Nabaga meitene! Cik žēl, ka jāmirst būs, neredzējušam viņas skumjās actiņas un nepateikušām tai pēdējās ardievas!
Un vai patiesi viņš nekā nezinās par savu brīnišķo melno tulpi?
Patiesi, vajadzēja daudz vīrišķības, lai šādos apstākļos nesāktu raudāt.
Kornēlijs skatījās pa labi un pa kreisi, bet aizgāja līdz laukumam, viņš neredzēja ne Rozi, ne Grifiju. Viņš jutās gandrīz apmierināts.
Izgājis laukumā, Kornēlijs savām acīm meklēja bruņotos sargus, savus slepkavas. Un viņš kādā stūrī arī saskatīja divpadsmit kareivjus, kuri mierīgi sarunājās. Bet viņi bija bez šautenēm un nebija izkārtoti rindā. Viņi drīzāk sačukstējās, nekā sarunājās, kas, pēc Kornēlija domām, nebūt nesaskanēja ar momenta nopietnību.
Pēkšņi uz spieķa atbalstījies, salīcis un klibodams, no sava dzīvokļa uznāca Grifijs. Viņa vecās, pelēkās acīs pēdējo reizi iedegās ass naids un viņš Kornēliju apveltīja ar visrupjāko lamu vārdu krusu.
— Kapteiņa kungs, — Kornēlijs uzrunāja virsnieku, — es atzīstu par necienīgu, ka šis cilvēks mani apvaino tādā brīdī.
— Klausaties, — iesmējās virsnieks, — tas taču viegli saprotams, kādēļ viņš to dara; stāsta, ka jūs viņu krietni piekāvuši.
— To es darīju aistāvēdamies.
— Nu, lai labāk paliek, — filozofēja virsnieks, — tagad jums vienalga.
Auksti sviedri izspiedās Kornēlijam uz pieres, kad viņš dzirdēja šādu atbildi. Viņam šķita, ka virsnieks, kurš tik tuvu stāv princim, svarīgā brīdī nedrīkstēja jokoties.
— Lai arī tā, — viņš klusi teica, noliekdams galvu.
— Bet kur lai tagad eju? — viņš jautāja virsniekam.
Pēdējais norādīja uz karieti, kura gaidīja pie vārtiem, četru zirgu iejūgā. Šī kariete viņam atgādināja braucienu no Beitenhofas. -— Sēstaties karietē! — teica virsnieks.
Šos vārdus viņš teica tik skaļi, ka sargs, kas atradās turpat tuvumā, skaidri tos sadzirdēja.
Tas turēja par savu-' pienākumu 'Kornēlijam teikt dažus paskaidrojumus:
— Redzat, — viņš teica, kad virsnieks pagriezās sāņus, — ir bijuši arī tādi gadījumi, kad ieslodzītie, lai iespaids uz apkārtni būtu lielāks, sodīti savas mājas priekšā.
Kornēlijs pateicībā pamāja viņam ar galvu. Tad viņš sevī nodomāja:
— Paldies Dievam, ka ir kaut viens cilvēks, kurš šaubu brīdī pasaka mierinošu vārdu. Es jums esmu ļoti pateicīgs, matīs draugs, sveiki!
Kariete devās ceļā.
— Ak, nelietis, nelietis! — kliedza Grifijs, dūres vīstīdams. — Viņš tomēr izslīd man no rokām, meitu neatdevis!
— Ja mani vedīs uz Dordrechtu, — domāja Kornēlijs, — tad braucot gar manu māju, es droši vien redzēšu, vai manas puķu dobes iznīcinātas, vai nē.
kāds sods piespriests Kornēlijam?
Kariete brauca visu dienu. Tā atstāja Dordrechtu pa kreisi, aizbrauca garām Roterdamai un sasniedza Dellu. Desmitos vakarā bija nobraukts vismaz divdesmit tje,
Kornēlijs teica vairākus uzmanīgus jautājumus virsniekam, kurš tam bija sargs un ceļa biedrs reizē, bet atbildi velti gaidīja.
Kornēlijs nožēloja, ka viņu nepavada tas sargkareivis, kurš viņu tik labprāt par visu informēja, pat bez jautāšanas. Nakti Kornēlijs pavadīja karietē.
Otras dienas rītā viņi jau atradās aiz Leidenas un pa kreisi, no tiem bija Ziemeļjūra. Pēc trim stundām viņi iebrauca Harlcmā.
Kornēlijs nekā nezināja, kas šajā laikā Harlemā nolicis un mēs viņu arī atstāsim šajā neziņā, iekams paši apstākli tam visu nenoskaidros.
Bet mēs nedrīkstam atstāt neziņā lasītāju, kuram jābūt skaidrībā par visu jau pirms tam, kad to zina romāna varonis.
Mēs redzējām, ka Roze un tulpe, kā brālis un māsa, vai kā divi bāreņi, palika van - Sistensa kabinetā, kad to atstāja Oranijas princis.
Līdz pašam vakaram Rozei nebija no pavaldoņa nekādu ziņu.
Vakarā ieradās kāds virsnieks un aicināja Rozi uz pilsētas valdes namu.
Tur viņu ieveda apspriežu istabā, kur bija princis un ko rakstīja.
Princis bija viens; pie viņa kājām gulēja liels frīslandiešu suns. Uzticamais lopiņš tik uzmanīgi skatījās savam pavēlniekam acīs, it kā gribētu izdarīt to, ko nevar cilvēki, nolasīt no acīm domas un vēlēšanās.
Vilhelms vēl brīdi rakstīja, tad pacēla galvu ūn ieraudzīja Rozi, kura stāvēja durvīs.
— Nākat iekšā, — viņš teica, turpinādams rakstīt.
Roze pagāja dažus soļus zālē.
— Augstība, — viņa godbijīgi teica.
— Labi, — atbildēja princis, — sēstat ies.
Roze paklausīja, jo princis to uzlūkoja.
Bet tiklīdz viņš sāka rakstīt, Roze atkal kaunīgi piecēlās kājās. Tajā brīdī suns piegāja pie viņas un sāka to draudzīgi apošņāt.
Princis beidza savu vēstuli.
— Ak, — teica princis uz suni, — tūdaļ var redzēt, ka tu pazīsti savas puses cilvēku.
Tad viņš pievērsās Rozei, pārbaudoši un domīgi to uzlūkodams.
— Klausies, mana meita, — viņš teica.
Princim bija divdesmit trīs gadi. Rozei astoņpadsmit, tā kā viņš labāk varēja to uzrunāt: — mana māsa.
— Mana meita, — viņš turpināja cietā balsī, kura sastindzināja visus, ko viņš uzrunāja. — Mēs esam vieni, parunāsim.
Rozi kratīja drebuļi, kaut prinča izskats nebija ļauns.
— Augstais kungs… —viņa murmināja.
— Levenšteinā ir jūsu tēvs?
— Jā, augstais kungs.
— Jūs viņu nemīlat?
— Es viņu nemīlu; vismaz ne tā, kā meitai vajadzētu mīlēt savu tēvu.