Oranijas Vilhelms, šis jaunais cilvēks bija viņš — nervozi sakustējās un viņa acīs pazibēja naids un nežēlība:
— Kapteini van Deken, es jūs lūdzu doties pie manas karavīru nodaļas un pavēlēt tai gatavai būt katram gadījumam.
— Bet kā lai atstāju jūsu gaišību šo slepkavu vidū?
— Atļaujat man pašam par sevi rūpēties, — īgni teica princis: — ejat!
Virsnieks aizsteidzās. Viņa steigā tik daudz neizpaudās centība dotā rīkojuma izpildīšanā, cik prieks par to, ka nav jābūt aculieciniekam otra brāļa noslepkavošanā.
Uz Jana de - Vitta galvu un ķermeni no visām pusēm krita smagi sitieni. Zem to smaguma viņš krita zemē, bet ar pēdējiem spēkiem mēģināja atkal piecelties.
— Mans brālis… Kur mans nabaga brālis? — viņš dvesa.
Kāds no pūļa sita Janam de - Vittam ar dūri pa galvu un notrieca cepuri.
Otrs viņam pie sejas grūda asiņainas rokas, ar kurām tas nupat bija plēsis miesas jau beigtajam Kornēlijam, kura līķi vilka pie karātavām.
Jans izdvesa smagu vaidu un aizvēra acis.
— Ak, tu aizvēri acis, kliedza viens no pilsoņu miličiem, — tad es tev izduršu tās!
Un viens grūda moceklim sejā asu pīķi, no kura dūriena sārtu asiņu šalts skrēja uz visām pusēm.
— Mans brālis! — dvesa Jans, slaucīdams asinis no sejas un acīm, lai saskatītu brāli: — Kas noticis ar manu brāli Kornēliju?
— Seko arī tu viņam, — teica otrs milicis, pielikdams musketes stobru pie galvas un nospiezdams gaili.
Bet Šāviens neatsprāga.
Tad slepkava saķēra musketes stobru un ar smagu belzienu pa galvu notrieca savu upuri zemē.
Izlietodams pēdējos spēkus, Jans de - Vilts vēlreiz piecēlās. — Mans brālis! — Šajā saucienā bija tik daudz žēluma un traģisma, ka jaunais cilvēks, kas notikumu vēroja, stāvēdams pie loga, novērsās un aizsita slēģi.
Un nebija jau arī vairs daudz ko redzēt, jo Janam de — Vittam pieskrēja klāt trešais slepkava un ar vairākiem šāvieniem izārdija galvaskausu un izspārdīja smadzenes uz visām pusēm.
Jans nokrita zemē un vairs nekustējās.
Tas iedrošināja arī citus. Kā zvēru bars viņi metās virsū bijušā vadoņa līķim. Ikviens centās iešaut lodi mirušā ķermenī, katrs cenlās iespert tam ar kāju, iesist ar rungu vai noplēst gabalu no drēbēm.
Kad abu brāļu līķi līdz apnikumam bija sisti, spārdīti un gluži kaili noplēsti, ļaužu pūlis tos aizvilka pie karātavām un pakāra ar galvām uz leju.
Bai arī ar to vēl nepietika. Līķu apgānīšana turpinājās arī pie karātavām. Beigās radās tipi, kas līķus sagrieza gabalos un gāja pa pilsētu, pārdodami Jana un Kornēlija de - Vittu miesas gabalus par desmit sū.
Mēs nezinām, vai jaunais cilvēks noskatījās arī drāmas pēdējo cēlienu, bet tajā brīdī, kad abus līķus vilka pie karātavām, viņš iznāca no savas paslēptuves un steidzās cauri pūlim uz pārbrauktuvi.
— Cienīts kungs, — sauca vārtu sargs, — vai jūs man amesāt atslēgu?
— Jā, draudziņ, te lā būs, — atbildēja jaunais cilvēks.
— Ak, Dievs, cik briesmīga nelaime. Būtu jūs to atnesis kaul pusstundu agrāk… — dziļi nopūzdamies, teica vārtu sargs.
— Kas tad būtu? —jautāja jauneklis.
— Tad es būtu varējis atslēgt vārtus de — Vittiem, bet tagad,
atrodot vārtus cieti, viņiem bija jāgriežas atpakaļ un jākrīt savu vajātāju rokās.
— Atverat vārtus! — kāds sauca viņiem aiz muguras. Princis pagrieza galvu un ieraudzīja van - Dekenu.
— Tas esat jūs, van - Deken? Var redzēt, cik cītīgi jūs izpildāt manas pavēles! Es cerēju, ka jūs jau sen būsat prom.
— Neesmu vainīgs, gaišība, šie jau trešie vārti, pie kuriem klauvēju: tie visi noslēgti.
— Nekas. Tagad šis lieliskais puisis jums tos atslēgs. Atslēdz, draudziņ! — princis uzrunāja vārtsargu, kurš stāvēja lielā izbrīnā. Viņš bija dzirdējis, ka virsnieks jaunekli uzrunā par "gaišību".
Lai izlabotu stāvokli, slēdzējs steidzīgi metās pie vārtiem, atslēdza tos un atvēra līdz galam.
— Vai jūsu gaišība nevēlētos ņemt manu zirgu? — jautāja virsnieks.
— Pateicos, mans zirgs arī stāv tepat tuvumā.
No kabatas izņēmis mazu zelta svilpīti, ar kuru tajos laikos sauca kalpotājus, princis gari un asi iesvilpās. Drīz atsteidzās zirgu puisis ar prinča zirgu pavadā.
Princis ar vienu lēcienu, kāju neieliekot seglu kāpslī, bija zirgam mugurā un, piespiedis piešus, aizauļoja Leidenas virzienā.
Ticis uz lielceļa, viņš pagriezās atpakaļ un lika piejāt virsniekam, kurš tam sekoja.
— Zināt ko, — viņš teica, apturējis zirgu, — tie nelieši nosita arī Janu de - Vittu kopā ar brāli.
— Es domāju,jūsu gaišība, — skumji piezīmēja pulkvedis, — ka pirms būtu labāk, ja šie divi šķēršļi vēl būtu jums ceļā uz Holandes valdnieka krēslu.
— Protams, ka labāk, — teica jauneklis, — ja nebūtu noticis tas, kas notika. Bet — kas darīts, tas padarīts. Nav mūsu vaina. Jāsim
' ātrāk: es ceru, ka drīzumā valdība pie manis sūtīs savus sūtņus.
Virsnieks palocījās un, palaidis prinča zirgu garām, pats sekoja tam pienācīgā attālumā.
— Man ļoti gribētos redzēt, — savā nodabā čukstēja jauneklis, uzacis sarāvis, — kādu seju rādīs Saules Ludviģs, kad dabūs zināt, ka viņa uzticamie draugi, brāļi de - Vitti, gājuši bojā? Ak, Saule! Saule! Sargies no saviem mākoņiem!
Un ātri steidzās pa ceļu šis jaunais princis, spītīgs karaļa pretinieks, kurš vēl pirms dažām Stundām tik maz ticēja savas varas panākumiem, bet tagad to jau bija nostiprinājis ar Hāgas pilsoņu palīdzību, pāri Jana un Kornēlija līķiem.
TULPJU MĪĻOTĀJS un viņa kaimiņš