— Bet kā viņu sauc?
— Jakobs Žizels.
— Es tādu nezinu.
— Nu jūs redzat, ka viņš še nenāk'jūsu dēļ.
— Vai jūs viņu nemīlat?
— Protams, ka nē.
— Vai jūs gribat, lai es apmierinos ar to?
— Es to noteikti prasu no jums.
— Nu, labi, jūs jau protat mazliet lasīt, Roze; es jums aprādīšu greizsirdības un šķiršanās sāpes.
— Es izlasīšu, ja jūs būsat rakstījis lieliem burtiem.
Tā kā saruna pieņēma tādu veidu, kurš uztrauca Rozi, viņa nolēma to pātraukt.
— Bet sakat, lūdzu, kā klājas jūsu tulpei?
— Spriežat pati par manu prieku, Roze. Šorīt es uzmanīgi nokasīju smilšu virskārtu, kura pārklāj sīpoliņu, lai aplūkotu to saulē un ieraudzīju, ka izlīdis pirmais asns. Mana sirds vai izkusa priekā. Šī jaunā, topošā dzīvība mani vairāk ielīgsmoja, kā viņa gaišības pavēle, ar kuru man bija dāvāta dzīvība.
— Tā tad jūs cerat?
— Es stipri ticu.
— Un kad es lai stādu savu tulpi?
— Pirmā izdevīgā dienā. Es jums to pateikšu. Bet neņemat nevienu sev palīgā. Neuzticat nevienam šo noslēpumu. Speciālists no viena acu uzmetiena sapratīs, kas tas par stādu. Un sargājat trešo sīpoliņu vairāk par visu.
— Tas ir ietīts tajā pašā papīrā un noglabāts skapja dibenā, zem maniem uzvalkiem, kur tam nav auksti un nav arī smagi. Bet nu ardievu, mans nabaga cietumnieks!
— Vai jūs jau ejat?
— Jāiet.
— Tik vēlu atnākat un tik ātri jau prom!
— Mans tēvs var kļūt nemierīgs un pielūdzējs — greizsirdīgs.
Viņa sāka uztraukta klausīties.
— Kas jums kaiš? — jautāja van - Berls.
— Man liekas, es dzirdu soļus uz kāpnēm.
— Tie katrā ziņā nav Grifija soļi; tos var tālu dzirdēt.
— Nē. Tēva soļi tie nav. Bet…
— Bet…
— Tie var būt Jakoba soļi.
Roze steidzīgi metās uz kāpnēm un dzirdēja, ka norīb lejas durvis.
Kad ļaunais liktenis sāk piepildīt savus nodomus, viņš reti nebrīdina savu izraudzīto upuri. Līdzīgi duelantam, viņš brīdina pretinieku, lai tas varētu spert vajadzīgos aizsardzības soļus.
Parasti notiek, ka šos brīdinājumus mēs izjūtam instinktīvi vai caur nedzīvām lietām, kuru mājieniem mēs tomēr reti veltījām uzmanību.
Nākošā dienā nekas ievērojams nenotika. Grifijs trīs reizes apstaigāja kameras. Viņš nekā neatrada. Kad Kornēlijs dzirdēja cietumsarga soļus, — bet Grifijs, cenzdamies pieķert cietumniekus sazvērestībā, nenāca noteiktā laikā, bet dažādā, — viņš steidzīgi paslēpa krūzi ar dārgo stādu, sākumā zem jumta dēļiem, vēlāk zem akmeņu kaudzes loga priekšā. Krūzi viņš bija piesējis saitē, kuras gals arī bija rūpīgi paslēpts.
Grifijs to nebija ievērojis.
Šī viltība palika apslēpta visu nedēļu.
Bet kādu rītu, kad Kornēlijs bija iegrimis stāda aplūkošanā un neievēroja Grifija soļus, jo tajā dienā auroja stiprs vējš un vecajā tornī viss dārdēja, pēkšņi atvērās durvis un Kornēliju pārsteidza ar krūzi uz ceļiem.
Cietumnieka rokās redzēdams aizliegtu priekšmetu, Grifijs metās uz to, kā plēsīgs vanags uz laupījumu.
Vai nu tīši vai netīši, bet vecais uzraugs savu dzīslaino roku — to pašu, kuru Kornēlijs tik brīnišķīgi izārstēja* — iegrūda taisni krūzes vidū, kur dīga dārgais stāds.
— Kas jums tur ir? — viņš kliedza. — Beidzot es jūs pieķēru!
Viņš iegrūda roku dziļi zemē.
— Man nav nekā, nekā! — atbildēja Kornēlijs, drebēdams visās miesās.
— Es jūs notvēru! Krūze ar zemi — te katrā ziņā ir kāds noziegums.
— Dārgais Grifij… — vaidēja Kornēlijs, uztraukts kā irbe, kuras ligzda izpostīta.
Un paliesi, Grifijs sāka ārdīt zemi ar saviem spēcīgiem pirkstiem.
— Grifij. Grifij, uzmanīgāk! — teica Kornēlijs, nobālējis.
— Kas ir, velns lai parauj, — kliedza cietumsargs.
— Uzmanīgāk, es saku, jūs to sabojāsat!
Ar strauju tvērienu Kornēlijs izrāva krūzi Grifijam no rokām un apsedza ar savu roku.
Bet Grifijs, ietiepīgs kā visi veči, un pārliecināts, ka atklājis jaunu sazvērestību pret princi Viljielmu, atvēzējās sist cietumniekam ar koku pa galvu. Taču, redzot, ka Kornēlijs vairāk sargā krūzi, nekā savu galvu, mēģināja ar varu izraut tam krūzi no rokām.
— Ak, tā! — kliedza Grii'ijs: — Jūs še ceļat dumpi!
— Neaizskarat manu tulpi! —sauca van - Berls.
— Laba tulpe! Mēs zinām jūsu viltības.
— Es jums zvēru…
— Atdodat! — kliedza Grifijs, piesperdams kāju pie zemes. Atdodat, ja nē, es pasaukšu sardzi. .
— Saucat, ko gribat, bet Šo nabaga stādiņu jūs dabūsat tikai reizē ar manu dzīvību.
Grifijs lielās dusmās atkal iegrūda roku zemē un šoreiz izvilka no tās pavisam melnu sīpoliņu. Tajā brīdī, kad van - Berlam likās, ka pretinieks nu apmierināsies, viņš izmisumā ieraudzīja, ka Grifijs no krūzes izrauj trauslo asniņu un nomet to ar lielu sparu uz akmeņa grīdas. Stādiņš salūza gabalos un cietumsarga smagie zābāki to samina.
Van - Berls izdvesa izmisuma un dziļu sāpju pilnu kliedzienu. Tad viņam sakāpa galvā asinis un brīdi tam gribējās sviest tukšo krūzi pret varmākas pliko pauri.
Viņš arī to būtu darījis, ja aiz durvīm neatskanētu izmisuma kliedziens un starp abiem pretiniekiem nenostātos raudošā Roze.
Kornēlijs ar lielu sparu svieda tukšo krūzi pret grīdu, kura sašķīda sīkos gabaliņos.
Tikai tad Grifijs saprata, kādas briesmas tam draudējušas un sāka neganti lādēties.
— Vajaga būt galīgi trulam un nelietīgam cilvēkam, lai atņemtu nabaga cietumniekam viņa vienīgo prieku un cerību: tulpes stādu, — teica Kornēlijs.
— Ak, kādu noziegumu jūs esat izdarījis, tēv, — teica Roze.
— Ko tu pļāpā, — kliedza vecis, pret meitu pagriezdamies: — Nebāzi savu degunu, kur tev nenākas, bet uz pēdām pazudi no šejienes!