Mēs nešaubamies, ka mūsu lasītāji Jakoba personā jau būs uzminējuši mūsu veco paziņu, Izaku Boksteli.
Viņu dzina van - Berls un melnā tulpe.
Kas nebija nevienam citam zināms par melnās tulpes sīpoliņiem, to zināja Bokstels.
Un mēs redzējām, ka, saucoties Jakoba vārdā, viņam izdevās tuvāk savus nodomus reazlizēt, nekā savā īstā vārdā. Dažu mēnešu laikā viņam izdevās sadraudzēties ar Grifiju un iegūt tā uzticību.
Nežēlojot vislabāko degvīnu, kāds vien bija dabūnams, Bokstelam izdevās iemidzināt Grifija aizdomību, novirzot viņa domas uz to, ka Jakoba vienīgais nolūks ir iegūt Rozi par sievu.
Bokstels prata glaimot vecā cietumsarga patmīlībai un prata arī pārliecināt Grifiju, ka ieslodzītais zinātnieks ir visbriesmīgākais radījums pasaulē, kurš sadraudzējies ar pašu nelabo, lai kaitētu Oranijas princim.
Sākumā viņam bija pat zināmi panākumi ar Rozi. Ne tādēļ, ka viņš lai būtu paticis, bet ar saviem straujiem vārdiem un padevīgas mīla$ apliecinājumiem viņš tai nebija vismaz riebīgs.
Mēs redzējām, ka viņa uzkrītošā sekošana Rozei modināja viņas aizdomas, līdz abi jaunie ļaudis instinktīvi nojauta Bokstela īsto. nolūku.
Uzmanīgi sekodams abiem jauniešiem, Bokstels noklausījās viņu slepenās sarunas un izdibināja, ka ir vēl otrs melnās tulpes sīpoliņš.
Rozes pievilts, kura izlikās dārzā sīpoliņu dēstam, Bokstels saprata, ka jaunieši to izjokojuši un tādēļ savus tālākos novērojumos bija daudz uzmanīgāks.
Vērīgi sekojot, viņš redzēja, ka Roze savā istabā ienesa lielo puķu vāzi.
Un viņš redzēja arī, ka Roze virtuvē mazgāja rokas, kuras bija melnas no zemes jaukšanas stādam.
Lai iegūtu izdevīgāku novērošanas punktu, viņš pretim Rozes istabai noīrēja maziņu bēniņu telpu. Te viņš bija drošs no citu skatieniem un, ar tālskatu varēja mierīgi sekot visam, kas notiek Rozes istabā, gluži tāpat, kā viņš savā laikā sekoja vanļBerlam.
Nepagāja ne trīs dienas no tā brīža, kad viņš ievilkās savā bēniņu mītnē, un viņš jau zināja visu.
Jau agrā rītā, no saies lēkta, vāze stāvēja uz loga. No skatieniem, kādus Roze raidīja uz vāzi, Bokstels droši varēja spriest, kas vāzē atrodas.
Vāzē bija iedēstīts otrs melnās tulpes sīpoliņš; cietumnieka van ļ Berla pēdējā cerība.
Ja nakts likās vēsa, Roze vāzi no loga novāca.
Tā viņa rīkojās, klausīdama Kornēlija norādījumiem, jo viņš baidījās, ka stāds var nosalt.
Arī kad saule sāka pārāk karsti sildīt, Roze no pulkstens vienpadsmitiem līdz diviem vāzi noņēma no loga.
To arī viņa darīja uz Kornēlija vēlēšanos, lai zemi pasargātu no pārāka sausuma.
Kad no zemes parādījās tulpes stiebriņš, Bokstclam nebija vairs šaubu.
Nu bija skaidrs, ka Kornēlijam bijuši divi sīpoliņi, no kuriem vienu viņš uzticējis Rozes ziņā. Bokstelam nebija arī šaubu, ka Kornēlijs un Roze viens otru mīlē.
Vajadzēja atrast līdzekli, kā stādu nolaupīt.
Un tas nebija viegli.
Roze uzmanīja tulpi, kā māte savu bērnu, vēl vairāk, kā baložu māte savas oliņas.
Dienām ilgi viņa neatstāja savu istabu, neatstāja to arī vakaros.
Septiņas dienas, Bokstels novēroja, ka Roze neiziet no istabas. Tās bija tās septiņas dienas, kad jaunieši saķildojās un Kornēlijs jutās ļoti nelaimīgs.
Bokstels tomēr nezaudēja cerību, ka viņam izdosies tulpi nozagt.
Mēs sakām nozagt, jo slepenība, kādā šo tulpi audzēja un tas, ka neviens par to nekā nezināja, deva cerību, Ka Bokstels droši varēs uzstāties pasaules priekšā par puķes īpašnieku. Viņš taču bija mācīts puķkopis un vienmēr baudīs lielāku uzticību, nekā nepazīta meitene, kurai visi puķkopības noslēpumi nevarēja būt zināmi, vai valsts nodevībā apvainots cietumnieks, kuram bija gandrīz neiespējami savas tiesības pierādīt. Kā tulpes īpašnieks, prēmiju saņems viņš un tulpi nesauks vis "Tulipa nigra Barloensis", bet "Tulipa nigra Boxtellensis" vai "BoxteIlea".
Izaks gan vēl nebija izšķīries, kuru nosaukumu izraudzīties, bet tā kā abi tic nozīmēja vienu un to pašu, tad šis jautājums grūtības neradīja.
Galvenais bija, kā tulpi nozagt.
Lai tulpi nozagtu, bija nepieciešami vajadzīgs, "ka Roze atstātu istabu. Tādēļ viņš bija bezgala priecīgs, kad ievēroja, ka Rozes vakara gājieni pie apcietinātā atkal atjaunojušies.
Pirmos vakarus, kad Roze atkal sāka iziet, Bokstels izlietoja, viņas durvju, logu un istabas iekārtas pētīšanai.
Istabas durvis Roze vienmēr noslēdza un atslēgu ņēma līdz.
Sākumā viņš domāja atslēgu Rozei nozagt Bet vēlāk šo nodomu atmeta: tas šķita grūti padarāms, un Roze varēja zādzību tūdaļ gaismā celt un pasūtīt jaunu atslēgu, neizejot no istabas, kamēr tā gatava. Bija jāatrod cita izeja.
Viņš savāca prāvu skaitu dažādu atslēgu, kādas vien varēja dabūt un kad Roze pavadīja laimīgus brīžus pie sava mīļotā kameras lodziņa, Bokstels šīs atslēgas uzmanīgi izmēģināja.
Divas atslēgas varēja iebāzt durvju caurumā; viena apgriezās reizi otra pusotras reizes. To varēja mazliet novīlēt, lai tā apgrieztos abas reizes.
Lai zinātu, kurā vietā jāvīlē, Bokstels atslēgu aptriepa ar plānu vaska kārtiņu.
Pēc divu dienu darba atslēga viegli atvēra durvis. Bokstels bija Rozes istabā, vaigu vaigā ar melno tulpi.
Pirmais Bokstela noziegums notika toreiz, kad viņš pārrāpās pār žogu, lai tulpi izraktu; otrais, kad viņš iezagās* Kornēlija laboratorijā un trešais tagad, kad viņš iekļuva Rozes istabā.
Mēs redzam, ka skaudība vadīja Boksteli pa noziedzīgiem ceļiem.
Tā tad Bokstels bija kopā ar tulpi. '
Parastais zaglis vāzi pasistu zem mēteļa un dotos prom.
Bet Bokstels nebija vienkāršs zaglis. Viņš pārdomāja..