs pārcelšanu atzina kā atalgojumu par ilgu gadu uzcītīgu dienestu.
Kornēlijs van - Berls vecā cietumsarga iedomā izauga par visbīstamāko noziedznieku. Sarunās ar van — Berlu Grifijs bija ass un neiecietīgs, viņš to bieži kontrolēja un uzmanīja, tā sakot katru jaunekļa kustību.
Grifijs ieradās Kornēlija kamerā trīs reizes dienā, cerībā to pārsteigt nozieguma vielā. Bet Kornēlijs, no tā laika, kopš Roze ieradās cietoksnī, galīgi atteicās no rakstīšanas, jo nebija', kam rakstīt. Likās pat, ja Kornēlijam piedāvātu pilnīgu brīvību, viņš labāk paliktu cietumā '— ar Rozi un tulpju sīpoliņiem — nekā dzīvotu citā vietā — bez Rozes un sīpoliņiem.
Roze apsolījās ik vakarus deviņos ierasties un, kā redzējām, šo solījumu izpildīja jau pirmajā vakarā.
Arī otrā vakarā viņa ieradās tādā pašā noslēpumainā, ar tikpat lielu uzmanību, kā dienu iepriekš. Viņa tikai deva sev solījumu nelikt seju pārāk tuvu pie lodziņa. Un lai sāktu sarunu, kura varētu interesēt van - Berlu, viņa pasniedza tam caur lodziņu tajā pašā papīrītī ietītus sīpoliņus.
Bet, Rozei par lielu pārsteigumu, jaunais cilvēks ar savas rokas pirkstu galiem piedāvājumu atvairīja.
Viņš jau bija visu pārdomājis.
— Uzklausa! mani, — viņš teica. — Man liekas, mēs pārāk daudz riskējam, turēdami visu savu bagātību vienā maisā. Jūs saprotat, mīļā Roze, ka mēs rīkojamies izpildīt uzdevumu, kas līdz Šim vēl nevienam nav izdevies. Mums vajaga izaudzēt melnu tulpi. Ievērosim vislielāko uzmanību un apdomību, lai mums nebūtu vēlāk jānožēlo. Un tā es ceru nodrošināties pret visām varbūtībām un tuvoties mērķim.
Roze visiem spēkiem centās saprast, ko viņai saka. Ne tādēļ, ka viņa ticētu panākumiem, bet tādēļ, ka tam ticēja nabaga puķkopis.
— Redzat, kā es domāju ievirzīt mūsu kopdarbību šajā lietā…
— Es klausos, — teica Roze.
— Jums droši vien šajā cietoksnī būs kāds darbiņš? Ja nē, tad taču ir kāds pagalms vai uzbērums?
— Mums še ir skaists dārzs, — teica Roze. — Viņš stiepjas gar upi un tajā aug brīnišķīgi veci koki.
— Vai jūs, mīļā Roze, nevarētu atnest no šī dārza mazliet zemes, lai es redzētu, kas te darāms?
— Rītu pat.
— Paņemat mazliet zemes ēnā un mazliet saulē, lai varētu noteikt tās sausumu un mitrumu.
— Esat bez bēdām.
— Kad es izmeklēšu zemi, mēs sadalīsim sīpoliņus trijās dalās. Vienu sīpoliņu jūs iestādīsiet manis izmeklētā zemē, noteiktā dienā un stundā, un droši vien tas izaugs un uzziedēs, ja jūs to rūpīgi kopsal.
— Es to nepametīšu ne mirkli.
— Otru sīpoliņu jūs atstāsat man un es mēģināšu izaudzēt to še, savā kamerā, kas kliedēs manu garlaicību ilgajās stundās, kad es palieku viens. Tiesa, man nav gandrīz nekādas cerības, ka šis stāds uzziedēs, bet pamēģināt tomēr gribu. Saule arī še dažreiz iespīd. Es centīšos mākslīgi pavairot arī siltumu un izmantošu auglības labā arī savas pīpes pelnus. Trešo sīpoliņu mēs, pareizāk sakot jūs, palurēsat krājumā, lai mēs nepaliktu tukšā, ja mēģinājumi neizdotos. Tā tuvojoties mērķim, nav domājams, dārgā Roze, ka mēs neiegūsim simts tūkstošu florinu lielo prēmiju.