— Jā, patiesi zemsirdīgais…
— Kā es to ienīstu, jo viņa dēļ es cietu astoņas dienas, — teica Roze.
— Jūs sakāt, jūs arī cietāt? Paldies par šiem mīļajiem vārdiem, — teica Kornēlijs.
— Tā tad otrā dienā pēc mūsu nelaimīgās sarunas es devos dārzā un gāju tieši pie dobes, kurā gribēju stādīt sīpoliņu. Es noliecos, lai uzmanīgi paskatītos, vai mani kāds nenovēro.
— Nu, un?
— Un redzēju, ka tā pati ēna, kas vienmēr, arī tagad paslīdēja gar vārtiņiem un paslēpās vītnēs.
— Bet jūs izlikātics, ka nekā neesat redzējusi? — nepacietīgi jautāja Kornēlijs, visos sīkumos atcerēdamies savus padomus.
— Jā, es noliecos pār dobi un metu zemi ar lāpstu, it kā es tur būtu iestādījusi sīpoliņu.
— Bet ko viņš darīja?
— Es redzēju caur zaļuma vītnēm, ka viņam acis spīdēja kā tīģerim.
— Redzat, nu redzat! — teica Kornēlijs.
— Tad, it kā pabeigusi stādīšanu, es devos prom.
— Bet jūs taču aiz vārtiņiem apstājāties, lai pa šķirbiņu paglūnētu, ko viņš darīs?
— Nogaidījis kādu brītiņu, lai pārliecinātos, ka es patiesi aizgājusi, viņš uzmanīgi iegāja dārzā, apmeta līkumu, it kā pastaigājoties, tad apstājās pie izraktās puķu dobes. Ar uzmanīgu skatienu viņš aplūkoja visus dārza kaktus, novēroja apkārtējo namu logus, paskatījās kokos un uz žogu un metās uz irdeno zemi tajā vietā, kuru es tikko biju aprušinājusi. Grāba ar roku zemes un ļāva tām slīdēt cauri pirkstiem, lai atrastu stādu. Tā viņš atkārtoja trīs reizes. Tad it kā saprata, ka kritis par upuri māņiem, paķēra lāpstu, nolīdzināja dobi kā bijis un vienaldzīga cilvēka izskatā, it kā no pastaigāšanās nākdams, atstāja dārzu.
— Ak, nelietis, — murmināja Kornēlijs, slaucīdams aukstu sviedru lāses no pieres. — Bet ko jūs, Roze, darījāt ar sīpoliņu? Diemžēl tagad jau mazliet par vēlu tos stādīt.
— Sīpoliņš jau sešas dienas ir zemē.
— Kur? Kādā zemē? Mans Dievs, kāda neuzmanība! Vai mēs neriskējam, ka viņu mums nozags šis briesmīgais Jakobs?
— Mēs neriskējam, ja tikai Jakobam neienāks prātā uzlaust manas istabas durvis.
— Viņš aug jūsu istabā? Jā, bet kādā zemē, kāds tai saturs? Es ceru, ka jūs to neturat ūdenī, Kā Harlemas un Dordrechtas māmiņas, kuras domā, ka zemes vietu var aizpildīt ūdens, it kā ūdens, kurš satur trīsdesmit trīs daļas skābekļa un sešdesmit sešas daļas ūdeņraža, varētu aizvietot… Bet ko es jums sāku lasīt lekciju!…
— Tiesa, Kornēlija kungs, tik gudras lietas es nesaprotu. Teikšu tikai jums par apmierinājumu, ka sīpoliņš nav ūdenī.
— Ak, man atkal ir vieglāk elpot!
— Sīpoliņš ir labā māla podā, kura lielums būs tāds pats, kā tas,j kurā jūs iedēstījāt savu sīpoliņu. Zeme ir jaukta: divas trešdaļasJ vislabākās dārza zemes un viena trešdaļa Šosejas zemes. Es taču tiki bieži esmu dzirdējusi no jums, tāpat no riebīgā Jakoba, kā jāstādaJ tulpes, un šajā jautājumā varu droši mēroties ar labākiem! Harlemas dārzniekiem.
— Tagad atliek vēl konstatēt, kādā stāvoklī sīpoliņš atrodas?
— Tagad pods visu dienu stāv saulē. Bet kad saule būs gaišāka : un dedzinošāka es rīkošos tāpat, Kornēlija kungs, kā rīkojāties jūsl ar savu tulpi. Es to turēšu uz loga, kurš iziet uz rītiem, noS pulkstens astoņiem rītā līdz. vienpadsmitiem.
— Pareizi, pareizi! — iesaucās Kornēlijs: — jūs esat lieliskai dārzniece, mana skaistā Roze! Es tikai baidos, vai rūpes par tulpi jums nelaupa visu laiku.
— Jums taisnība, — teica Roze, — bet lielāku rūpju man tagad! nav. Es jūsu tulpei ziedoju tikpat daudz laika, cik ziedotu savam? bērnam. Tikai — kautrīgi piebilda Roze: — tapusi par viņas māti, ' es nevaru vairs būt tās sāncense.
— Mīļā, labā Roze, — klusi dvesa Kornēlijs un uzlūkoja meiteni tik dziļas mīlas skatienā, ka viņa apmierinājās.
Pēc īsa klusuma, kurā Kornēlijs mēģināja caur lodziņa restēm satvert Rozes roku, viņš turpināja:
— Tā tad sīpoliņš jau sešas dienas zemē?
— Jā, Kornēlija kungs, jau sešas dienas.
— Un vēl nav izdīdzis?
— Vēl nav. Bet es domāju, ka rītu jau būs asniņš.
— Rītvakar jūs man pastāstīsiet par viņu un par sevi, ja?
— Rītvakar… Es tikai baidos, vai varēšu atnākt.
— Mans Dievs, kādēļ tad nē?
— Man simtiem darīšanu, Kornēlija kungs.
— Bet man, tikai viena, — čukstēja Kornēlijs.
— Jā, mīlēt savu tulpi.
— Mīlēt jūs, Roze!
Meitene papurināja galvu.
Atkal iestājās klusums.
— Nekā nevar darīt, — pēc klušuma teica Kornēlijs: — dabā viss mainās; pavasara puķu vietā nāk citas puķes, un mēs redzam, ka bites, kuras maigi glāstīja maijpuķītes un vijolītes, tikpat maigi laižās uz rozēm, jasmīniem un krizantēmām.
— Ko tas nozīmē? — jautāja Roze.
— Tas nozīmē, ka senāk jums patika klausīties manu prieku un bēdu stāstus; jūs glāstījāt mūsu kopējās jaunības puķes. Bet mana puķe novīta ēnā. Cietumnieka cerību un prieka dārzs zied tikai vienu sezonu. Un viņš nelīdzinās tiem krāšņajiem dārziem, kurus apspīd saule un silda gaiss. Ja maija ziedonis pagājis, medus ievākts, bites, līdzīgas jums Roze, bites ar slaidiem vidučiem, zelta ūsiņām un dzidriem spārniņiem, izspraucas caur restēm un aizlaižas prom no aukstuma, ēnas un vientulības, meklēt smaržas un siltumu citā vietā. Lai meklētu, beidzot, laimi.
Roze uzlūkoja Kornēliju smaidīdama, bet viņš neredzēja šo smaidu, jo bija pavēris skatienu uz debesīm.
Skumjā balsī viņš turpināja:
—Jūs mani atstājāt, lai ļautos visiem četriem vējiem. Un to jūs labi darijāt. Es nesūdzos. Jo man vispār nav tiesības no jums prasīt uzticību.