Nekad nedrīkst atslābināties. Un tad...
- Var jau būt, ka es neesmu sajucis prātā, - viņš atbildēja, pasmaidīdams pretī, - taču neapšaubāmi esmu sadarījis šo to neprātīgu. Nesen...
- Pastāsti man.
- Es nezinu, man tas šķiet visai muļķīgi. Pēc tā gadījuma ar Noru es sēdēju Elmhērstā pie D'Agostino veikala trīs stundas nakts vidu, līdz paņēmu ķieģeli un iebliezu ar to pa vitrīnu.
- Ak tā? Vai viņi tev bija iesmērējuši vistu ar beigušos derīguma termiņu?
- Nē. - Viņš papurināja galvu ar vieglu smaidu. - Es devos turp, kad biju atstājis mašīnu piebraucamajā ceļā. Kad...
Jau viņas skatiens vien lika Haukam sajusties labāk. It kā tam būtu saskatāmas beigas. It kā kādu dienu kāds varētu atkal ieinteresēties par viņu.
- Tagad tas šķiet stulbi. Manai darbavietai nācās iejaukties. Jebkurā gadījumā tā es nonācu te.
- Es vedu savu meitu uz baletu, kad biju salietojusies oksikontīnu un antidepresantus. Es nonācu Pensilvānijā, Baksa apgabalā.
- Kāpēc Pensilvānijā? - Hauks jautāja.
Eiprila pasmaidīja.
- Nezinu. Tur dzīvo amiši. Es tikai gribu teikt, ka tu neesi vienīgais, kurš ļauj sienām sabrukt. Tava meita tika nogalināta. Tu sajuties atbildīgs. Dažreiz mēs visi esam gluži vai spiesti rīkoties neprātīgi. Kurš meta to ķieģeli? Tu?
- Es nezinu, - Hauks paraustīja plecus. - Varbūt kāds, kas atradās manī.
- Un ko saka doktors Pols? Protams, atmetot ārsta un pacienta konfidencialitāti.
- Viņš teica, ka būtu labi noskaidrot, kas ir šis cilvēks.
- Paklau... - Eiprila pieskārās viņa delmam, pieliekdamās tuvāk. - Šie cilvēki tur augšā... Daži no viņiem apmeklē šo grupu vairāk nekā desmit gadu. Patiesība ir tāda, ka pastāv divi cilvēku tipi. Vieni ir tie, kuru prāta ķīmija tika izjaukta jau bērnībā. Viņiem katra diena nozīmē cīņu par līdzsvara saglabāšanu. Un ir cilvēki, kuru sienas, kas visu saturējušas, ir nobrukušas tikai uz laiku. Tā ka tavējās. Vai nu tev tas patīk vai ne. - Viņa satvēra savu kafijas tasi. - Tie ir cilvēki, kuri te ir tikai uz laiku, garāmejot. - Viņas acīs parādījās šķelmīgs mirdzums. - Piedošanu, mister, tas esat jūs.
- Paldies, - Hauks noteica. Viņš jutās gandrīz vai samulsis. Hauks pacēla galvu un redzēja, ka Eiprila lūkojas uz viņu - nepavisam ne zīmīgi. Tomēr viņš jutās drošs, ka saskata šajā skatienā arī zināmas skumjas.
- Un pie kura tipa piederi tu?
* * *
Kad Hauks bija nonācis līdz Pārkvejai, nemiers bija pārvērties izjūtās, kuras viņš pazina jau sen un no kurām nespēja tik viegli atbrīvoties.
Cilvēki, kuri te ir tikai uz laiku, garāmejot. Viņai bija taisnība. Viņš apmeklēja astoņas grupas nodarbības. Tagad viņš sasodīti labi zināja, kas ir šis iekšējais cilvēks.
Tas bija cilvēks, kurš gatavojās darit šo.
Viņš pasniedzās pēc mobilā telefona un uzspieda numuru ar ātrā savienojuma taustiņu. Pēc pāris signāliem atsaucās pazīstama balss.
- Koluči, - cilvēks sacīja.
Vito Koluči - izbijis Stemfordas policijas inspektors, kuram šobrīd piederēja pašam sava veiksmīga detektīvu aģentūra. Dažkārt bija noderīgi atrast informācijas avotu tādās lietās ārpus policijas, un Koluči bija Haukam izpalīdzējis neskaitāmas reizes.
- Taj, - Vito ierunājās, izklausīdamies iepriecināts. - Jūtos pārsteigts, ka tāds augsta lidojuma putns kā tu atcerējies tādu šiku zivteli kā mani. Vai tev ir mana elektroniskā pasta adrese?
- Jā, Vito, paldies tev. Tu ieminējies, ka tad, ja varētu kaut ka palīdzēt...
- Jēziņ, tas bija tikai tāds teiciens, mans draugs. Taču lai nu paliek -ja tu runā nopietni, tad šauj vajā.
- Man vajadzīgas kada mobilā telefona izdrukas. -Hauks pasniedzās un atvēra savu mapi. Turēdams stūri, viņš izvilka profila lapu un nolasīja numuru. - Tā tipa vārds ir Tibo. - Viņš nosauca to pa burtiem. - Vārdā Dīters. Jeb Danijs. D-A-N-l-J-S. Zinu, ka tas nav īpaši spožs darbiņš, vecīt.
- Jā, un es pat nevaru pieprasīt tev par to samaksu, -privātdetektīvs atbildēja. - Tomēr esmu mazliet samulsis. Vai tavā lielajā firmā nav cilvēku, kuri dara tādus darbus katru dienu?
Hauks brīdi paklusēja, izbraukdams uz Longridžroudas. Tikai mazu solīti, viņš sevi brīdināja. Tikai apslapināt kāju pirkstus.
Taču tā vienmēr viss bija sācies.
- Ja tev nav iebildumu, man gribētos to nodalīt no savas lielās firmas, Vito. Vai tu esi ar mieru?
Stemfordas detektīvs iesmējās.
- Tas neprasīja ilgu laiku, Taj.
Divdesmit piektā nodaļa
Viņa meita Džesija atbrauca pavadit nedēļas nogali pie tēva. Tagad, kad viņai jau bija četrpadsmit gadu, Džesija brauca ar vilcienu no Centrālās stacijas. Reizi pa reizei viņi brauca uz Butternut Masačūsetsas rietumos un devās slēpot vai satikās ar viņas māsīcām netālu no Hārtfordas. Citkārt viņi palika mājās un noskatījās vairākas filmas. Nu jau meita sāka kļūt pilnīgi patstāvīga, un Hauks atskārta, ka kļūst aizvien grūtāk un grūtāk atvilināt viņu šurp. Kaut kas allaž uzrādās - basketbola spele skolā, Amandas ballīte, Ru-nija koncerts. Aizvien biežāk un biežāk viņa pavadīja laiku pie tēva, sēdēdama uz dīvāna ar "feisbukā" vai mobilajā telefonā iebāztu degunu.
Šoreiz viņš padevās un piekrita aizvest meitu uz filmu "Pēkšņi stāvoklī", lai arī tā nebija ieteicama bērniem līdz astoņpadsmit gadu vecumam. Un nožēloja to jau kopš pirmajiem kadriem.
- Jēzīt, tēt, - Džesija sacīja pēc tam, kamēr Hauks, neērti juzdamies, raudzījās apkārt, vai neredzēs arī citus viņas vecuma pusaudžus. - Tā nepavisam nelīdzinās citām filmām, kuras esmu redzējusi.
Pie joda, kad gan Nemo bija pārvērties par Setu Roge-nu?
Šajā svētdienā Hauks piecēlās agri un izbrīvēja kādu brīdi, lai ielūkotos datorā. Viņš apskrēja loku apkārt Hop-kovai, aprīļa rīta gaiss likās sāļš un sāka iesilt. Vēl pēc mē-
nēša varēs vilkt laukā laivu. Nevarēja gan zināt, vai Džesija šoreiz būs ar mieru doties izbraucienos.
Vēlāk viņš tai pagatavoja pankūkas, kad pusdesmitos meita iznāca no savas istabas, berzēdama miegu no acīm. Dzerdams kafiju, Hauks vēroja, kā meita tur sēž sporta kreklā un pidžamas biksēs, un prātoja, vai pasaulē ir vēl kaut kas tikpat cerīgs un skaists. Viņš ilgojās pēc Noras, katru dienu iedomājoties par viņas uzrauto deguntiņu un melodiskajiem smiekliem. Beigu beigās Džesija notvēra viņa tukšo skatienu.
- Kas ir, tēt?
- Nekas, - viņš atbildēja.
Pēc brokastīm Hauks izgāja pašaujoties uz terases, no kuras pavērās skats uz zundu, un paņēma avīzi.
Džesija ar telefonu bija nometusies uz dīvāna un skatījās Comedy Central. Hauks sāka ar sporta ziņām. Taigers un Fils gatavojās piedalīties Masters sērijas turnīrā. Yanks bija zaudējuši Red Sox atklāšanas dienā.
Kad viņš aizvēra sporta sadaļu, lai pārietu pie biznesa, Hauka uzmanību piesaistīja liels virsraksts pirmajā lappusē.
Pašnāvības upuris augstceltnē ir otrais Voistrītas brokeris
Līķis, kas vakar tika atrasts pakāries centra daudzdzīvokļu maļas pārvaldnieka kabinetā, identificēts kā Džeimss Donovans, hipotekāro obligāciju brokeris Voistrītas firmā Beeston Holloway. Donovans bija šīs mājas iedzīvotājs.
Nāves gadījums tiek uzskatīts par pašnāvību, un Donovans ir otrais augstas klases Voistrītas brokeris, kurš pēdējā mēneša laikā gājis bojā pēkšņā nāvē. Marks Glasmens, kurš strādāja par vērtspapīru brokeri nesen bankrotējušajā uzņēmumā Wertheimer Grant, tika nošauts kopā ar savu ģimeni ielaušanās laikā ģimenes mājā Griničā Konektikutas pai’alstī šī ga-