— Uzticību? — iesaucās Roze, asarām acīs, kuras viņa šoreiz neslēpa no Kornēlija.
— Jā, — teica Kornēlijs: — vai tad tā ir uzticība, ja jūs mani atstājat šajā aukstumā un vientulībā?
— Vai tad es nedaru visu, kas jūs iepriecina, izaudzēdama jūsu tulpi?
— Kādēļ jūs man pārmetat vienīgo prieku šajā pasaulē, kas man atļicis?
— Es jums nekā nepārmetu.
— Bet vai jums, mīļā Roze, nepatīk, ka es mīlu puķes?
— Man patīk, Kornēlija kungs, ka jūs mīlat puķes. Man tikai sāpīgi, ka jūs viņas mīlat vairāk, nekā mani.
— Ak, mīļā, — iesaucās Kornēlijs: — paskataties, kā dreb manas rokas, paraugaties, cik bāls mains vaigs, paklausaties, kā pūkst mana sirds! Tas nenotiek tādēļ, ka mana tulpe man uzsmaida un mani sauc, bet ka jūs man uzsmaidāt, tādēļ, ka man šķiet, kaut es skaidri to nezinu, ka jūsu rokas, kuras slēpjas zem priekšauta, tomēr tiecas pēc manām rokām un aiz aukstajām restēm kaist jūsu sārtie vaigi. Atņemat man visas krāšņās puķes, neatņemat tikai savu dzidro balsi, savus straujos soļus, savu drēbju šalkoņu un pārliecību, ka jūs mani mīlat, jo es mīlu tikai jūs, Roze.
— Pēc melnās tulpes, — teica Roze, kuras siltie pirksti beidzot pieskārās caur lodziņa restēm Kornēlija lūpām.
— Pirmā esat jūs, Roze…
— Vai lai es ticu jums?
— Tāpat, kā jūs ticat Dievam.
— Mīlestība uz mani jums neuzliek daudz pienākumu…
— Pienākumu?
— Jā. Vispirms, jūs nedrīkstat precēties…
Viņa pasmaidīja.
— Redzat, kāds jūs egoists… Visas jūsu domas un jūtas ir pie viņas, jūs to dievināt un atdodat tai savu pēdējo elpas vilcienu, bet no manis, nabaga meitenes, prasat, lai es jums ziedoju savus sapņus un savu lepnumu.
— Es nesaprotu, Roze, par ko jūs runājat, —* teica Kornēlijs, cenzdamies savā atmiņā iedomāties kādu sievieti, kuru tas būtu dievinājis.
— Atceraties, Kornēlija kungs, skaisto tumšmati ar biklo augumu, daiļām kājiņām un lepno galvu. Es runāju par jūsu melno tulpi.
Kornēlijs pasmaidīja.
— Mana daiļā fantaste," — vai tad tā neesat jūs, ko ielenc no visām pusēm pielūdzēji? Atceraties, ka jūs man stāstījāt par studentiem, virsniekiem un tirgotājiem, kuri Hāgā meklēja jūsu mīlestību. Un vai tad LcvenŠteinā nav ne studentu, ne virsnieku, ne tirgotāju?
— Protams, ka ir, pat ļoti daudz.
— Kuri raksta?
— Kuri raksta…
— Un tagad, kad jūs mākat lasīt…
Kornēlijs nopūtās, iedomādamies, ka, pateicoties viņam, nabaga cietumniekam, Roze tagad var izlasīt mīlestības vēstulītes.
— Kas par to, — teica Roze. — Man liekas, ka izlasot vēstulītes un izpētot savus pielūdzējus, es tikai izpildu jūsu vēlēšanos.
— Kādu manu vēlēšanos?
— Jūs, laikam, esat piemirsis, kādu novēlējumu jūs esat ierakstījis man Kornēlija de - Vitta bībelē. Es to ncesu aizmirsusi, jo tagad, kad protu lasīt, lasu to ik dienas, dažreiz pat vairākkārt. Nu, un šajā novēlējumā jūs man liekat izvēlēties sev vīru, divdesmit sešus vai astoņus gadus vecu. Es meklēju šo jauno cilvēku, bet tā kā visa diena man paiet rūpēs par jūsu tulpi, tad būtu ļoti labi, ja jūs man meklēšanai atļautu izlietot vakarus.
— Bet testaments bija domāts manas nāves gadījumā. Tomēr liktenis man bijis labprātīgs un esmu dzīvs.
— Nu, labi, tad es beigšu meklēt šo jauno cilvēku un nākšu vakaros pie jums.
— Nākat, nākat, Roze.
— Labi. Tikai viens noteikums.
— Es to pieņemu jau iepriekš.
— Pirmās trijās dienās nerunāt par melno tulpi.
— Ja jūs tā vēlaties, mēs par viņu nerunāsim vairs nekad.
— Ak, nē, nevajaga uzņemties neiespējamo.
Un, it kā nejauši, Roze pickļāva savu samta vaidziņu tik tuvu pie lodziņa, ka Kornēlijs to varēja aizsniegt savām lūpām.
Mīlas uzliesmojumā Roze klusu iekliedzās un nozuda.
otrais tulpes sīpoliņš
Nakts bija skaista, bet nākošā diena vēl skaistāka.
Iepriekšējās dienās cietums šķita drūms, auksts un smagi gūlās ar saviem mūriem uz cietumnieka garastāvokli. Viņa sienas bija melnas un lodziņā iespīdēja vāja gaisma.
Bet šajā rītā, kad Kornēlijs atvēra acis, pie dzelzs sijām rotājās gaiši saules stari, gar logu lidoja baloži un dudināja kaislas mīlas apliecinājumus.
Kornēlijs piegāja pie loga, atvēra to un priekā iegavilējās; viņam šķita, ka pretim smaida nevien saule un plašums, bet pati brīvība.
Kad kamerā ienāca Grifijs, viņš bija pārsteigts, ka vakarējais drūmais un klusais cietumnieks jautri smaida un dzied āriju.
— Nu, kā jums klājas? — jautāja Kornēlijs.
Grifijs pavērās greizām acīm.
— Ko labu dara suns un daiļā Roze?
Grifijs atrūca:
— Še būs jūsu azaids.
— Pateicos, draugs Cerber, tas nāk īstā laikā: man briesmīgi gribas ēst.
— Gribas ēst? —jautāja Grifijs.
— Kādēļ tad lai negribētos? —jautāja van - Berls.
— Šķiet, sazvērestība turpinās, — piebilda Grifijs.
— Kāda sazvērestība?
— Ir jau labi. Mēs zinām. Tikai neaizmirstat, ka mēs sekosim un visus plānus izjauksim.
— Sekojat, mīļais draugs, sekojat vien. — Mana sazvērestība, tāpat kā mana persona, ir jūsu rīcībā.
— Nekas, pusdienā mēs to noskaidrosim.
Viņš aizgāja.
— Pusdienā? — sevī jautāja van - Berls, — ko viņš ar to gribēja teikt? Nu, nekas. Pagaidīsim. Līdz pusdienai nav tālu.
Kad pulkstens nosita divpadsmit, Kornēlijs koridorā izdzirda Grifija un vēl triju, četru nācēju soļus.
Grifijs atslēdza durvis un ielaida kamerā dažus cilvēkus un aizslēdza tās no iekšpuses.
— Tagad izkratat, —viņš uzsauca.
Kratītāji izmeklēja Grifija kabatas, izčamdīja oderi, izskatījās zem vestes, zem krekla, padusēs un visur, kur vien ko varētu paslēpt.