Šoreiz, protams, nevarēja būt runa par Pompcja vai Cezara j triumfu. Šoreiz nekādus karavadoņus vai iekarotājus necildināja. I Šis gājiens bija mierīgs, kā avju bars un nevainīgs, kā gājputnu kāsis gaisā.
Uzvarētāji bija dārzkopji. Un Harlemas iedzīvotāji, kā patiesi puķu cienītāji, uzgavilēja dārzkopjiem.
Gājiena centrā, ar baltu samta segu pārklātu, kuras zelta bārkstis nokarājās uz zemi, četri vīri nesa melno tulpi.* Viņi visu laiku smaidīja.
Bija zināms, ka Oranijas princis ar savu roku pasniegs prēmiju ; tulpes audzētājam. Runāja, ka varbūt viņš teiks arī tautai kādu runu, kuras saturs sevišķi interesēja viņa draugus un ienaidiekus. !
Beidzot pienāca ilgi gaidītā diena, lielais 15. maijs 1673. gadā. Visi Harlemas un apkārtnes iedzīvotāji novietojās skaisto ielu malās, ciešā apņēmībā šoreiz neaplaudēt vis kara vadoņiem un varoņiem, bet dabas uzvarētājiem, kuri gaisā cēluši līdz Šim noslēpumainībā tītās tulpes brīnumu.
Un ja pilsēta grib aplaudēt vai svilpt, viņa nekad iepriekš nezina, kur viņa īsti apstāsies.
Sākumā tā aplaudēja van - Sistensam un viņa buķetei, tad savām
korporācijām un sev. Un beidzot aplaudēja ari lieliskai mūzikai, kura cītīgi spēlēja katrā apstājas vietā.
Bet visu acis meklēja šo svinību īsto dvēseli, melnās tulpes noslēpuma atradēju. Ja šis varonis būtu parādījies pēc van - Sistensa lieliskās uzrunas, lauta viņu, bez šaubām, būtu apsveikusi jūsmīgāk, nekā pašu princi.
Līdz prinča atbraukšanai jāgaida vēl stundas ceturksnis. Gājienam jāapstājas vēl pēdējo reiz. Tad tas nonāks pie mērķa, kur uzcelts tronim līdzīgs paaugstinājums. Še princis paņems rokās lieliski izrotāto pergamentu un visai tautai paziņos, ka viņš, lzaks Bokstels, ir tā persona, kas gaismā cēlusi melnās tulpes noslēpumu, ka viņš, lzaks Bokstels, ir slavā cēlis Holandi, tādēļ tulpi nosauks par "Tulipa nigra Boxtella".
Lāgiem tomēr Bokstels novērsa acis no melnās tulpes un naudas maisiņa un kautrīgi ielūkojās pūlī, lai pārliecinātos, vai tuvumā nav redzama frīslandietes bālā seja.
Pats par sevi saprotams, ka Šis rēgs samaitātu viņa omu, kā Barko rēgs samaitāja Makbeta dzīres.
Viņš tik daudz uztraukumu bija pārdzīvojis tulpes dēļ, viņš tik rūpīgi bija sekojis tulpes gaitām, sākot no Kornēlija kabineta līdz ešafotam Beitenhofas laukumā; no Beitenhofas līdz Levenšteinas cietiksnim; viņš tik uzmanīgi bija vērojis, kā tulpe uzdīgst, kā viņa uzplaukst Rozes guļamistabā uz loga, ka beidzot viņš apzinājās pilnīgi dabiskas tiesības uz šo puķi. Ja tagad kāds gribētu viņam tulpi atņemt, viņš citādi to nevarētu nosaukt, kā par zagli. Taču, viņa bažas šķita veltīgas. Rozi nekur neredzēja. Un tā Boksteļa prieku nekas neapēnoja.
Gājiens apstājās apaļa laukuma vidū. Milzīgie koki, kuri laukumu ieslēdza, bija izrotāti krāšņiem puķu dekorējumiem un uzrakstiem. Mūzika spēlēja. No gājiena atšķīrās jaunas meitenes, lai tulpi novietotu uz augsta postamenta, kur lai bija stāvēt blakus Oranijas pfitiča zelta krustam.
Un lepnā tulpe, novietojusies uz sava postamenta, vienā mirklī iekaroja visu sirdis. Atskanēja ilga un trokšņainu aplausu vētra, kura bija sadzirdama visā Harlemā.
PĒDĒJAIS LŪGUMS
Kad dārdēja aplausu troksnis, parkam tuvojās kariete. Viņa kustējās uz priekšu ļoti lēni, jo sievietes, steigdamās uz svinību vietu, laida savus bērnus pa braucamo ceļu. Šajā noputējušā un čīkstošā karietē sēdēja nelaimīgais
van - Berls. Pa karietes lodziņu viņš sāka novērot ainu, ko mēs tik nepilnīgi aprakstījām saviem lasītājiem.
Šis priecīgais, svētku drēbēs rotātais pūlis, puķu un zaļumu vītnes, mūzikas skaņas un prieka saucieni apžilbināja nabaga cietumnieku, kā zibens stars viņa tumšās kameras logā.
Neskatoties uz pavadoņa mazrunību un negribu atbildēt uz jautājumiem par viņa likteni, Kornēlijs tomēr mēģināja pēdējo reiz virsniekam jautāt:
— Ko viss tas nozīmē, kapteiņa kungs?
— Kā pats redzat, tie ir svētki.
— Ak, svinības, — teica Kornēlijs drūmā, nomāktā balsī, kā daždien cilvēks, kuram šajā pasaulē prieka vairs nav.
Brītiņu vēlāk viņš teica:
— Acīmredzot, Harlemas pilsētas svētki. Es redzu ļoti daudz puķu.
— Jā gan, — atbildēja virsnieks, — šajos svētkos puķēm ir galvenā loma.
— Ak, kāds maigs aromāts un cik brīnišķas krāsas! — izsaucās Korneiijs.
— Apstājaties, lai kungs var paskatīties, — teica kapteinis kučieram — kareivjam.
— Es jums ļoti pateicos par laipnību, — domīgi teica Kornēlijs: — Manā stāvoklī labāk nekā neredzēt un nejust. Brauksim, lūdzu, tālāk.
— Brauksim tālāk. Es liku apturēt tādēļ, ka jūs esat liels puķu mīļotājs, bet sevišķi to puķu, kurām par godu sarīkoti šie svētki.
— Kādām puķēm tad par godu tie sarīkoti?
— Par godu tulpēm.
— Tulpēm! — iesaucās Kornēlijs. — Vai šodien tulpju svētki?
— Jā, kungs. Bet ja Šī aina jums nepatīkama, brauksim tālāk.
Virsnieks dzīrās teikt pavēli braukt tālāk.
Bet Kornēlijs to atturēja; viņa apziņā iezagās tumša nojauta.
— Kapteiņa kungs, — viņš runāja drebošā balsī — vai šodien neizsniedz prēmiju?
— Jā, par melno tulpi.
Kornēlijam vaigi pietvīka sārtumā, visu ķermeni kratīja drebuļi un uz pieres izspiedās lielas sviedru lāses.
Bet, pārdomājis, ka bez viņa un tulpes svētki tomēr neizdosies, viņš piezīmēja:
— Šie ļaudis tomēr nebūs laimīgāki par mani, jo viņi neredzēs to, uz ko tie aicināti; svētki nevar būt pilnīgi.
— Ko jūs, kungs, ar to gribat sacīt?
— Es gribu teikt, ka nekad nevienam cilvēkam, izņemot vienu, kuru cs pazīstu, neizdosies gaismā celt melnās tulpes noslēpumu.