— Ja jūs neatvērsat durvis, es tās izlauzīšu un saplosīšu katru, kas man stāsies ceļā!
— Žēlojat mani, Kornēlij! Es jūs ļoti lūdzu.
— Ticat man, es neatstāšu akmeni uz akmeņa.
Un nelaimīgais, visaugstākā nervu saspīlētībā, rokām ieķērās dzelzs restes un ar troksni sāka raustīt durvis.
Nobijusies, Roze velti centās viņu nomierināt. Kornēlijs bija kā ārprāta drudzī.
— Dodu jums goda vārdu, ka nositīšu šo nelieti Grifiju, — rēca van - Berls, — es izliešu viņa asinis, kā viņš izlēja manas melnās tulpes asinis.
— Labi, labi, — teica Roze, — es darīšu visu, ko jūs prasat. Es nozagšu tēvam atslēgas un atslēgšu durvis. Tikai apmierināties, Kornēlij!
Viņa vēl nebija beigusi šo frāzi, kad aiz muguras izdzirda dobju rēcienu.
— Tēvs! —viņa iekliedzās lielās izbailēs.
— Grifij! — piebalsojās van - Bcrls. — Nolādētais!
Troksni izdzirdis, Grifijs, neviena nemanīts, bija uzkāpis pa trepēm un stāvēja pie kameras durvīm. Viņš rupji satvēra Rozi aiz elkoņa.
— Ak tā, tu nozagsi manas atslēgas?! — viņš kliedza dusmās drebošā balsī. — Ak, tu nelietis, Kornēlijs, sadumpojis manu bērnu pret mani. Tev pat karātavas par labām!
Roze izmisumā lauzīja rokas.
— Ak, šitā, — kliedza Grifijs, cietā, nepielūdzamā tonī. — Nevainīgais puķu audzētājs! Jūs mani nositīsat? Izliesat manas asinis? Un turklāt ar manas meitas palīdzību! Mans Dievs, vai tad es esmu slepkavu bedrē? Nē, jau šodien es par visu ziņošu komandantam, bet rītu to zinās viņa augstība pavaldonis. Mēs zinām likumus. Sestais pants runā par dumpi cietumā. Mēs jums, zinātnieka kungs, parādīsim Beitenhofu otrā izdevumā. Un tas būs lielisks izdevums. Nu, sazvērnieki, uzlūkojat vēl viens otru. Jums nebūs lemts vairs izdomāt nekādus plānus. Prom, neliete! Bet jūs — paliekat sveiks! Katrā ziņā — uz redzēšanos!
Roze neziņā uzlūkoja Kornēliju un raidīja tam skūpstu. Tad brīdi viņa it kā iegrima pārdomās un steidzīgi metās uz izeju.
— Vēl viss nav zaudēts, — viņa sauca, — ceri uz mani, mans Kornēlij!
Lamādamies, tēvs viņai sekoja.
Kornēlija pirksti pamazām atlaida mergas, viņu pārņēma liels ļ nespēks un viņš sabruka uz kameras klona, tikko dzirdami čukstēdams:
— Nozaguši! Man to nozaguši!
Tikmēr Izaks Bokstels, tulpi paslēpis zem platā mēteļa, atstāja cietoksni pa mazajiem vārtiņiem, kurus bija atslēgusi Roze, un I devās uz Herkumi, kur to gaidīja pajūgs. Par savu pēkšņo aizbraucienu viņš pat draugam Grifijam nekā neteica.
Viņš brauca ļoti lēni, jo ātra braukšana varēja sabojāt tulpi.
Bet, baidīdamies nokavēties, Bokstels lika Delftā apstāties un iegādājās īpašu lādi, mīkstu sūnu piepildītu, kurā ielika melno tulpi. Nu varēja dzīt zirgu aulekšos, nebaidoties, ka puķi varētu sabojāt.
Nākošās dienas rītā Bokstels iebrauca Harlemā. Piekusis tālā ceļā, bet priekā starojošs, viņš tulpi pārstādīja Citā podā, lai galīgi Sajauktu nozieguma pēdas. Vāzi, kurā tulpe agrāk auga, viņš sasita gabalos un iemeta kanālā. Tad viņš norakstīja vēstuli Harlemas puķkopju biedrības priekšsēdētājam, uzrādot viesnīcu, kurā tas ar tulpi apmeties.
priekšsēdētājs van - sistens
Rozei, aizejot no Kornēlija, bija jau nobriedusi doma, ko darīt tālāk.
Viņa nolēma vai nu Kornēlijam atdot melno tulpi, vai nekad vairs ar viņu neredzēties.
Ieslodzītā izmisums viņai dziļi iespiedās sirdī.
Viņu noslēpumu bija gaismā cēlis Grifijs un idilei bija gals.
Tajā pašā laikā sabruka van - Berla lepnās cerības, kuras tas ilgos pētījumu gados bija lolojis.
Roze piederēja pie tām sievietēm, kuras nieku dēļ nolaiž rokas, bet dziļu satricinājumu brīžos paliek stipras un nelaimē smeļ enerģiju cīņai un drosmei.
Roze iegāja savā istabā, lai pēdējo reizi vēl pārmeklētu visu telpu un pārliecinātos, vai melnā tulpe nav kur noslēpta. Bet viņa velti meklēja: tulpes nekur neredzēja; tā bija nozagta.
Roze sasēja nelielu sainīti, paņēma sakrātos trīssimts florinus un, uzmeklējusi starp šāvām mežģīnēm paslēpto trešo sīpoliņu, rūpīgi noslēdza durvis, nokāpa lejā un izgāja no cietokšņa pa tiem pašiem vārtiņiem, pa kuriem nesen bija aizgājis Bokstels. Iegājusi pasta
sētā, viņa apvaicājās pēc pajūga, bet izrādījās, ka ar vienīgo pajūgu bija aizbraucis Bokstels.
Rozei piedāvāja jājamzirgu, kuru viņa pieņēma. Zirga īpašnieks zināja, ka Roze ir cietuma uzrauga meita, kādēļ zirgu tai labprāt uzticēja.
Jaunava cerēja savu kurjeru panākt ceļā un ņemt to līdz. Tas bija brašs puisis un varēja derēt kā sargs un ceļa vadonis.
Un tiešām, viņa kurjeru drīz panāca. Tas soļoja steidzīgi pa skaisto celiņu gar upes krastu.
Kaut puisis nezināja, cik svarīga ir vēstule, kas tam uzticēta, bet viņa soļi bija tik steidzīgi, it kā viņš to zinātu.
Gājēju panākusi, Roze paņēma vēstuli atpakaļ, jo tai vairs nebija nozīmes, un izstāstīja puisim, kā viņš tai varēja būt noderīgs. Protams, ka jauneklim nekas nebija pretim. Viņš tikai lūdza atļauju pieķerties pie zirga krēpēm vai astes, lai ātrāk kļūtu uz priekšu.
Pagāja astoņas stundas, kad vecais Grifijs vēl nezināja, ka viņa meita no cietokšņa aizgājusi. Vecais cietumsargs priecājās, ka savās dusmās atstājis uz meiteni stipru iespaidu.
Bet kad Grifijs gribēja uzmeklēt savu draugu Jakobu un izstāstīt tam jaunākos piedzīvojumus, Jakobs bija jau ceļā un steidzīgi tuvojās savam mērķim. Viņš bija aizsteidzies priekšā Rozei par Četrām stundām.
Jakobs nevarēja iedomāties, ka Roze tam seko pēdās. Viņš nešaubījās, ka meitene, gaismā cēlusi tulpes nozušanu, sēž savā istabiņā vai nu dusmu vai izmisuma pārņemta.