— Jā, kungs, — turpināja Roze, izbailēs vēl vairāk nobālēdama, — es satikos ar viņu ik dienas.
— Nelamīgā! — izsaucās van - Sistenss.
Princis pacēla galvu, lai novērotu Rozes bālumu un priekšsēdētāja uztraukumu.
— Gar to puķkopju biedrībām nav daļas, — teica princis savā skaidrā un cietā balsī. — Mums jālemj par melno tulpi, ne par valsts noziedzniekiem. Puķkopju biedrība ar politiku nenodarbojas.
Roze, šādas izturēšanās iedrošināta, stāstīja visu, kas noticis pēdējos trijos mēnešos. Visu, ko viņa darījusi un izcietusi. Viņa stāstīja arī par Grifija cietsirdību, ka tas iznīcinājis pirmo tulpi, par cietumnieka izmisumu, par uzmanību, ar kādu viņa audzējusi otro tulpi; par cietumnieka pacietību un bēdām, kad viņi neredzējušies; par to, ka viņš gribējis nomērdēties badā; par prieku, kāds viņus abus pārņēmis, kad tie atkal samierinājušies un beidzot par to, ka tulpe viņiem nozagta stundu pēc tam, kad tā uzplaukusi.
— Bet jūs tikai nesen pazistaties ar šo ieslodzīto?
Roze uzlūkoja svešinieku, kurš ievilkās vēl dziļāk kaktā, it kā vairīdamies no viņas skatiena.
— Kādēļ jūs, kungs, tā domājat?
— Tādēļ, ka cietuma uzraugs ar savu meitu tikai pirms trijiem mēnešiem pārvietojās uz Levenšteinu.
— Jums taisnība, kungs.
— Acīmredzot, jūs lūdzāt tēvu pārcelt uz Levenšteinu, lai sekotu kādam cietumniekam, kuru pārveda no Hāgas uz Levenšteinu?
— Kungs, — nosarkdama teica Roze.
— Beigsim, — tcica Vilhelms.
— Es atzīstos, ka ieslodzīto jau pazinu Hāgā.
— Laimīgais cietumnieks, — smaidīdams iesaucās Vlhelms.
Ieradās virsnieks un ziņoja, ka Bokstels jau steidzas ar savu tulpi.
tresais tulpes sipolins
Virsniekam sekoja Bokstels divu cilvēku pavadībā, kuri nesa brīnumpuķi un novietoja to van - Sistensa viesistabā.
Princis brīdi atstāja savu slēptuvi, izgāja aplūkot melno tulpi un atkal iesēdās savā agrākā vietā.
Roze, bāla, dreboša un augstākā mērā uztraukta, gaidīja, ka arī viņu aicinās tulpi aplūkot.
Viņa dzirdēja Boksteļa balsi.
— Tas ir viņš! —viņa iesaucās.
Princis deva zīmi, lai viņa palūkojas caur pievērtajām durvīm priekšistabā.
— Tā ir mana tulpe! — viņa kliedza, — es to pazīstu! Ak, mans nabaga Kornēlijs!
Tad viņa vairs nevarēja savaldīties un sāka rūgti raudāt.
Princis piegāja pie durvīm un brīdi apstājās tur. Roze viņu redzēja gaismā un nešaubījās, ka to kur agrāk redzējusi.
— Boksteļa kungs, — teica princis, — nākat, lūdzu, šurp!
Bokstels steidzīgi iedrāzās kabinetā un atradās vaigu vaigā ar Oranijas princi.
— Jūsu gaišība! — viņš iesaucās, atkāpdamies.
— Jūsu gaišība! —atkārtoja pārsteigtā Roze.
Dzirdot šo saucienu, Bokstels pavērsa skatienu uz Rozes pusi un nodrebēja.
— Ā,— klusi teica princis, — viņš uztraucās.
Bet Bokstels ar savu kolosālo gribas spēku drīz pārvarēja uztraukumu.
— Boksteļa kungs, — viņu uzrunāja princis, — jūs laikam esat atradis melnās tulpes noslēpumu?
— Jā, augstais princi, — mazliet uztrauktā balsī atbildēja Bokstels.
Šis uztraukums varēja celties arī no pēkšņās tikšanās ar Oranijas Vilhelmu.
— Bet šī jaunā meitene apgalvo, ka arī viņa gaismā cēlusi Šo noslēpumu.
Bokstels nicinoši pasmīnēja un paraustīja plecus.
Vilhelms ar dzīvu interesi sekoja visām viņa kustībām.
— Vai jūs nepazīstat šo meiteni? — jautāja princis.
— Nē, augstais princi.
— Bet jūs, jaunā meitene, vai jūs pazīstat Boksteļa kungu?
— Nē, Boksteļa kungu es nepazīstu, bet es pazīstu Jakoba k aigu.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Es gribu teikt, ka tas, kas dēvējas par Boksteli, LevenŠteinā saucās par Jakobu.
— Ko jūs, Boksteja kungs, varat iebilst?
— Es varu teikt, ka šī meitene melo.
— Vai jūs^ioliedzat, ka esat bijis LevenŠteinā?
Bokstels šaubījās: prinča asais skatiens tam neļāva atbildēt klaju
nepatiesību.
— Es nevaru noliegt, ka būtu bijis LevenŠteinā. bet es noliedzu, ka būtu zadzis tulpi.
— Kā, vai jūs liedzaties, ka nozagāt to no manas istabas? —sašutumā jautāja Roze.
— Es lo noliedzu.
— Paklausāties, vai jūs noliedzat, ka sekojāt dārzā, kad es jaucu zemi tulpei? Vai tas nebijāt jūs, kas metāties uz puķu dobi, kad cerējāt tur atrast manis iedēstīto sīpoliņu? Vai jūs to noliedzat?
Bokstels atzina par labāku neatbildēt uz Šiem daudzajiem jautājumiem.
Tādēļ pievērsās princim:
— Es Dordrechtā jau divdesmit gadus kultivēju tulpes un esmu guvis zināmu popularitāti. Viņa no manām tulpēm ieviesta katalogā. Es to esmu dāvājis Portugāles karalim. Tādēļ uzklausāties patiesību: šī meitene zināja, ka es esmu izaudzējis melno tulpi un tādēļ, kopā ar savu mīļāko, kurš atrodas Levenšteinas cietumā, izstrādāja plānu, kā mani izputināt, piesavinoties simts tūkstošu florinu lielo prēmiju, kuru es ceru saņemt, pateicoties jūsu gaišības taisnīgam spriedumam.
— Ak! -—sašutumā iesaucās Roze.
— Klusāk! — teica princis.
Tad viņš jautāja Bokstelam:
— Kas ir tas cietumnieks, kuru jūs dēvējāt par meitenes mīļāko?
Roze tikko nepakrita nemaņā, jo princis šo cietumnieku reiz bija
nosaucis par bīstamu noziedznieku.
Bokstelim šis jautājums bija visai patīkams.
— Kas ir šis ieslodzītais, jūs jautājat?
— Jā.
— Tas ir cilvēks, ķura vārds vien jums pārāk gaiši teiks, cik lielu nozīmi var piešķīri šīs meitenes apgalvojumiem. Ieslodzītais ir bīstams valsts noziedznieks.
— Un viņa vārds?
—. Viņa vārds ir Kornēlijs van - Berls. Viņš ir lielā valsts nodevēja Kornēlija de - Vitta krustdēls.
Princis nodrebēja. Viņa mierīgā skatienā pazibēja ļauna uguns. Bet drīz viņš to apslāpēja un sejā atkal bija redzams mierīgums.