— Mūsu biedrība jūtas dziļi pagodināta par šo uzmanību.
— Vai puķe ir še? — jautāja princis.
— Diemžēl, gaišība, puķes pie manis nav.
— Kur tad tā ir?
— Pie īpašnieka.
— Kas tas tāds ir?
— Godīgs puķkopis no Dordrechtas.
— No Dordrechtas?
— Jā.
— Kā viņu sauc?
— Bokstels.
— Kur viņš apmeties?
— "Baltā Gulbja" viesnīcā. Es tūdaļ likšu viņu atsaukt. Ja jūsu augstībai labpatiktos mirkli pakavēties manā zālē, puķe tūdaļ būtu atnesta.
— Labi, sūtat pēc viņa.
— Acumirkli, jūsu augstība… tikai…
— Kas?
— Nav nekā svarīga…
— Šajā pasaulē viss ir svarīgs.
— Redzat, gaišība, te radies kāds pārpratums…
— Kāds?
— Šai tulpei radušies jauni pretendenti… Tiesa, viņas vērtība ir simts tūkstoši florinu.
— Vai tiešām?
— Jā, gaišība. Bet šie pretendenti ir viltnieki.
— Bet tā taču ir noziedzība, van - Sistensa kungs.
— Es domāju, jūsu gaišība.
— Vai jums ir pierādījumi par šo noziedzību?
— Nē, bet vainīgā…
— Kas ir ar vainīgo ?
— Es gribēju teikt, ka persona, kura pretendē uz tulpi, ir blakus telpā…
— Tur? Bet ko jūs domājat par šo personu, van - Sistensa kungs?
— Es domāju, ka viņu būs iekārdinājuši simts tūkstoši florinu.
— Un viņš uztur savas pretenzijas uz tulpi?
— Jā, augstais kungs.
— Ar ko viņš grib pierādīt savas tiesības?
— Es nupat gribēju to nopratināt, kad ienāca jūsu gaišība.
— Tad noklaušināsim to tūdaļ, es novērošu atbildes un taisīšu slēdzienu.
— Nu ir radies arī ķēniņš Salamans, — domāja van - Sistensa kungs, princi aicinādams blakus istabā.
Princis pagāja dažus soļus uz priekšu, tad atgriezās un teica:
— Ejat jūs pa priekšu un saucat mani par kungu.
Viņi iegāja kabinetā.
Roze stāvēja agrākā vietā pie loga un skatījās dārzā.
— Ak, frislandiete, — iesaucās princis, aplūkodams meitenes zeltoto galvas segu un sarkano jaku.
Roze atskatījās, bet princi, kurš nosēdās vistumšākā kabineta stūrī, viņa gandrīz neievēroja.
Un tas jau viegli saprotams. Visa viņas uzmanība bija veltīta tai svarīgai personai, kuru sauca par van - Sistensa kungu. Cilvēkam, kurš ienāca aiz sava saimnieka un klusi nosēdās kabineta tumšākā kaktā, nekādas svarīgas nozīmes nevarēja būt.
Šjs kautrīgais cilvēks no plaukta paņēma grāmatu un van - Sistcnsam māja zīmi, lai sāk pratināšanu.
Van - Sistens atsēdās un uzrunāja Rozi:
— Mans bērns, jums jāapsolas, ka tciksat man visu patiesību par šo tulpi.
— Es apsolos.
— Labi, tad stāstāt visu šī kunga klātbūtnē, Tas ir mūsu biedrības loceklis.
— Kungs, ko lai es saku jums, kad esmu visu jau izteikusi.
— Nu, ko jūs īsti vēlaties?
— Es griežos pie jums ar to pašu lūgumu.
— Ar kādu?
— Ataicināt Bokstela kungu ar viņa tulpi; ja cs tulpi neatzīšu par savu, es godīgi no savām tiesībām atteikšos. Bet ja es to pazīšu, es prasīšu, lai man to atdod. Es to prasīšu, kaut man būtu jāiet pie paša prinča, ar pierādījumiem rokā.
— Tā tad jums ir kādi pierādījumi, skaistais bērns?
— Liktenis, kurš zina manas tiesības, man tos dos.
Van - Sistenss saskatījās ar princi, kurš jau ar pirmajiem vārdiem atcerējās, ka šo patīkamo balsi kur dzirdējis.
Viens no virsniekiem aizgāja pie Boksteļa.
Van - Sistenss turpināja pratināšanu.
— Uz ko tad jūs dibināt prasību, ka melnā tulpe pieder jums?
— Vienkārši uz to, ka es pati to iestādīju un izaudzēju savā istabā.
— Jūsu istabā? Bet kur tad ir jūsu istaba?
— Levenšteinā.
— Jūs esat no Levenšteinas?
— Es esmu cietokšņa uzrauga meita.
Princis sakustējās, it kā sacīdams: — Ak, jā, nu es atceros.
Un, izlikdamies vēl dziļāk nogrimis grāmatas lasīšanā, viņš ar jo lielāku uzmanību sekoja Rozes vārdiem.
— Jūs mīlat puķes? — turpināja van - Sistensa kungs.
— Mīlu.
— Tā tad jūs esat mācīta puķkope?
Roze mirkli cīnījās pati ar sevi. Tad aizkustinošā tonī jautāja:
— Vai es, kungs, varu paļauties, ka es runāju ar labiem cilvēkiem?
Viņas vārdi šķita tik paliesi, ka van - Sistenss un princis abi reizē apstiprinoši pamāja galvas.
— Nu, tad es jums teikšu. Nē, es neesmu mācīta puķkope; es esmu tikai nabaga frisjandiete, kura vēl pirms trijiem mēnešiem neprata ne rakstīt, ne lasīt. Nē, tulpe nav manis izaudzēta.
— Kas tad to izaudzēja?
— Kāds nelaimīgs cietumnieks, kas ieslodzīts Levenšteinas cietoksnī.
— Levenšteinas cietumnieks? — jautāja princis un Roze, dzirdot šīs balss skaņas, nodrebēja.
— Tā tad ieslodzītais ir valsts noziedznieks, jo Levenšteinā ir ieslodzīti tikai valsts noziedznieki? — turpināja princis.
Un viņš atkal nogrima grāmatas lasīšanā, vismaz izlikās to darām.
— Jā,'— klusi teica Roze, drebošā balsī: —valsts noziedznieks.
Van - Sistenss, dzirdot šādu atzīšanos augstā liecinieka klātbūtnē,
nobālēja un roka sāka tam drebēt.
— Turpināt, — auksti teica princis puķkopju biedrības priekšsēdētājam.
— Ak, godātais kungs, -r— teica Roze, — nian jāatzīstas ļoti smagā noziegumā.
— Jā gan, — piekrita van - Sistens. — Valsts noziedzniekiem Levenšteinas cietoksnī jābūt turētiem pilnīgā slepenībā.
— Es zinu, kungs.
— Bet no jūsu vārdiem var domāt, ka jūs esat izmantojusi savu stāvokli, kā cietokšņa uzrauga meita, un stājusies ar tiem sakaros, lai kopīgi izaudzētu tulpi.