— Kā, viņš teica, ka parasti mēdz būt trīs sīpoliņi? — augstākā mērā uztraukts, jautāja Kornēlijs.
— Jā. Un jūs varat iedomāties, ka šie vārdi uztrauca arī mani. — Nevar būt, — teica tēvs, — viņš tos pie sevis neglabās. — Tad izvedāt viņu no kameras un atļaujat man to pārmeklēt, — teica Jakobs.
— Ak, tā! — iesaucās Kornēlijs: — jūsu Jakobs ir pilnīgs nelietis.
— Es baidos, vai tiešām tā nav.
— Sakat man, Roze, — domīgi teica Kornēlijs. — Sakat…
— Ko tad?
— Vai jūs man neteicāt, ka tajā dienā, kad jūs rakāt zemi puķu dobei, aiz vārtiem slapstījies kāds cilvēks, kas uzmanījis katru jūsu soli un lāpstas kustību?
— Jā gan. Tas bija Jakobs.
— Vai zināt ko, Roze, — teica Kornēlijs, bāls kā audekls.
— Nu, ko tad?
— Viņš nebūs sekojis jums…
— Kam tad?
- Viņš arī nebūs iemīlējies jūsos…
— Nebūs?
— Viņš būs sekojis maniem sīpoliem. Un iemīlējies tajos.
— Tas ir pilnīgi iespējams! — iesaucās Roze.
— Vai gribat pārliecināties par to?
— Kā to izdarīt?
— Loti vienkārši.
— Kā?
— Ejat rītu dārzā. Bet darat tā, lai Jakobs, tāpat kā pirmo reiz, flrinātu, kad jūs iesat. Papūlaties, lai tāpat, kā pirmo reiz, viņš sekotu jums. Izdarat kustības, kuras rādītu, ka jūs dēstāt sīpoliņu. Tad atstājat dārzu un uzmanāt, ko viņš darīs.
— Labi. Un tad?
— Nu, tad mēs rīkosimies, atkarībā no tā, ko viņš darīs.
— Ak, — nopūtās Ro/e: —jūs, Kornēlija kungs, ļoti mīlat savas tulpes.
— Jums taisnība. No tā brīža, kad jūsu tēvs samina mazo stādiņu, man likās, ka samīta daļa no manis paša.
— Klausaties, vai jūs negribētu izmēģināt vēl vienu panēmienu?
— Kādu?
— Pieņemat mana tēva priekšlikumu.
— Kuru?
— Viņš jums piedāvāja visu simtu tulpju sīpoliņu.
— Tas tiesa…
— Paņemat divus vai trīs, starp kuriem varēsat izaudzēt arī īsto.
— Tas nebūtu slikti, ja jūsu tēvs būtu viens. Bet tur ir vēl tas otrs… Jakobs, kurš mums visur seko…
— Jā. Tā ir gan. Bet padomājiet: atsacīdamies, jūs laupāt sev lielu apmierinājumu.
Šos vārdu viņa izrunāja ar ironisku smīnu.
Kornēlijs brīdi padomāja un pats ar sevi cīnījās.
— Un tomēr nē! — viņš beidzot iesaucās. — Tā būtu vājība. Tas būt neprāts. Tā būtu nejēdzība, nodot nejaušības un zemsirdības nagos mūsu pēdējo glābiņu. Tad jau es vairs nebūtu vīrs ar raksturu un gribu. Nē, Roze, mēs ritu ko nolemsim par mūsu sīpoliņu. Jūs to izaudzēsat, paklausot maniem aizrādījumiem. Bet trešo glabājat savā skapī. Un zvērat man, ka ugunsgrēka gadījumā jūs sava zelta un sudraba lietu vietā, savu labāko drēbju un lielāko piemiņas dāvanu vietā — jūs glābsat manu sīpoliņu, kurā glabājas melnās tulpes noslēpums.
— Ticat, Kornēlija kungs, — teica Roze svinīgā maigā tonī, — ka jūsu vēlēšanās man ir svēta.
— Un ja redzat, ka jūsu tēvam radušās aizdomas, ka viņš kopā ar šo nolādēto Jakobu jums seko un apdraud jūsu rīcību, tad apsolāt man, ka jūs upurēsat mani, lai pasargātu sevi un tulpi.
Roze juta, ka sirds krūtīs sažņaudzas un acīs riešas asaras.
— Ak. Dievs, — vina izdvesa.
- Kas ir?
— Es redzu…
— Ko jūs redzat?
— Es redzu, ka jūs savas tulpes mīlat tik stipri, ka citām jūtām jūsu sirdī nav vietas.
To teikusi, viņa steidzīgi aizgāja.
Šī nakts Kornēlijam bija viena no šausmīgākajām.
Roze bija apvainota. Viņa bija iemesls Varbūt, ka viņa vairs nekad nenāks pie viņa. Viņš vairs neredzēs Rozi un tulpes.
Taču, par kaunu mūsu puķkopim, mēs esam spiesti konstatēt, ka Kornēlija apziņā pārsvars bija Rozes iespaidam, jo kad pulkstens trijos no rīta, līdz nāvei nomocījies un noskumis, viņš aizvēra acis, tulpes vietā viņš ieraudzīja skaistās frīslandietes debeszilās acis un gaišdzeltenos matus.
sieviete un zieds
Bet nabaga Roze, ieslēgusies savā istabā, nevarēja nojaust, par ko sapņo Kornēlijs.
Sī iemesla dēļ Rozei likās, ka viņš vairāk skumst pēc savas tulpes, nekā viņas dēļ, bet maldījās.
Bet tā kā nebija neviena, kas teiktu, ka viņa maldās, tad Kornēlija neuzmanīgie vārdi krita viņas sirdī kā gilts pilieni, kādēļ Roze nesapņoja, bet raudāja.
Kā daždien diezgan attīstīta un smalkjūtīga, Roze saprata, ka viņas attiecībās ar Kornēliju nekrīt tik daudz svarā morāliskās un fiziskās īpašības, cik viņas sabiedriskais stāvoklis.
Kornēlijs bija bagāts; viņš bija augsti mācīts; viņš bija cēlies no tirgotāju aprindām, kuras ar saviem vairogiem lepojās vairāk, nekā dzimtā muižniecība. Tādēļ Kornēlijs varēja skatīties uz Rozi tikai kā uz laika kavēkli un priekšroku deva skaistakai un lepnākai no puķēm — tulpei, ne nabaga cietumsarga meitenei.
Roze saprata reto stāvokli, kāds piekrīt melnai tulpei, bet tas viņas bēdas nemazināja.
Un šajā drausmīgā bezmiega un asaru naktī Roze pieņēma noteiktu lēmumu.
Un tomēr, zinādama, cik ļoti Kornēlijs ilgojās zināt savu tulpju likteni, bet negribēdama riskēt satikties ar cilvēku, kurš viņā iededzināja mīlestību, viņa turpināja mācīties viena pati.
Par laimi viņa jau bija tik tālu tikusi ar zināšanām, ka viņai sen vairs nebūtu bijis vajadzīgs skolotājs, ja šo skolotāju nesauktu par Kornēliju.
Roze sirsnīgi ķērās pie Korrielija dc - Vitta dāvinātās bībeles lasīšanas, kuras otrā lappuse, pēc tam, kad pirmā bija noplēsta, skaitījās par pirmo lappusi, uz kuras bija uzrakstīts Kornēlija van - Berla testaments.
Ak! —viņa nopūtās, atkal un atkal lasīdama Kornēlija vārdus un slaucīdama asaras no bālajiem vaigiem: — toreiz man likās, ka viņš mani mīlē.