Roze vērtās ik dienas skaistāka un gudrāka. Divu gadu laikā viņa iemācījās tik labi rakstīt un lasīt, ka pati varēja uzņemties divu brašu bērniņu mācīšanu, kuri kā tulpju ziedi, nāca pasaulē maija mēnesī 1674. un 1675. gadā. Tikai Šie divi ziedi sagādāja viņai daudz mazāk rūpju, neka tā ievēfojamā melnā tulpe, kurai viņa varēja pateikties par sava likteņa gaitām.
Pats par sevi saprotams, ka viens bērns bija zēns un saucās Kornēlijs, otrs bija meitene — vārdā Roze.
Van - Berls palika uzticīgs Rozei, tāpat kā tulpēm. Visu savu dzīvi viņš upurēja Rozes labklājībai un tulpju kultūrai.
Van - Berla kabinetu pušķoja divas vēsturiskas, zelta rāmjos ierāmētas lapas no Kornēlija dc - Vitta bībeles. Vienā, kā mēs atceramies, bija rakstīts, iai van - Berls iznīcina sarakstīšanos ar Luvua, otrā paša van - Berla testaments, kurā viņš novēlēja Rozei melnās tulpes noslēpumu, ar noteikumu, ka tai par vīru jāizraugās skaists cilvēks, divdesmit sešu vai astoņu gadu vecs, kas to patiesi mjlē un kuru viņa mīiē.
Šo noteikumu Roze apzinīgi izpildīja, kaut Kornēlijs palika dzīvs. Patiesību sakot taisni tādēļ, ka viņš palika dzīvs.
Apcerēdams brīnišķīgo likteņa rotaļu, Kornēlijs van - Berls uzrakstīja uz savām durvīm teikumu, kuru izbēgšanas dienā Gracijs bija uzrakstījis uz kameras sienas:
"Dažkārt cilvēkam tik daudz ciešanu jāpārdzīvo, ka viņš ar pilnu tiesību var teikt: es esmu pārāk laimīgs."
Beigas.