Un tādā brīdī kamerā ienāca Grifijs.
Viņš rokā turēja lielu rungu, viņa acīs zibēja ļauna kvēle, viņa seju rotāja naidīgs smīns un visa būte kaisa atriebības kārē.
Kornēlijs dzirdēja, ka kameras durvis atslēdzas, ka ienāk kāds, bet viņam nebija gribas atgriezties un paskatīties. Viņš jau no soļiem un trokšņiem zināja, kas bija ienācējs.
Nav nekā nepatīkamāka, ja cilvēkam uz viņa naidu atbild ar pilnīgu vienaldzību.
Cilvēks ir sataisījies uzbrukt, iededzies visā savu dusmu dedzībā un negrib, lai viss tas izgaistu.
Katrs cilvēks, kad viņu plosa īgnums, grib kādam sagādāt nepatikšanas.
Tādēļ Grifijs, redzēdams, ka Kornēlijs nekustās no vietas, sāka dusmīgi klepot.
— Hm, hm!
Kornēlijs sāka klusu dziedāt burvīgu puķu dziesmu:
"Mēs apslēptā uguns bērni,
Kas zemes dzijumā deg —
Mēs dzimušās rasā un ausmā,
Mēs tālajām debesīm rada."
Šī dziesma, kuras mierīgais motīvs Kornēlija vienaldzību vērta vēl lielāku, galīgi zudināja sadusmotā Grifija līdzsvaru.
— Ei, dziedātāja kungs! — viņš kliedza, — vai jūs nedzirdat, ka es esmu ienācis?
Kornēlijs pagrieza galvu.
— Sveiki, — viņš teica un dziedāja tālāk: ''Mēs ciešam no cilvēka zemuma,
Bet ļaujamies tam, kad to mīlam:
Mūsu dzīvība — sīkā saknīte zemē,
Mūsu rokas — pret debesīm izstieptās lapas."
— Nolādētais burvis, es redzu, tu smejies par mani! — kliedza Grifijs.
Kornēlijs turpināja: —
"Šīs debesis — mūsu dzimtene,
No kurienes nāk mūsu dvēsele.
Un liegas smaržas, ko izdvešam,
Un debesīs atpakaļ aizsūtam."
Grifijs piegāja cietumniekam tuvu klāt.
— Vai tu neredzi, ka man ir līdzeklis, kas tevi padarīs pazemīgu un liks atzīties tavos noziegumos?
—Vai jūs, dārgais Grifij, neesat prātu zaudējuši? — jautāja Kornēlijs.
Bet kad viņš redzēja Grifija pārvērsto seju, naidā zibošās acis un putas uz lūpām, viņš teica:
— Velns lai parauj, tu jau izskaties trakāks par traku, lu esi kā paša nelabā apsēsts!
Grifijs sāka vicināt rungu ap galvu. Bet van - Berls neuztraucās:
— Jūs, laikam, man draudat, Grifij ?
— Jā, es tev draudu! — kliedza Grifijs.
— Ar ko?
— Paskaties, kas man rokā.
— Man šķiet, tā ir runga. Un turklāt ļoti liela runga. Es tomēr nedomāju, ka jūs man būtu draudējis ar to.
— Ak, tā tu domā? Kādēļ tad?
— Tādēļ, ka katrs cietumsargs, kas ieslodzītam sit,pelna divus sodus, no kuriem pirmais paredzēts Levenšteinas cietokšņa IX paragrāfā un skan šādi:
"Katrs cietumsargs, inspektors vai palīgs, kurš paceļ roku pret valsts noziedznieku, atlaižams."
— Roku, — apspiestās dusmās atkliedza Grifijs: — tur ir runa par roku, bet nekas nav teikts par rungu.
— Otrais sods, — teica Kornēlijs, — kurš nav rakstīts noteikumos, bet atrodams evangelijā, nosaka:
"Kas paceļ ieroci pret savu tuvāko, tam pašam no ieroča jākrīt; kas paceļ rungu, tam jākrīt no rungas."
Grifiju šis mierīgais tonis galīgi uztrauca. Rūkdams kā lācis, viņš pacēla rungu pār Kornēlija galvu. Bet tajā brīdī, kad Grifijs gribēja ļaut rungai krist, Kornēlijs to saķēra aiz gala un izrāva Grifijam no rokām.
— Labāk neriskējat ar savu vietu, — viņš mierīgi teica.
— Nolādētais burvis, Šņāca Grifijs, — pagaidi tikai, gan es tevi citādi nobeigšu.
— Labu ceļa vēju!
— Tu redzi, ka mana rpka tukša?
— Jā, es to redzu ar labpatiku.
— Bet tu arī zini, ka parsti tā nav tukša, kad es rītos kāpju pa trepēm.
— Jums taisnība. Parasti jūs man nesat nožēlojamu putriņu un vissliktāko maizi. Bet man tas nav no svara. Jo sliktāka lev liekas maize, jo man tā labāk garšo.
— Labāk garšo?
— Jā.
— Kādēļ?
— Ļoti vienkārši.
— Nu, tad pasaki, kādēļ?
— Tādēļ, ka dodams man sliktu maizi, to gribi sagādāt man ciešanas.
— Protams, ka es tev, nelieti, nedodu to tādēļ, lai tu še labi justos.
— Nu, bet es esmu burvis, kas tev zināms, tādēļ slikto maizi es varu pārvērst par labāko, kas man dod vairāk baudas, nekā katrs cits gardums. Tad man ir divkāršs prieks: es ēdu maizi pēc savas garšas un atriebjos tev.
— Tā tad tu pats atzīsties, ka esi burvis?
— Velns lai parauj! Protams, ka esmu burvis. Es par to nerunāju tikai citu klātbūtnē, jo tas mani var novest pie karātavām. Bet kad mēs esam divi vien, kādēļ lai es tev neatzīstos?
— Loti labi. Bet saki, ja burvis pārvērš melnu maizi baltā, vai šis burvis nevar nomirt badā, kad tam nedod nekādu maizi? '
— Oi, oi.
— Tad zini, ka no šīs dienas es tev maizi vairs nenesīšu. Tu vari pārvērst savas cietuma mēbeles par maizi un ēst. Bet es nopelnīšu tos astoņpadsmit sū, kurus valsts dod tavam uzturam.
— Bet tā jau būs slepkavība! — iesaucās Kornēlijs, aptverdams šausmu pilno bada nāvi, kas to gaida, ja Grifijs savus draudus izpilda.
— Nekas, — pašapmierināti turpināja Grifijs: — tu esi burvis un badā tomēr nenomirsi.
Kornēlijs atzina, ka labāk būs citu toni sākt.
— Vai tu atceries, kā es liku šurp atlidot Dordrechtas baložiem?
— Nu un kas par to?
— Tas, ka no baložiem iznāk lielisks cepetis. Vai tev neliekas, ka cilvēks, kas dienā apēdīs balodi, badā nenomirs?
— Kur tad tu tos cepsi?
— Kur cepšu? Tu jau zini, ka esmu stājies sakaros ar pašu nelabo. Nedomāju, ka viņš mani atstās bez uguns.
— Es šaubos, — teica Grifijs. — Ar baložiem vien cilvēks nevar iztikt.
— Nu, kad apniks ēst baložus, es sākšu ēst zivis no Vaalas un Maases upēm.
Grifijs ieplēta acis.
— Es ļoti mīlu zivis, — turpināja Kornēlijs. — Bet tās man še nedod. Tagad, kad tu gribi mani badā mērdēt, es pats tās pagādāšu.
Grifijs trīcēja dusmās un izbailēs.
Bet viņš savaldījās un iebāza roku kabatā.