— Tad tas, kuru jūs pazīstat, ir šo noslēpumu jau gaismā cēlis, jo Harlema šodien skata melno tulpi.
— Melno tulpi! — uztraukumā kliedza van - Berls. — Kur viņa ir, kur?
Viņš izliecās no karietes un drudžaini raudzījās apkārt.
— Skataties uz postamentu. Tur viņa ir. Redzat?
— Redzu.
— Nu, bet tagad brauksim tālāk, — teica virsnieks.
— Ak, apžēlojaties par mani, — lūdzās Kornēlijs: — Ļaujat man vēl paskatīties uz to. Vai patiesi tā ir melnā tulpe? Vai viņa ir bez plankumiem? Tas nevar būt! Ja man atļautu to tuvāk apskatīt, es pateiktu, ka tā nav gluži melna, ka tā tikai mazliet brūngana… Atļaujat man, kungs, izkāpt un pieiet tuvāk. Es jūs ļoti lūdzu.
— Jūs esat prātu zaudējis! Vai es to drīkstu!?
—Es jūs lūdzu!
— Bet jūs aizmirstat, ka jūs esat cietumnieks.
— Es esmu cietumnieks, tas tiesa, bet es esmu godīgs cilvēks. Dodu jums goda vārdu, ka es nebēgšu; es neizrādīšu ne mazāko mēģinājumu to darīt. Atļaujat man tikai paskatīties uz puķi.
— Bet mani priekšraksti, kungs?
Un viņš atkal dzīrās teikt kučieram, lai brauc tālāk.
Kornēlijs arī šoreiz viņu atturēja,
— Ak, esat jel līdzjūtīgs un augstsirdīgs! Visa mana dzīva saistās ar šo noslēpumu. Jūs nezināt, kas notiek manā sirdī. Es zinu, ka man drīz jāmirst. Un tādēļ man tik ļoti gribās puķi redzēt. Jo var taču būt, ka tā ir mana tulpe! Tulpe, kuru nozaga Rozei. Jūs nesaprotat, ko nozīmē izaudzēt melno tulpi, ko nozīmē tikai vienu mirkli to redzēt — krāšņu, pilnīgu — un tad uz visiem laikiem pazaudēt. Man jāizkāpj no karietes, man viņa jāredz! Tad, ja gribat, varat mani nogalināt.
— Klusāk, nelaimīgais, — teica virsnieks. — Mums pretim jāj viņa augstības, Oranijas prinča Vilhelma eskorts. Ja princis redzēs skandālu, mums biern klāsies plāni.
Van - Berls nobaidījies vairāk par savu ceļa biedru, nekā par sevi, iekrita atpakaļ karietē. Bet viņš nevarēja mierīgi nosēdēt. Bet nepaguva garām aizjāt ne divdesmit kavalēristi, kad viņš atkal lauzās pie lodziņa, žestikulēja un garām jājošam princim teica nesakarīgu lūgumu.
Vilhelms, mierīgs un nosvērts, kā vienmēr, jāja uz svinību laukumu izpildīt savus goda priekšsēdētāja pienākumus. Rokā viņš turēja satītu pergamentu, kas Šoreiz viņam izpildīja it ka valdnieka zižļa vietu.
Ieraudzījis žestikulējošu cilvēku un, acīmredzot, pazinis tā pavadoni, princis lika apstāties.
Viņa staltais zirgs stāvēja sešus soļus no van - Berla.
— Kas še notiek? —jautāja princis virsniekam, kurš šajā mirklī izkāpa no karietes.
— Jūsu augstība, šis cilvēks ir tas valsts noziedznieks,kuram es braucu pakaļ uz Levenšteinu, lai atvestu to Harlemā.
— Ko viņš grib?
— Viņš neatlaidīgi lūdz, lai viņam atļauj dažus mirkļus izkāpt no karietes…
— Lai paskatītos uz melno tulpi! — sau^'a van - Berls, lūdzoši pacēlis pret princi rokas. — Kad es būšu redzējis to, kas man jāredz, es varēšu mierīgi mirt un svētīt jūsu gaišību.
Šie divi cilvēki, -sēdēdami ikviens savā karietē un ielenkti no sargiem, bija īpatnēji pretstati. Viens — visspēcīgs, otrs — nožēlojams; viens — ceļā uz troni, otrs — ceļā uz ešafotu.
Vilhelms auksti uzlūkoja Kornēliju un uzklausīja viņa lūgumu. Tad viņš teica virsniekam-:
— Vai tas ir tas pats ieslodzītais, kurš Levenšteinā mēģinājis nogalināt savu cietuma uzraugu?
Kornēlijs nolieca galvu un nopūtās. Viņa maigā, godīgā seja bālēja un sarka. Šie visspēcīgā un visuzinošā prinča vārdi izpauda nevien nenovēršamo nāvi, bet arī pēdējā lūguma noraidīšanu.
Kornēlijs vairs necentās lūgties, viņš krita dziļā, drūmā izmisumā, tik saprotamā viņam pašam un aizgrābjošā tiem, kas to nevēroja.
— Atļaujat cietumniekam b.kāpt no karietes, — pavēlēja princis,'— lai viņš paskatās uz melno tulpi, kura ir vērts, ka to reizi redz.
— Ak! — priekā izsaucās Kornēlijs un izlēca no karietes.
Ja virsnieks nebūtu to atturējis, viņš pateicībā būtu kritis ceļos pie prinča kājām.
Šo pavēli devis, princis mierīgi turpināja savu ceļu, cauri gavilējošam ļaužu pūlim, uz svinību vietu.
Drīz viņš sasniedza savu estrādi un lielgabalu zalves liecināja, ka svinības sākušās.
NOSLĒGUMS
Van - Berls četru sargu pavadībā, spiedās cauri ļaužu pūlim un viņa skatiens nenovērsās no melnās tulpes,kurai tas nāca arvien tuvāk.
Viņš skaidri redzēja to brīnišķīgo ziedu, kas pasaulē bija nācis ar daudzām sarežģītām kombinācijām, gaisa, gaismas, siltuma un aukstuma maiņām, lai pazustu tam uz visiem laikiem.
Viņš apstājās sešus soļus no tulpes un dziļā svētlaimībā apbrīnoja savu roku darba krāšņumu un pilnību. Viņš redzēja jaunu meiteņu rindas, kuras stāvēja ap tulpi goda sardzē.
Bet jo ilgāk viņš vērās šajā brīnumā, jo vairāk asiņoja sirds. Viņš acīm meklēja kādu saprotošu skatienu; bet visapkārt stāvēja sveši ļaudis, kuru acis vērsās uz tronī sēdošo valdnieku.
Vilhelms, ap kuru saistījās visa uzmanība, piecēlās. Viņš ielūkojās apkārtnē un ilgāk uzlūkoja trīs dažādus cilvēkus, kuru intereses un pārdzīvojamās drāmas bija it kā trijstūris pret viņu.
Vienā stūrī stāvēja Bokstels, drudžaini un nepacietīgi vērodams prinča kustības, melno tulpi .un spožo sabiedrību. | Otrā — Kornēlijs, kluss, elpu gūdams, visu savu uzmanību veltīdams savam brīnumam.
Beidzot, trešā stūrī,, uz sola, starp Harlemas meitenēm, stāvēja skaistā frīslandiete, smalkā, sarkanā vilnas tērpā, ar zeltu izrotātā cepurītē.