— Vai formas pareizas? Vai zaļums košs?
— Viss notiek, kā vajadzīgs.
Tajā naktī Kornēlijs maz gulēja. Pienāca izšķirošais brīdis, kad vajadzēja atvērties ziedlapiņām.
Pēc divām dienām Roze ziņoja, ka ziedlapiņas jau atvērušās.
— Atvērušās?! Tā tad jau var atšķirt…
Cietumniekam reiba gafva un aizrāvās elpa.
— Jā, — klusi teica Roze, — var jau atšķirt.
— Kādā krāsā? — trīcēdams jautāja Kornēlijs.
— Loti tumšā, — atbildēja Roze.
— Brūnā?
— Nē, daudz tumšākā.
— Daudz tumšākā, dārgā Roze, daudz tumšākā?! Pateicos! Tumša kā melnkoks, kā…
— Tik tumša kā tinte, ar kuru jums rakstīju.
Kornēlijam no krūtīm izlauzās prieka sauciens.
— Roze, — viņš teica, — nav engeļa, kas būlu līdzīgs jums.
— Patiesi? — jautāja Roze, smaidīdama par šo sajūsmu.
— Jā, Roze, ja jūs esat pārāk daudz darījusi priekš manis. Tulpe uzziedējusi, tā būs melna… Nē, jūs paliesi esat brīnišķīgs dabas radījums!
— Pēc tulpes, protams?
— Ak, ciešat jel klusu, jūs, ļaunā, ciešat klusu kaut aiz līdzcietības! Nesarūgtināt manu sajūsmu!
— Bet ja tulpe ir tādā stāvoklī, tad viņa uzziedēs pēc dienas vai pēc divām dienām?
— Jā, rītu vai parītu.
— Žēl, ka es šo dabas brīnumu neredzēšu un nevarēšu noskūpstīt, kā es skūpstu jūsu pirkstus, jūsu matus un jūsu vaigus, kad tie nejauši noliecas tuvāk pie lodziņa.
Roze piespieda vaigu pie lodziņa un jaunais cilvēks pieplaka tam ar savām lūpām.
— Ja vēlaties, cs varu ziedu nogriezt un atnest jums, — teica Roze.
— To gan nē. Bet kad tulpe uzziedēs, tad sūtiet tajā pašā brīdī ziņu uz Harlemu, puķkopju biedrības priekšniekam. Es zinu, Harlema ir tālu, bet par naudu jūs kurjeru atradīsat. Vai jums ir nauda? '
Roze smaidīja.
— Domāju, ka pietiks.
— Cik jums ir?
— Trīssimts llorini.
— Ja jums ir trīssimts florini, tad varat pati braukt uz Harlemu.
— Bet tikmēr puķe…
— Puķi jūs ņemsat līdz; jūs saprotat, ka atstāt to nedrīkst, ne mirkli!
— Bet tad man vajadzēs atstāt jūs…
— Ak, jā, pareizi! Ko es esmu noziedzies, ka man laupīta brīvība? Nē, Roze, bez jums cs nevaru dzīvot. Tad labāk pameklējat uzticamu cilvēku, kas lai aizved ziņu. Notikums ir diezgan ievērojams, lai puķkopju biedrības priekšnieks pats brauktu uz Levenšteinu.
Tad viņš pēkšņi apklusa un uztrauktā balsī teica:
— Bet' ja nu tulpe nav melna?
— Par to jūs pārliecināsieties rītu vai parītu.
— Man nebūs pacietības tik ilgi palikt neziņā. Vai mēs nevarētu vienoties par kādu zīmi?
— To var vēl labāk. Ja tulpe uzziedēs naktī, es atnākšu pati pie jums, jadienu, tad cs starp pirmo vai otro kontroli atnesīšu zīmīti un iebāzīšu vai nu pa lodziņu, vai pa durvju apakšu.
— Labi. Loti labi. Es gaidīšu ar lielu ilgošanos.
— Redzat, pulkstens jau desmit. Man laiks jūs atstāt, — teica Roze.
— Jā, — piekrita Kornēlijs,: — laiks ir iet.
Roze aizgāja gandrīz skumja.
Jo Kornēlijs viņu it kā aizdzina.
Tiesa, viņš to darīja tulpes dēļ.
tulpe uzziedējusi
Kornēlijs pavadīja loti patīkamu, bet arī ļoti satrauktu nakti. Ik brīdi viņam šķita, ka to sauc Rozes maigā balss. Viņš bieži trūkās no gultas, steidzās pie durvīm un, ausi pie lodziņa piespiedis, klausījās. Bet tur nekā nebija un koridorā valdīja klusums.
Arī Roze šo nakti pavadīja nomodā, bet viņa bija laimīgāka. Viņas acu priekšā, viņas tuvumā izplauka brīnumpuķe, kāda vēl nekur nebija redzēta un kuru atzina par neiespējamu.
Ko gan teiks visa pasaule, kad zinās, ka viņa zied un to uzaudzējis cietumnieks van - Berls?
Var iedomāties, ar kādu naidu Kornēlijs aiztriektu cilvēku, kas tulpes vietā tam piedāvātu brīvību!
Nākošā dienā vēl tomēr nebija neķādas skaidrības. Pagāja vēl viena nemiera pilna nakts. Tad Roze, beidzot atnesa prieka vēsti.
— Nu, kā liekas? — nepacietīgi jautāja Kornēlijs.
— Nekas. Viss iet, kā vajadzīgs. Šonakt katrā ziņā jūsu tulpe uzziedēs.
— Un būs melnā krāsā?
— Melna, kā darva.
— Bez nevienas citas krāsas plankumiņa?
— Neviena.
— Kāds prieks, Roze! Es pavadīju nakti, sākumā domādams par jums…
Roze neticīgi kratīja galvu.
— Tad domāju par to, kā mums jārīkojas.
— Kā tad?
— Lūk, ko es nolēmu. Tiklīdz tulpe uzziedēs un jūs varēsiet konstatēt, ka tā ir melna, jūs tūdaļ uzmeklēsat kļirjēru.
— Ja tikvien, tad varu paziņot, ka mans kurjērs jau gaida.
— Vai tam var uzticēties?
— Par to es esmu pārliecināta. Tas būs viens no maniem kavalieriem.
— Es ceru, ka tas nebūs Jakobs?
— Ak, nē. Tas ir laivinieks no Levenšteinas. Brašs puisis.
— Velns lai parauj!
— Neuztraucaties, viņš vēl nav sasniedzis jūsu noteikto gadu skaitujdivdesmit seši vai astoņi.
— Tad jūs domājat, ka šim jauneklim var uzticēties?
— Kā pati uz sevi. Ja es viņam teikšu vārdu, viņš darīs visu, ko viņam liks.
— Nu, labi. Pēc desmit stundām šis puisis var Harlemā būt. Dodat man papīru un zīmuli, vai labāk tinti, ēs uzrakstīšu vēstuli. Nē, labāk rakstat jūs pali, citādi vēl sāks mani apvainot sazvērestībā, kā toreiz. Rakstat puķkopju biedrības priekšniekam un es nešaubos, ka viņš steigsies šurp.
— Bet ja nu viņš kavējas?
— Peņemsim, ka viņš nokavēs vienu vai divas dienas. Bet es neticu. īsts puķu cienītājs nekavēsies ne stundu, ne mirkli, bet steigsies ar vējā spārniem, lai redzētu astoto pasaules brīnumu. Un ja arī viņš dažas dienas nokavētos, tas nekā nenozīmē. Tulpe vēl ziedēs pilnīgā krāšņumā. Kad atbrauks priekšsēdētājs, apskatīs puķi un sastādīs protokolu, tad viss būs galā. Protokola norakstu jūs paturat pie sevis, bet lulpi viņš paņems sev līdz. Tikmēr nerādāt to nevienam. Jo tā ir melnā tulpe, kuru ikviens būtu gatavs nozagt!