— Tilli kavalēristi? Kādēļ tad viņi še?
— Tādēļ, ka Māgas iedzīvotāji sapulcējušies, noskatīties tavā aizbraukšanā… un lai novērstu varbūtējos nemierus.
— Nemierus? — pārsteigts jautāja Kornēlijs, uzlūkodams apmulsušo brāli, nemierus'.'
— Jā, Kornēlij.
— Tad, lūk, kas tas par troksni, ko nupat dzirdēju, — teica Kornēlijs, it kā pats ar sevi runādams. Tad viņš pievērsās brālim:
—- Vai ap cietumu di dzinējās liels pūlis?
— Jā, brāli.
— Viņi grib iekļūt še?
— Nu, protams.
— Kā tad tu tiki pūlim cauri?
— Tu labi zini, Kornēlij, ka tauta mūs nevisai labi ieredz, — grūtsirdīgi piezīmēja Jans. I s atkļuvu šurp pa šķērsieliņām.
— Tu slapstījies, Jani?
— Es centos iekļūt cietumā, lai nezaudētu laiku. Es rīkojos tā, kā rīkojos politikā vai uz jūras, kad kuģim jācīnās ar pretvēju: es vairījos.
Šajā brīdī līdz cietumam atlidoja skaļi kliedzieni un lamas.
Tilli sarunājās ar satrakoto pūli.
— Es neticu, Jani, — teica Kornēlijs, — ka tev izdosies caur šo satrakoto pūli izvest savu brāli tik veikli, kā tu savā laikā starp klintīm un sēkļiem izvadīji Trompes floti.
— Tomēr mēģināsim, — teica Jans. — Bet pagaidām vēl atļauj piebilst dažus vārdus.
— Runā.
No lauka atkal atskanēja spēcīgi kliedzieni.
— Ak, — teica Kornēlijs, — cik" tauta uztraukta! Par mani vai par tevi?
— Es domāju, par mums abiem. Oranžisti, izplatīdami savus zemsirdīgos melus, apvaino mūs sakaru uzturēšanā ar Franciju.
— Nejēgas!…
— Jā, bet viņi tomēr mums to pārmet.
— Bet ja mūsu sarunas tomēr būtu bijušas sekmīgas, viņas taču būtu holandiešus pasargājušas no sakaušanas pie Orses, Vēzelas un Reinbergas. Viņas būtu tos pasargājušas no pāriešanas pār Reinu un Holande joprojām varētu sevi uzskatīt par neuzvarētu.
— Pareizi, brāli, bet vēl pareizāk būtu, ja viņi tagad atrastu mūsu sarakstīšanos ar Luvuā, tad, kaut es esmu piedzīvojis locis, es tomēr nevarētu izvadīt mūsu vieglo laiviņu caur satrakotiem ūdeņiem. Šī sarakstīšanās, kura godīgiem ļaudīm pierādītu, cik dziļi es esmu savu tautu mīlējis un kādus upurus esmu bijis gatavs viņas dēļ nest viņas slavas un brīvības labā, — šī sarakstīšanās tomēr mums nestu nāvi no mūsu uzvarētājiem, oranžistiem. Es ceru, dārgais Kornēlij, ka tu šo sarakstīšanos, pirms aizbraukšanas no Dardrechtas uz Hāgu, būsi iznīcinājis?
— Brāli, — atbildēja Kornēlijs, — tava sarakstīšanās ar Luvuā pierāda, ka tu esi bijis visgudrākais, tālredzīgākais un piedzīvojumu bagātākais septiņu apvienoto provinču pilsonis. Man ir dārga manas dzimtenes slava un jo sevišķi tava slava un es, brāli, neesmu sadedzinājis šo korespondenci.
— Tad mēs esam šīszemes dzīvei zuduši, — mierīgi teica Jans de - Vitts un piegāja pie loga.
— Nē, Jani, gluži otrādi, mēs esam glābuši savas dzīvības un atgūsim bijušo popularitāti.
— Ko tad tu izdarīji ar šīm vēstulēm?
— Es uzticēju tās savam krustdēlam, tev pazīstamam Kornēlijam van - Berlam, Dordrcchtā.
— Ak, nožēlojamais! Tu esi vissvārīgāko uzticējis vientiesīgam zinātniekam, kurš savā rīcībā līdzīgs mazam bērnam. Arī viņš ir pazudis cilvēks.
— Pazudis? ' *
— Jā, vienalga, eik viņš garīgi stiprs vai vājš. Ja viņš būs stiprs, viņš agrāk vai vēlāk uzzinās par mūsu likteni un leposies ar mums; ja viņš būs vājš, tas nobaidīsies mūsu tuvuma; ja viņš būs stiprs, tas klaji daudzinās mūsu noslēpumu, bet ja viņš būs vājš, viņš nodos mūs. Kā vienā, tā otrā gadījumā mēs visi esam pazuduši. Tādēļ bēgsim, brāli, iekams vēl nav par vēlu.
Kornēlijs piecēlās sēdus gultā un pieskārās brāļa rokai:
— Vai tad es nepazīstu savu krustdēlu? — teica Kornēlijs. — Vai es neesmu mācījies lasīt katru viņa domu? Tu jautā* vai viņš stiprs? Tu prasi, vai viņš vājš? Ne šāds, ne tāds. Un vai nav vienalga, kāds viņš būtu? Šajā gadījienā no svara tikai, lai viņš neizpauž noslēpumu. Un viņš to arī nevar izpaust, jo viņš to nezina.
Jans izbrīnēts pagriezās.
— Ak, — smaidīdams turpināja Kornēlijs: — es arī esmu politiķis, jo politiku esmu mācījies pie Jana. Es tev apgalvoju, ka van —Berls nezina ne viņam uzticētā vīstokļa saturu, ne nozīmes.
— Tad pasteigsimies, — teica Jans, — dot viņam rīkojumu, laiu vīstokli tas sadedzina. Tas jādara, kamēr nav par vēlu.
— Ar ko tad mēs nosūtīsim šo rīkojumu?
— Ar manu kalpu Krakē, kuram vajadzēja mūs pavadīt. Viņš atnāca uz cietumu kopā ar mani, lai palīdzētu trev nokāpt lejā.
— Apdomā labi, iekams tu dodi rīkojumu sadedzināt šos lietiskos dokumentus.
— Es esmu apdomājis, mīļais Kornēlij, ka brāļiem de — Vittiem vispirms jāglābj savas dzīvības, lai tad glābtu savas reputācijas. Ja mēs iesim bojā, ka mūs aizstāvēs? Kas varēs mūs kaut saprast?
— Tā tad tu domā, ka viņi mūs nogalinās, ja atradīs šos papīrus?
Atbildes vietā Jans izstiepa roku uz Beitenhofas laukuma pusi,
npo kurienes cietumā ielauzās dobjas skaņas.
— Jā, jā, — teica Kornēlijs, — es ļoti labi dzirdu šos kliedzienus, bet ko tie nozīmē?
Jans atvēra logu.
— Nāve nodevējiem! — kliedza pūlis.
— Vai nu dzirdi, Kornēlij?
— Vai tad mēs tie nodevēji? — .autāja cietumnieks un pacēla acis pret debesīm.
— Jā, tie esam mēs, atbildēja J ans de — Vitt.s.
— Kur ir Krakē?
— Laikam aiz kameras durvīm.
— Tad pasauc viņu.
Jans atvēra durvis, aiz kurām tiešām stāvēja uzticamais kalps.