— Ja tu spēlēsies ar manu pacietību, tad sargies!
Un, no kabatas izvilcis nazi, viņš atvāza to un dzirās uzbrukt.
— Ak, tu ar nazi! — iesaucās Kornēlijs un satvēra rungu ciešāk.
pirms Levenšteinas atstāšanas Kornēlijs izrēķinās ar Grifiju
Abi viņi labu brīdi slavēja nekustīgi: viens uzbrucēja, otrs aizsardzības pozā.
Bet bezgalīgi tā nevar stāvēt. Kornēlijs nolēma izdibināt Grifija niknuma cēloni.
— Nu, sakat, ko jūs Tsti gribat?
— Tu to ļoti labi zini: es gribu, lai tu atdodi manu meitu Rozi.
— Jūsu meitu?
— Jā, Rozi, kuru tu ar visādām viltībām man nolaupīji. Saki, kur viņa ir?
Grifijs nostājās vēl draudošākā pozā.
— Vai tad Rozes Levenšteinā nav? — jautāja Kornēlijs.
— Tu to labi zini. Es tev prasu vēlreiz: vai tu atdosi manu meitu?
— Meklē pats, nelieti!
— Nu, tad es tevi ar varu piespiedīšu runāt!
Grifijs paspēra soli uz. Kornēlija pusi, viņa seja kvēloja naidā un rokā zibēja atvāztais nazis.
— Vai redzi šo nazi? Arī es esmu nokāvis vairāk kā piecdesmit gaiļus. Un tagad arī tu, velna kalps, neizbēgsi.
— Tad tu patiesi gribi mani nokaut?
— Es gribu pāršķelt tavu sirdi, lai redzētu to vietu, kur Roze apslēpta.
Pēc šiem vārdiem viņš palēcās uz priekšu un cirta nazi galdā.
Kornēlijs tikai pēdējā mirklī palēca sāņus un dūriens pagāja garām. Viņš saprata, ka telpa par šauru, lai ilgāku laiku izvairītos no uzbrukumiem.
Grifijs atvēzējās atkal.
Tajā mirklī Kornēlijs veikli iesita viņam ar rungu pa roku un nazis nokrita uz grīdas.
Grifijs likās līdzīgs satrakotam zvēram. No viņa nekādu saprātu vairs nevarēja gaidīt.
Tādēļ Kornēlijs ar varonīgu aukstasinību raidīja uz veča muguru un pleciem vēl vairākus sitienus.
Grifijs drīz redzēja, ka cīņa zaudēta un sāka lūgties žēlastību. Bet viņa drausmīgie kliedzieni izskanēja aiz cietuma sienām. Pēkšņi kamerā ieradās četri sargkareivji, kuri notvēra Kornēliju nozieguma vietā: ar rungu rokā un nazi uz grīdas.
Kornēlijs saprata, ka nu viņš pazudis. Šiem ļaudīm nebija nekas zināms, kādos apstākļos cīņa sākās.
Visi apstākļi runāja par ļaunu.
Sargi vienā mirklī atbruņoja Kornēliju un pacēla notriekto Grifiju, kurš šņākdams taustīja savas brūces.
Turpat uz vietas uzrakstīja protokolu, kurā Grifijs lika atzīmēt, ka cietumnieks viņam uzbrucis ar iepriekšēju ļaunu nolūku — noslepkavot, to. Tā notikusi sacelšanās pret pastāvošo iekārtu un cietuma uzrauga nogalināšanas mēģinājums.
Grifiju pacēla uz rokām un aiznesa uz dzīvokli.
Palikušie sargi Kornēliju iepazīstināja ar cietokšņa noteikumiem, lai viņš saprastu, kādu pārkāpumu tas nodarījis un kāds liktenis to sagaida,
Sargi stāstīja, ka 1668. gadā noteikumi piemēroti kādam ieslodzītajam, vārdā Matiasam, kura noziegums bija daudz mazāks, nekā Kornēlija noziegums.
Matiass atzinis, ka zupa, ko tam pasniedz, pārāk karsta, tādēļ izlējis to sardzes priekšniekam uz galvas. Slaukot seju, priekšnieks noslaucījis arī ādu no tās.
Pēc divpadsmit stundām Matiass izvests no kameras.
Tad to aizveduši uz cietuma kantori, kur grāmatās atzīmēts, ka viņš no cietokšņa iemītnieku sarakstiem izdzēsts.
Pēc tam viņu noveduši cietuma laukumā, aizsējuši acis, sasējuši rokas un likuši noskaitīt trīs lūgšanas. Kad tas noticis, divpadsmit Levenšteinas sargi veikli iešāvuši pa vienai lodei Matiasa ķermenī.
Matiass bijis uz vietas beigts.
Kornēlijs noklausījās šo stāstu ar lielu interesi.
-— Tā tad jūs sakāt — pēc divpadsmit stundām? — viņš jautāja.
— Jā, — atbildēja stāstītājs, vēl piezīmēdams: — man šķiet, ka tagad vēl divpadsmit stundas nav pagājušas.
— Pateicos, — teica Kornēlijs.
Stāstītāja sejā -nepaguva nozust labsirdīgais smaids, kad uz kāpnēm jau bija dzirdami smagi soļi.
Skaidri bija sadzirdama piešu skaņa.
Sargi nostājās savās vietās, lai sagaidītu virsnieku.
Kad virsnieks ienāca kamerā, cietokšņa rakstvedis vēl nebija beidzis rakstīt protokolu.
— Vai še ir vienpadsmitais numurs? — jautāja virsnieks.
— Taisni tā, kapteiņa kungs!
— Kur ieslodzītais?
— Es tas esmu, —- teica Kornēlijs, mazliet nobālēdams, kaut drosme viņu nekad neatstāja.
— Jūs esat Kornēlijs van - Berls? — jautāja virsnieks, uzrunādams ieslpdzīto
— Jā, kungs.
— Tad nākat man līdz.
— Ak, — čukstēja Kornēlijs, kuram sirds sažņaudzās tuvās nāves gaidās, — cik ātri visas lietas dara LevenŠteinā. Bet šis savādnieks man stāstīja par divpadsmit stundām.
— Nu, redzat, ko es jums teicu? — Kornēlijam pie auss čukstēja sargs, kurš bija stāstījis par Matiasu.
— Jūs teicāt niekus, — atbildēja Kornēlijs.
— Kātā?
— Jūs man apsolījāt.divpadsmit stundas.
— Jā gan, bet pēc jums ir atsūtīts viņa augstības, prinča adjutants van - Dikcna kungs. Tādu godu nabaga Matiasam neparādīja.
— Labi, labi, — teica Kornēlijs, lūkodams dziļāk ievilkt elpu, — pierādīsim, ka Kornēlija de - Vitta krustdēls var acis nepamirkšķinot mierīgi sagaidīt tikpat daudz ložu kā Maliass.
Viņš pagāja rakstvedim garām ar lepni paceltu galvu; rakstvedis aizrādīja virsniekam:
— Kapteiņa kungs, protokols vēl nav pabeigts.
— Nav arī vajadzīgs, — atbildēja virsnieks.
— Labi, — teica rakstvedis, salocīdams papīrus un noglabādams tos nodrāztā portfelī.
— Savādi, — domāja Kornēlijs, ka man nebija lemts atstāt šajā pasaulē savu vārdu ne bērnam, ne puķei, ne grāmatai.
Kornēlijs skaitīja trepju kāpšļus un nožēloja, ka aizmirsis savam laipnajam pavadonim jautāt, cik šauteņu to gaida laukumā.
Kornēlijs savā pēdējā gājienā, kuru tas šķita visu citu gājienu noslēgumu, nožēloja vēl to, ka viņš laukumā, droši vien, redzēs arī Grifiju, bet neredzēs Rozi. Viņš iedomājās, kāds ļauns prieks apspīdēs Grifija seju. Un kādas ciešanas būtu viņa meitas sejā!