Uzmanīgi aplūkojis puķi, viņš redzēja, ka vēl nevar droši zināt, kāda tai būs krāsa. Kaut visi apstākļi runāja par to, ka krāsai jābūt melnai.
Ja nu tulpe nav pilnīgi melna, vai ja nu uz viņas zieda ir kādi plankumiņi, tad zādzība zaudē katru nozīmi.
Un tulpi nozogot tagad, vajadzēja to rūpīgi glabāt un kopt, līdz tā galīgi Uzziedētu. Tikmēr Roze un Kornēlijs sāktu to meklēt un aizdomas, bez šaubām, kristu uz viņu.
Tā visu pārdomājis, viņš nolēma ļaut tulpei pilnīgi uzziedēt, lai tad to paņemtu un, ne mirkli nekavējoties, steigtos uz Harlemu, pie ekspertu komisijas.
Ja tad kāds mēģinās uzstāties ar savām pretenzijām, viņš tos apvainos zādzības mēģinājumā.
Tas bija labi pārdomāts plāns un tās personas cienīgs, kas to izdomāja.
Un turpmāk ik vakaru, kad jaunie ļaudis pavadīja saldus mirkļus pie kameras lodziņa, Bokstels gāja Rozes istabā un vēroja tulpes plaukumu.
Tajā vakarā, par kuru mēs minējām, Roze sarunājās ar Kornēliju tikai īsu brīdi un viņš meiteni sūtīja atpakaļ pie tulpes.
Bokstels jau dzīrās doties Rozes istabā, kad ieraudzīja, ka meitene jau pārnākusi. No tā viņš sprieda, ka tulpe vai nu uzziedējusi vai katru brīdi taisās uzziedēt.
Skaidrs, ka šonakt jānorisinās izšķirošiem notikumiem. Tādēļ, . pie Grifija iedams, Bokstels šoreiz paņēma līdz divreiz lielāku porciju degvīna, nekā parasts.
Kad Grifijs piedzērās, tad Bokstels ir gandrīz pilnīgs mājas saimnieks.
Pulkstens vienpadsmitos Grifijs bija nāvīgi piedzēries.
Divos Roze izgāja no savas istabas un nesa ko uzmanīgi apslēptu.
Tas nevarēja būt nekas cits, kā melnā tulpe, kura bija uzziedējusi.
Bet ko viņa nodomājusi darīt?
Viņa taēi tūdaļ nebrauks ar tulpi uz Harlemu?
Nav domājams, ka meitene nakts laikā viena pati dotos tādā ceļā.
Vai viņa tikai nenes tulpi parādīt Kornēlijam? Tas ir iespējams.
Basām kājām, uz pirkstu galiem, viņš sekoja Rozei.
Redzēja, ka tā apstājas pie kameras lodziņa.
Un dzirdēja, ka tā pasauca Kornēliju.
Apslēptā luktura gaismā viņš redzēja krāšņi uzziedējušu tulpi, melnu, kā nakti, kura to apņēma.
Viņš arī dzirdēja, ka Roze un Kornēlijs nolēma sūtīt uz Harlemu ziņnesi.
Redzēja, ka jauno ļaužu lūpas sastopas pie lodziņa un dzirdēja, ka Kornēlijs sūta Rozi prom.
Un beidzot viņš redzēja, ka Roze izdzēš apslēpto lukturi un aiziet atpakaļ savā istabā.
melnai tulpei ir jauns īpašnieks
Kornēlijs palika stāvot tajā pašā vietā, kur bija Rozei aizejot. Tik dziļi viņu aizkustināja divkāršā laime.
Pagāja pusstunda.
Jau pirmie gaismas stari ielauzās kameras logā, kad viņš pēkšņi koridorā izdzirda soļu troksni un nomāktu kliedzienu.
Pie lodziņa parādījās bāla un izbaiļu pilna Rozes sejiņa.
Viņš mazliet atkāpās un viņu satvēra šausmas.
— Kornēlij, Kornēlij! — viņa kliedza, cīnīdamies ar elpas trūkumu.
— Mans Dievs, kas noticis?
— Kornēlij! Tulpe!
— Kas ir ar tulpi?
— Es nezinu, ka jums to pateikt!
— Sakat, Roze, sakat!
— Mums to atņēmuši, nozaguši!
— Atņēmuši? Nozaguši! — kliedza Kornēlijs.
— Jā, — teica Roze, atbalstīdamās pret durvīm, lai nenokristu.Jā, atņēmuši, nozaguši.
Spēki viņu atstāja, viņa nokrita ceļos.
— Bet kā tas varēja notikt? jautāja Kornēlijs. — Stāstāt man visu…
— Es neesmu vainīga, mans draugs…
Nabaga Roze, viņa neiedrošinājās teikt - mīļais draugs.
— Jūs atstājāt to vienu? — skumji jautāja Kornēlijs. .
— Tikai vienu mirkli, lai aizietu pie mūsu kurjera, kas dzīvo piecus soļus no mums…
— Un šajā laikā, neskatoties uz maniem brīdinājumiem, jūs pamētāt atslēgu durvīs?
— Nē, nē, taisni tas mani pārsteidz. Es atslēgu paņēmu līdz un turēju to visu laiku cieši rokā, lai tā nepazustu.
— Kā tad tas varēja nolikt?
— Es pati nesaprotu. Nodevu vēstuli kurjeram un viņš tūdaļ aizbrauca. Kad pārnācu, manas istabas durvis bija aizslēgtas. Istabā viss bija kā agrāk, tikai tulpes vairs nebija. Acīmredzot, kāds ir licis izkalt otru atslēgu un tulpi nozadzis.
Viņa aprāva stāstījumu un asaras lai plūda pār vaigiem.
Kornēlijs stāvēja kā sastindzis, ar pārvērstu seju un neapzinīgi atkārtoja:
— Nozagta, nozagta, nozagta… Es esmu pazudis…
— Žēlojat mani, Kornēlija kungs, un nesākāt tā. Es žēlabās nobeigšos.
Kornēlijs cieši satvēra loga restes un iesaucās:
— Mūs ir apzaguši, Roze, tas tasinība, bet vai tādēļ mums būs ļauties izmisumam? Nelaime ir liela, bet varbūt vēl nav par vēlu un mēs varam sev palīdzēt? Mēs taču zinām zagli!
— Zinām, bet vai es varu to noteikti apgalvot?
— Ak, es esmu dziļi pārliecināts, ka tas ir nelietis Jakobs!' Vai mēs varam pieļaut, ka viņš būtu vedis uz Harlemu mūsu atradumu, mūsu pūliņu un rūpju bērnu? Vajaga dzīties viņam pēdās, Roze!
— Bet kā lai visu to izdara, tēvam gaismā neceļot mūsu noslēpumu? Kā lai es, nevarīga sieviete, turklāt vēl pasaulē maz pieredzējusi, izdaru to, ko varbūt arī jūs nevarētu?
— Tad aiverat šīs durvis, Roze, izlaižat mani laukā, un jūs redzēsiet, ka es noķeršu zagli; jūs redzēsiet, ka es likšu viņam atzīties noziegumā! Jūs redzēsiet, ka viņš lūgsies piedošanu!
— Kā lai es jūs izlaižu? — raudādama teica Roze: — vai tad man ir atslēgas? Ja man tās būtu, vai tad jūs jau sen nebūtu brīvībā?
— Viņas ir pie jūsu tēva; jūsu nekrietnā tēva, kurš man nolaupīja pirmo tulpi un tagad, droši vien rīkojas kopā ar Jakobu!
— Klusāk, lūdzu, runājat klusāk!