Nabaga Roze — viņa kļūdījās. Nekad cietumnieka mīla nebija tik spilgti uzliesmojusi, kā tajā mirklī, kad mēs to atstājām.
Beigusi lasīšanu — un šajā uzņēmībā viņai bija teicamas sekmes — Roze ņēma spalvu un stājās pie grūtākā darba: pie rakstīšanas. Viņa to darīja ar sevišķu cītību, lai vēlākais pēc vienas nedēļas varētu paziņot Kornēlijam pareizā rakstībā, kas nolicis ar tulpi.
Viņa atcerējās visus aizrādījumus, ko tai bija devis Kornēlijs. Vispār katrs Kornēlija vārds, arī tad, ja lam nebija sakara ar mācīšanos, palika tai d/iļā atmiņā.
Viņš, turpretim, šajā rītā piecēlās iemīlējies vairāk, kā jebkad. Tiesa, tulpe vēl bija diezgan skaidri uzglabājusies atmiņā, taču viņš tai neveltīja lielāku vērību kā .vērtslietai, kā dārgam ziedam, kurā savienota zinātne ar skaistumu, kas ļoti noderētu Rozes skaistā auguma izdaiļošanai.
Visu dienu viņu vajāja kāda tumša nojauta. Viņš piederēja pie tiem cilvēkiem, kuriem ir pietiekošs gribas spēks, lai saprastu, kādas briesmas tiem draud. Pārvarot Šo nojautu, viņi turpina dzīvot parasto dzīvi. Tikai lāgiem nelaimes nojauta sastindzina sirdi. Viņi nodreb un jautā paši sev: kas notiek? Tad atcerās agrāko notikumu un saka: ak, jā, tas ir taisni tas pats.
Kornēlijam šas sajūtas bija satrauktākas tādēļ, ka tām pievienojās vēl šaubas, ka Roze vakarā neatnāks. Tās pārņēma visu būtni un Kornēlijs vairs neko citu nevarēja domāt.
Ar stipri pukstošu sirdi viņš sagaidīja krēslas stundu. Un jo vairāk sabiezēja tumsa, jo spilgtāk viņš atcerējās vakar pārdzīvoto scēnu un jo dziļākas sāpes pārņēma to, iedomājoties, ka viņš apvainojis mīlošu meiteni, izteikdams tai tulpes dēļ ziedot viņu, t.i. atteikties no satikšanās, kaut tikšanās ar Rozi tagad viņam pašam šķita dzīvības jautājums.
Kornēlijs kamerā varēja dzirdēt torņa pulksteņa sitienus. Nosita septiņi, tad astoņi un beidzot arī deviņi. Nekad šie sitieni nebija tik dziļi sirdī atbalsojušies, kā tagad.
Tad iestājās vienaldzīgs klusums. Kornēlijs pielika roku pie sirds, lai apklusinātu satrauktos pukstus un klausījās.
Rozes steidzīgo soļu troksnis, viņas drēbju čaukstoņa, Rad tās skāra trepju kāpšļus, viņam bija tik pazīstams, ka viņš to ikreiz pazina.
Šajā vakarā neviens troksnītis netraucēja koridora klusumu. Torņa pulkstcns nosita seturksni uz desmitiem, tad ar diviem sitieniem vēstīja pusē desmit, trīs ceturkšņus uz desmitiem un beidzot skaļi un noteikti pavēstīja Levenšlcinas iemītniekiem, ka pulkstens ir desmit.
Tā bija stunda, kad Roze mēdza viņu atstāt. Bet šovakar viņa vēl nebija atnākusi.
Un tā viņa nojauta to nav vīlusi. Roze dusmīga; viņa palikusi savā istabiņā un… atstājusi viņu.
— Ak, es, bez šaubām, esmu pelnījis to, kas tagad ar mani noticis. Viņa nenāks un labi darīs, ja nenāks; viņas vietā es būtu darījis gluži tāpat.
Neskatoties uz to, Kornēlijs tomēr aizvien vēl klausījās, cerēja un gaidīja.
Tā viņš nosēdēja līdz pusnaktij. Tad atmeta cerības un nenoģērbies likās gultā.
Nakts likās gara un bezgala skumja. Tad atausa diena. Bet tā nekādas cerības cietumniekam nedeva.
Pulkstens astoņos nokrakšķēja atslēga un atvērās kameras durvis, bet Kornēlijs ne galvu nepagrieza uz to pusi. Viņš dzirdēja Grifija smagos soļus, bet labi izprata, ka tie ir tikai viena cilvēka soļi.
Un tādēļ viņš nemaz neskatījās uz cietumsarga pusi.
Kaut viņam ļoti gribējās apvaicāties, kā klājās Rozei. Protams, ka tas būtu ļoti savādi. Un ko vecais Grifijs teiktu? Droši vien, ka Roze slima. Vismaz Kornēlijs savā patmīlībā tādu atbildi būtu gribējis dzirdēt.
Roze parasti dienā pie viņa nenāca. Tādēļ dienā viņš arī negaidīja to. Bet kad atnāca nakts, viņš sāka atkal uzmanīgi klausīties koridora trokšņus, meta ātrus skatienus uz lodziņu un… gaidīja. Gaidīja, vai Roze nelauzīs savu ietiepību.
Pie otrreizējās revīzijas Kornēlijs ļoti laipnā tonī apvaicājās Grifijam, vai Roze nav slima. Bet dzirdēja cietu un lakonisku atbildi:
— Nē,
Trešā apmeklējumā Kornēlijs ietērpa jautājumu citā formā:
— Vai Levenšteinā neviens nav slims?
Un atbilde bija vēl lakoniskāka:
— Neviens.
Grifijs aizcirta durvis un nodomāja, ka cietumnieks laikam sāk kādu ļaunu spēli, jo ar tādiem jautājumiem viņš agrāk pie uzrauga nebija griezies.
Kornēlijs palika viens. Pulkstens sita septiņi vakarā. Cietumnieku atkal pārņēma izmisums un karstas ilgas pēc mīļās būtnes.
Viņa skatiens ilgi kavējās pie mazā lodziņa, pa kuru senākos vakaros iespīdēja mīlas gaisma un Rozei aizejot, palika cietumā līdz otrai atnākšanai.
Van - Berls pavadīja nakti pilnīgā izmisumā. No rīta ienāca Grifijs. Šoreiz tas likās vēl rupjāks, ļaunāks un aizdomīgāks, nekā agrāk. Kornēlijam šķita, ka taisni viņa vainas dēļ Roze nevar nākt šurp.
Bija mirklis, kad Kornēlijam gribējās Grifiju nožņaugt. Bet viņš šis jūtas pārvarēja, saprazdams, ka tad viņam nekad vairs nebūs lemts Rozi redzēt.
Vakarā izmisums pārvērtās par melanholiju. Šī melanholija bija sevišķi drūma tādēļ,.ka vientulības mokām pievienojās vēl neziņa par tulpes likteni.
Nu atnāca taisni tās ap'rīļa dienas, kad piedzīvojuši dārzkopji uzsāka nodoties tulpju stādīšanai. Viņš taču bija teicis Rozei: — Es jums pateikšu dienu, kad jūsu sīpoliņš jāstāda zemē. — Taisni nākošā dienā viņš tai gribēja teikt stādīšanas laiku. Jo laiks bija mitrs, saule jau krietni sildīja un viņas stari bija silti un auglīgi. Kas notiks, ja Roze īsto brīdi palaidīs garām un šķiršanās sāpēm vēl pievienosies neveiksme ar otro sīpoliņu.