— Bet, — piebilda virsnieks, vērīgi uzlūkodams to, kuru zināja par gaišību, — es nevienu mirkli nešaubos, ka deputāti nedos pavēli Tilli kavalērisliem atkāpties.
— Kādēļ? — auksti jautāja jauneklis.
— Tādēļ, ka Šī pavēle būtu līdzīga nāves sprieduma izpildīšanai pie Kornēlija un Jana de — Vitta.
—- To mēs tūdaļ dabūsim zināt, — mierīgi teica jaunais cilvēks. — Nevienam nav zināms, kas notiek cilvēku sirdīs.
Virsnieks zagšus pavērās uz sava sarunu biedra sastingušo seju un nobālēja.
Šis virsnieks bija godīgs un arī drošs cilvēks.
Laužu pūlis patlaban bija iespiedies sēžu zālē, kur, cik varēja vērot, notika karstas debates. Troksnis lāgiem bija tik spēcīgs, ka šķita sagrūstam vecā rātsnama sienas. Tad viss it kā norima un pūlis lauzās laukā. Visiem pa priekšu skrēja cilvēks ar riebīgā prieka smīnā pārvērstu seju un gaisā vēdināja kādu papīru.
Tas bija ķirurgs Tikalars.
— Te viņa ir, te viņa ir! — kliedza Tikalars un aizelsies drāzās uz priekšu.
— Viņi ir dabūjuši pavēli, — izmisis nomurmināja virsnieks.
— Nu redzat, — mierīgi teica viņa biedrs, — tagad es pārliecinājos. — Un tālāk piezīmēja: — Jūs, mīļais kapteini, nezinājāt, vai Bovelts ir godīgs, vai drošs cilvēks. Viņš nav ne viens, ne otrs.
Tad, mierīgi novērodams garām traucošos ļaužu masu, jauneklis aicināja virsnieku:
— Tagad dosimies uz Beitenhofu; man liekas, turmēs redzēsim pārsteidzošu ainu.
Virsnieks klusēdams palocījās un sekoja savam pavēlniekam.
Cietuma laukums vēl vienmēr bija nemierīga ļaužu pūļa pilns, bet Tilli kavalērija joprojām to atturēja no tuvošanās cietumam.
Drīz vien grāfs Tilli izdzirda skaļas gaviles un kliedzienus, kuri atlidoja no tuvojošās pūļa. Tajā pašā mirklī viņš redzēja, ka starp musketu zibošiem galiem plivinās kāds papīrs.
— Paskatāties, — viņš teica savam palīgam, seglos stāvus pieceldamies; — man liekas, ka šie nelieši būs dabūjuši pavēli.
— Noziedzīgie nelgas! — teica otrais virsnieks.
Patiesi, tā bija pavēle, kuru pilsoņu milicija bija izkaulējusi no valsts varas.
Milicija tūdaļ atšķīrās no pārējā pūļa un ar nolaistām šautenēm tuvojās kavalēristu nodaļai.
Bet grāfs Tilli nebija tas vīrs, kurš varētu pieļaut tuvoties vairāk, nekā bija vajadzīgs.
— Apstāties! — viņš sauca. — Prom no zirgiem, ja nē, es komandēšu: "Uz priekšu!"
— Lūk, pavēle, — vienā laidā kliedza simtām izaicinošas balsis.
Grāfs izbrīnā paņēma pavēli, ātri pārlasīja un skaļā balsī teica:
— Cilvēki, kuri parakstīja šo pavēli, ir īstie Kornēlija de — Vitta bendes. Kas attiecas uz mani, tad es negribētu būt nevienas šī vajadzīgā raksta rindas autors.
Un, ar zobena rokturi no sevis atbīdījis cilvēku, kurš papīru gribēļa paņemt atpakaļ, viņš teica:
— Sis papīrs ir ļoti vērtīgs, tādēļ atļaujos to pievākt.
Viņš rūpīgi salocīja liktenīgo dokumentu un noglabāja kabatā.
Tad, pagriezies pret eskadronu, komandēja:
— Kavalēristi, pa labi, marš!
Un pusbalsī, bet tā, lai apkārtējie ļaudis dzirdētu, viņš teica:
— Tagad jūs, slepkavas, varat darīt savu darbu.
Kavalērija lēni atkāpās no laukuma. Viņus uz pēdām pavadīja trakojošais pūlis, rēkdams uzvaras priekā un aklā naidā.
Kā redzat, Jans de - Vitts nebūt nepārspīlēja stāvokļa nopietnību,. kad brālim palīdzēja piecelties un mudināja to drīzāk atstāt cietumu.
Un Kornēlijs, atbalstīdamies uz brāļa roku, lēni kāpa pa cietuma trepēm lejā.
Trepju galā tos gaidīja augstākā mērā uztrauktā skaistule Roze.
— Jana kungs, jūs nevarat iedomāties, kādas šausmas!
— Kas tad noticis, mans bērns! —jautāja de — Vitts.
— Stāsta, ka viņi bijuši rātsnamā un prasījuši pavēli, lai aizsauc Ravalēristus.
— Tiešām? Ja kavalēristus aizsauc, tad mūsu stāvoklis ir riskants.
— Ja jūs atļautu dot jums padomu… — teica meitene lielā uztraukumā.
— Runā, mīļais bērns.
— Redzat, Jana kungs, es jūsu vietā neietu pa galvenajiem vārtiem.
— Kādēļ nē, ja Tilli kavalēristi vēl stāv savā vietā?
— Bet vai jums ir papīrs, ka Tilli kavalēristi jūs var pavadīt līdz robežai?
— Nav.
— Nu, redzat: tiklīdz jūs i/kļūstat cauri kavalēristu rindām un paliksiet neaizsargāti, pūlis jūs ielenks.
— Nu, bet pilsoņu milicija?
— Ak! Tā visvairāk pret jums noskaņota.
— Ko tad lai dara?
— Es jūsu vietā izietu caur pazemes eju, kura beidzās klusā ieliņā. Tur jūs neviens neredzēs, jo visi drūzmējās pie galvenajiem vārtiem; no turienes jūs nepamanīts nokļūtu līdz robežai.
— Brālis nevar tik tālu aiziet, — teica Jans.
— Nekas, es centīšos, — noteikti atbildēja Kornēlijs.
— Un jums, — turpināja meitene, — jums taču ir pajūgs.
— Jā. Bet tas mūs gaida pie galveniem vārtiem.
— Nē, — atbildēja meitene. — Ticēdama, ka jūsu kučieris ir jums uzticams cilvēks, es tam liku gaidīt mazajā blakus ieliņā.
Brāļi dziļā pateicībā uzlūkoja meiteni.
— Atliek vēl viens jautājums, — teica Jans: — vai Grifijs gribēs pazemes eju atslēgt?
— To viņš nekad negribēs, — apstiprināja Roze.
— Ko tad lai daram?
— Es to biju paredzējusi, — turpināja Roze, — tādēļ izlietoju gādījumu, kad Grifijs sarunājās ar kādu cietumnieku un izvilku viņam atslēgu no kabatas.
— Tātad atslēga ir tev?
— Šeit viņa ir, Jana kungs!
— Dārgais bērns, — aizkustināts teica Kornēlijs, — tu man izdari ārkārtīgu pakalpojumu, bet es nevaru tev pateikties. Neatsakies pieņemt bībeli, kura atrodas manā kamerā, viņa tev nesīs laimi.