— Nelietis! Nelietis! —atkārtoja izmisumā Kornēlijs.
— Galu galā, ja tā tikai tulpe bijusi, tad es jums varu iedot, cik vēlaties; man viņu bēniņos trīssimts gabalu, — mazliet samulsis, teica Grifijs.
— Pie velna jūsu tulpes! — kliedza Kornēlijs. — Tās nav labākas par jums. Ja man būtu simts miljardu miljonu, es arī viņus atdotu par šo tulpi, kuru jūs samināt.
— Ak, tā! — uzvaras pilns teica Grifijs, — tā tad no svara nav tulpe, bet šis nolādētais stādiņš, kurā droši vien slēpjas
sazvērestības atslēga, lai jūs varētu sarakstīties ar saviem domu biedriem. Es jau teicu, ka jums vajadzēja galvu nocirst.
— Tēvs, tēvs! — iekliedzās Roze.
— Tomēr labi, ka es to iznīcināju. Un tas notiks vienmēr, kad jūs to mēgināsat. Es jau jūs brīdināju, mīļais draugs, ka padarīšu jūsu dzīvi ļoti grūtu.
— Esi nolādēts! — pilnīgā izmisumā kliedza Kornēlijs, drebošiem pirkstiem aplūkodams stādiņa atliekas, kuros bija ieausts tik daudz sāpju un ciešanu.
— Mēs rītu iestādīsim otru! — klusi teica Roze, kura saprata puķkopja dziļās bēdas.
Viņas maigie vārdi krita kā rasas pilieni uz izkaltušu zemi un mierināja sāpju plosīto sirdi.
rozes pielūdzējs
Roze nepaguva izteikt pēdējos vārdus, te pēkšņi uz kāpnēm atskanēja kāda balss, kura Grifijam vaicāja, kas notiekot.
— Jūs dzirdat, tēv? — teica Roze.
— Ko?
— Jakoba kungs jūs sauc. Viņš ir uztraucies.
— Redziet nu, cik lielu troksni jūs sacēlāt, — teica Grifijs. — Varēju pat iedomāties, ka šis zinātnieks mani sit. Cik gan nav nepatikšanu ar šiem zinātniekiem!
Norādot Rozei ar pirkstu uz durvīm, viņš teica:
— Nu, dodies pa priekšu, cienīgā.
Durvis aizslēgdams, viņš vēl piebilda:
— Es eju pie jums, mans draugs, Jakob.
Grifijs aizgāja, aizvezdams Rozi līdz. Nabaga Kornēlijs palika vientuļš savās neaprakstāmajās bēdās.
— Šis vecais bende mani nogalināja, — viņš čukstēja. — Es to nepārcietīšu.
Un nabaga filozofs paliesi būtu saslimis, ja pie viņa neatnāktu Roze.
Bet viņa atnāca tajā pašā vakarā.
Viņa paziņoja, ka tēvs turpmāk netraucēs tulpju audzēšanu.
— Kā jūs to zināt? — skumjā balsī jautāja cietumnieks.
— Viņš pats tā teica.
— Varbūt, lai mani piekrāptu?
— Nē. Viņš nožēlo savu soli.
— Pārvēlu.
— Viņš nožēlo, bet tā nav viņa paša griba.
— Kā tad tas gadījās?
— Ak, ja jūs zinātu, kā viņa draugs to lamā.
— Ak, Jakoba kungs? Acīmredzot, šis kungs jūs nemaz vairs,] neatstāj.
— Katrā ziņā viņš to dara reti.
Un viņa tam uzsmaidīja ar uzticības pilnu smaidu, kas izkausēji greizsirdību Kornēlija sirdī.
— Kā tas notika? — viņš jautāja. — Vakariņas ēdot, tē\ stātstīja Jakobam gadījumu ar tulpi, pareizāk ar tulpes asnu| lielīdamies, ka viņš to iznīcinājis.
Kornēlijs dziļi elpoja un smagi nopūtās.
— Jums šajā brīdī vajadzēja redzēt mūsu Jakoba rīcību, turpināja Roze. — Man likās, ka viņš aizdedzinās cietoksni: viņai acis spīdēja, kā divas lāpas, mati sacēlās stāvus, viņš konvulsīvi vīstīja dūres un bija brīdis, kad man šķita, ka viņš tēvu nožņaugs: "Jūs samināt sīpoliņu?" "Protams," atbildēja tēvs. "Tas iri negodīgi!" kliedza Jakobs. "Tas ir zemiski! Jūs esat izdarījis noziegumu!"
Tēvs bija samulsis.
— Vai tad jūs arī esat traks palicis?
— Cik lielisks cilvēks, šis Jakobs, — teica Kornēlijs, goda prāts un laba sirds.
— Katrā ziņā vairāk kādu cilvēku ncinaz nevar bārt, kā viņš! izbāra tēvu. Viņš bija zaudējis savaldību un bez apstājas atkārtoja: "Saminis sīpoliņu! Saminis sīpoliņu!"
Tad viņš griezās pie manis:
— Viņam taču nebija viens vien sīpoliņš?
— Vai tā viņš jautāja? — uzmanīgi un dzīvi iesaucās Kornēlijs.
— Jā. Bet tad iejaucās tēvs un teica, ka vajadzēšot jūs pārmeklēt»! Jakobs atkal uztraucās. Tad viņš atkal griezās pie manis: ko esot; teicis nabaga jaunais cilvēks? Es nezināju, ko atbildēt. Jūs lūdzāt, lai es nevienam nekā nestāstot. Par laimi, tēvs mani izglāba no neveiklā stāvokļa: — Ko viņš teica? Viņam trakumā putas uz' lūpām parādījās — Es tēvu pārtraucu: — Kā lai viņš nedusmojas, — es teicu, — pret viņu izturējās tik mežonīgi. — Vai tu traka palikusi, — kliedza tēvs: — iedomājaties, kas par briesmīgu nelaimi: samīts tulpes sīpoliņš! Tādus tirgū var pirkt simtu par vienu llorinu. — Bet varbūt tie ir nevērtīgāki, nekā šis, — es piebildu.
— Un kā uz to reaģēja Jakobs? —jautāja Kornēlijs.
viņš jautāja Jakobam.
vinanrM
— Jāsaka, man likās, ka viņa acīs, to dzirdot, pazibēja savādas dzirkstis. Viņš tūdaļ noliecās pie manis un zaglīgā tonī jautāja: Vai jūs, skaistā Roze, domājat, ka tas bija vērtīgs sīpoliņš? — Es jutu, ka esmu izrunājusi vairāk, nekā vajadzīgs, tādēļ mēģināju kļūdu labot ar vienaldzīgu plecu paraustīšanu: — Kā man to zināt, — es teicu: — tādam cietumniekam bieži vien tīrais nieks var likties par ļoti svarīgu lietu. Šis van - Berls esot liels savādnieks un tulpju mīlētājs. Tādēļ bija slikti viņa stādiņu iznīcināt. — Tad iejaucās tēvs un teica: — Interesanti, kur viņš to sīpoliņu dabūjis? Tas būtu jānoskaidro. — Es novēršos, lai nesastaptos ar tēva skatienu. Bet es ievēroju Jakoba skatienu. Tas bija vērsts uz mani un likās, ka tas grib ielauzties maņas sirds noslēpumos. Es piecēlos un gāju uz durvīm. Bet tad mani pārsteidza Jakoba vārdi, kurus tas klusi teica tēvam: — To nav grūti izdibināt. Vajaga viņu izkratīt. Parasti sīpoliņi mēdz būt trīs.