— Es viņu ļoti rūpīgi kopju un uzmanu.
— Ko jūs esat darījusi? —viņš kaisli jautāja un viņa acīs iezagās tāds pats spīdums, kā tajā vakarā, kad Rozi apmulsināja viņa karstā elpa.
— Es savai tulpei izmeklēju vietu klajā dārzā, tālu no kokiem un no sētas. Zeme tur ir mitrāka, nav tik sausa, un nav arī neviena zvirgzda. Es tur ierīkoju tasni tādu dobi, kādu jūs vēlējāties.
— Labi, Roze, ļoti labi.
— Zeme ir sagatavota un gaida jūsu tālākos rīkojumus. Kad jūs teiksat, ka diena izdevīga, es iedēstīšu savu tulpi. Tā taču būs jāstāda mazliet vēlāk, nekā jūsu tulpe, jo tai būs vairāk gaisa, gaismas un zemes mitruma.
— Pareizi, pilnīgi pareizi, — iesaucās Kornēlijs, priekā rokas sasizdams. — Jus esat lieliska skolniece, Roze, un jūs katrā ziņā iegūsat tos simts tūkstošus florinu.
— Tikai nepiemirstat, — smiedamies teica Roze, — ka jūs skolniecei vajadzētu arī vēl ko citu mācīties.
— Jā, es to pašu domāju. Jums jāiemācās lasīt.
— Kad mēs sāksim?
— Tūlīt.
— Nē, rītu.
— Kādēj ne šodien ?
— Tādēļ, ka mūsu stunda jau beigusies un es esmu spiesta jūs atstāt.
— Jau!? Bet ko mēs lasīsim?
— Man ir kāda grāmata, kura droši vien man nesīs laimi.
— Tā tad — līdz rītam.
— Līdz rītam.
Nākošās dienas vakarā Roze atnāca ar Kornēlija de - Vitta bībcli.
pirmais sīpoliņš
Nākošā dienā, kā jau teikts, Roze atnāca ar Kornēlija de - Vitta bībeli.
Tā starp skolotāju un skolnieci sākās viena no tām burvīgām scēnām, par kurām priecājās romantisti, ja vien to attēlošana laimējas viņu spalvai.
Lodziņš, kas bija ierīkots kameras durvīs, lai redzētu, ko dara cietumnieks, izrādījās pārāk augsts, lai ļaudis pie viņa varētu nodarboties ar grāmatas lasīšanu.
Rozei bija jāpakāpjas, ar vienu roku turoties pie restēm, bet otrā turot paceltu lampu, lai sekotu burtiem un teikumiem, kurus ar salmiem rādīja skolotājs un lika skolniecei atkārtot.
Lampas gaisma krita uz Rozes brīnišķo seju, apspīdēja viņas dziļās, zilās acis, gaišdzeltenos matus un melno cepurīti, kuru frīslandietes izlietoja par galvas tērpu.
Lai meitenes roka nepiekustu, Kornēlijs izgudroja, ka lampu var piesiet pie restēm ar kabatas lakatiņu.
Rozes spējas drīz progresēja. Kad darbs šķita pārāk grūts, tad skolotāja un skolnieces skatienu sastapšanās un roku nejauši pieskārieni radīja jaunas enerģijas un uzņēmības sparu, grūtības pagāja nemanot.
Viena atpakaļ iedama uz savu mītni, Roze atkārtoja dzirdētās mācības un sirdī noglabāja klusībā iegūtos mīlas apliecinājumus.
Kādu vakaru viņa atnāca pusstundu vēlāk par ierasto laiku.
Tas bija pārāk liets notikums, lai Kornēlijs nepainteresētos, kādēļ tas noticis.
— Nedusmojaties. Tas nenotika manas vainas dēļ. Mans tēvs atjaunojis pazīšanos ar kādu cilvēku, kurš viņu bieži apmeklēja jau Hāgā un lūdza parādīt cietumu. Tas ir lielisks puisis un labs dzērājs, kurš bagātīgi izmaksā un neskopojas ar naudu. _
— Citādi jūs viņu nepazīstat? — brīnījās Kornēlijs.
— Nē. Tagad jau divas nedēļas, kopš mans tēvs pieķēries šim jaunajam paziņam un katru dienu to pieņem.
Kornēlijs satraucas nemierā. Viņam šķita, ka te slēpjas kāda jauna katastrofa. — Tas katrā ziņā būs viens no tiem spiegiem, kurus valdība suta cietokšņos novērot cietumniekus un sargus.
— Man šķiet, — smaidīdama teica Roze, — ka šis cilvēks seko kam citam, tikai ne manam tēvam.
— Kam tad viņš varētu sekot?
— Piemēram: man.
— Jums?
— Un kādēļ gan nē? — smējās meitene.
— Akv jā, — nopūtās Kornēlijs. — Vai tad nu visiem jūsu pielūdzējiem jāaiziet tukšā! Šis cilvēks var kļūt par jūsu vīru.
— Es nesaku "nē".
— Bet uz ko jūs dibināt šo prieku?
— Vai tā būtu baidīšanās, Kornēlija kungs…
— Paldies, Roze, tā ir baidīšanās…
— Tad paklausaties.
— Es klausos.
— Šis cilvēks jau vairākas reizes ieradās Beitenhofā, Hāgā. Taisni tajā laikā, kad jūs tur iesēdināja. Kad es izgāju, arī viņš izgāja; es atbraucu šurp, viņš arī atbrauca šurp. Hāgā viņš nāca, it kā vēlēdamies jūs redzēt.
— Mani redzēt?
— Jā.' Bet tas, bez šaubām, bija tikai iemesls. Jo tagad jūs atkal esat mana tēva apsargātais, un viņš varētu savu vēlēšanos atkārtot, bet viņš to nedara. Gluži otrādi: vakar viņš tēvam teica, ka jūs nemaz nepazīstot.
— Turpināt, Roze, es jūs lūdzu. Es mēģināšu izprast, kas tās par cilvēku un ko viņš grib.
— Vai jūs, Kornēlija kungs, esat pārliecināts, ka neviens no jūsu draugiem neinteresējas pārjums?
— Man nav draugu, Roze, izņemot veco aukli, kuru jūs pazīstat un kura pazīst jūs. Viņa atnāktu bez viltus un teiktu: "Dārgais kungs vai jaunkundze! Šajā cietumā smok mans bērns. Atļaujat man pusstundu ar viņu satikties un es visu mūžu par jums lūgšu Dievu." Nē, izņemot manu labo aukli, man citu draugu nav.
— Un tā — es turpināšu stāstīt savus novērojumus. Vakar, saulrietā, kad es strādāju pie savas puķu dobes, mans skatiens nejauši krita uz vaļā pamestiem vārtiņiem, kuriem garām paslīdēja cilvēka ēna. Es izlikos, ka neredzu un novēroju, ka cilvēks, kas slapstās aiz žoga, ir mūsu pazīstamais. Viņš sekoja katrai manai kustībai, katram lāpstas dūrienam.
— Jā, jā, tas katrā ziņā būs iemīlējies, — teica Kornēlijs. — Vai viņš ir jauns, skaists?
Viņš asi uzlūkoja Rozi, gaidīdams atbildi.
— Jauns, skaists? — iesmējās meitene. — Oi, nē. Viņam ir riebīga seja, kādi piecdesmit gadi uz mugurās un viņš neiedrošinās man pat tieši sejā lūkoties un skali runāt.