Divas tādas nelaimes reizē varēja viņam laupīt ēstgribu. Un tas notika ceturtā dienā. Bāls un sagrauzts, viņš izliecās, cik varēja, logā, lai redzētu, vai Roze nav dārzā. Bet tur viss bija kluss un tukšs. Vakarā Grifijs aiznesa ēdienu atpakaļ. Cietumnieks tikai mazliet tam bija pieskāries. Otrā dienā viņš nemaz vairs nepiecēlās no gultas un Grifijam viss ēdiens bija jāaiznes atpakaļ.
— Lieliski, — teica Grifijs, atgriezdamies no Kornēlija: — man liekas, ka mēs drīz tiksim vaļā no zinātnieka.
— Kā?—jautāja Jakobs.
— Viņš vairs ne ēd, ne dzer, ne ceļas no gultas. Šķiet, viņš drīz, tāpat kā Gracijs, koka lādē aizbrauks no šejienes, tikai šoreiz šī lāde būs — zārks.
Roze nodrebēja un nobālēja.
— Nabadziņš, viņš uztraucas par savu tulpi…
Garā nospiesta, viņa aizgāja uz savu istabu un visu nakti nopūlējās uzrakstīt Kornēlijam vēstuli.
No rīta atmodies un piegājis pie durvīm, Kornēlijs ieraudzīja salocītu papīrīti.
Viņš steigšus atvēra to un izlasīja dažus vārdus, kuri bija Rozes rakstīti, taču pareizā un skaidrā valodā:
— Nebēdājaties, jūsu tulpe lieliskā stāvoklī.
Kaut Rozes ziņojums viņu mazliet apmierināja, taču viņam bija sāpīgi sajust viņas ironiju. Tā tad Roze patiesi nav slima. Viņa tikai apvainojusies. Viņu nekas netraucē šurp nākt, bet viņa to nedara savas gribas dēļ.
Kornēlijam bija zīmulis un papīrs, ko tam reiz atnesa Roze. Viņš zināja, ka meitene gaida atbildi, bet nāks pēc tās, droši vien, tikai naktī.
Uz tā paša papīrīša, kuru bija saņēmis, viņš uzrakstīja: "Mani nenomāc vis nemiers tulpes dēļ, bet es esmu slims no ilgām pēc jums."
Kad pēc vakara pārbaudes Grifijs aizgāja un viss palika klusu, viņš pabāza zīmīti zem durvīm un sāka klausīties.
Bet lai viņš klausījās, cik uzmanīgi klausīdamies, viņš nedzirdēja ne soļu trokšņa, ne drēbju čaukstoņas.
Tikai lodziņā, kā tāla skaņa, kā sapņa elpa, ietrīcējās pazīstama balss:
— Līdz rītam!
Tā jau bija astotā šķiršanās diena.
Kornēlijs nebija redzējies ar Rozi astoņas dienas.
kas notika šajās astoņās dienās
Patiesi, nākošās dienas vakarā, parastā stundā Kornēlija lodziņā atskanēja viegli klauvējieni.
Kornēlijs stāvēja pie durvīm un gaidīja. Lodziņš atvērās un tajā parādījās Rozes sejiņa. Rokā viņa turēja lampu. Redzot, cik bāls un sagrauzts izskatās cietumnieks, viņai sāpīgi sažņaudzās sirds.
— Vai esat slims, Kornēlija kungs?
— Jā, jaunkundze, es ciešu fiziski un morāli.
— Es redzēju, ka jūs ēdienu atsūtījāt neaiztiktu; tēvs teica, ka jūs esot slims un neceļoties augšā. Tad es uzrakstīju zīmīti, lai apmierinātu uztraukumu par tulpes likteni.
— Un es jums atbildēju, — teica Kornēlijs. — Bet redzot, ka jūs atkal esat atnākusi pie manis, dārgā Roze, es domāju, ka jūs manu vēstuli būsat saņēmusi?
—Jā, es to saņēmu.
— Tad taču jūs nevarēsat teikt, ka nezināt viņas saturu, jo šajās dienās, kā redzu, jūs esat sasniegusi lielas sekmes savās mācībās…
— Es izlasīju jūsu vēstuli. Tādēļ arī atnācu jūs dziedināt.
— Mani dziedināt! — iesaucās Kornēlijs. — Tatad jūms kādas labas ziņas priekš manis?
Runājot šos vārdus, jaunais cilvēks vērsa ilgu pilnu skatienu uz meiteni.
Vai nu tādēļ^ ka Roze šo skatienu nesaprata, vai arī tādēļ, ka viņa negribēja to saprast, bet meitenes balss bija cieta un asa, kad viņa sacīja:
—- Es tikai gribēju jums pastāstīt ko tuvāk par tulpi, kura jūs interesē vairāk par visu pasaulē.
— Ak, mans Dievs, atkal… atkal… Vai tad es jums, Roze, neteicu, ka tikai pēc jums es ilgojos, ka jūs ar savu neatnākšanu laupījāt man sauli, gaismu un prieku.
Roze skumji smaidīja.
— Jūs nevarat iedomāties, — viņa teica, — kādās briesmās ir jūsu tulpe!
Kornēlijs instinktīvi nodrebēja un negribot būtu nokļuvis cilpā, ja tāda būtu izmesta.
— Lielas briesmās? — viņš sauca drebēdams. — Mans Dievs, kas tad noticis?
Roze uzlūkoja jauno cilvēku dziļā līdzcietībā. Viņa saprata, ka tas, ko tā prasa no viņa, iet pāri viņa spēkiem. Viņu vajadzēja ņemt tādu, kāds tas bija — ar visām vājībām.
— Jūs pareizi uzminējāt, — turpināja Roze, — Kavalieris Jakobs nebija nācis manis dēl…
— Kādēļ tad? •
— Tulpes dēļ.
— Ak… — izdvesa Kornēlijs, nobālēdams šoreiz vēl vairāk, kā ,pirms divām nedēļām, kad Roze teica, ka Jakobs ieradies viņas dēļ…
Roze ievēroja Kornēlija šausmas un Kornēlijs savukārt viņas skatienā izlasīja tās domas, pār kurām mēs jau runājām.
— Piedodat manu uztraukumu, Roze… Es jūs pazīstu un pazīstu arī jūsu labsirdību un līdzcietību. Daba apbalvojusi jūs ar saprātu, gudrību, spēku un veiklību, lai jūs varētu aizsargāties. Bet mana nabaga tulpe, kurai draud briesmas, ir nevarīga.
Roze nekā neatbildēja uz šo atvainošanos, bet turpināja:
— Ja šis cilvēks, kurš sekoja man un iegāja dārzā, uztraucis jūs, tad mani viņš uztrauca vēl vairāk. Es rīkojos tā, kā jūs gribējāt. Tās dienas rītā, kad mēs redzējāmies pēdējo reizi un kad jūs man teicāt…
Kornēlijs viņu pārtrauca:
— Vēlreiz jūs lūdzu, Roze, piedodat. Man nevajadzēja teikt to, ko es teicu. Par šiem liktenīgajiem vārdiem es jau izlūdzos piedošanu. Un izlūdzos vēlreiz. Vai tad jūs patiesi nekad man nepiedosat?
— Otrā rītā, — turpināja Roze, — es atcerējos, kā jūs mani mācījāt izturēties, lai Jakobu notvertu un noskaidrotu, kam viņš īsti seko: man vai tulpei — gāju dārzā… Šis zemsirdīgais cilvēks…