da 6. martā. Tā radītais skandāls saistībā ar zaudējumiem un amatpārkāpumiem palīdzēja nogremdēt firmu.
Trīsdesmit divus gadus vecais Donovans bija veiksmīgs brokeris, kuru draugi un kolēģi pēdējā laikā raksturoja kā nomāktu un noraizējušos, iespējams, saistībā ar bīstamajām tendencēm hipotekāro obligāciju tirgū. Apkalpojošais personals greznajā ēkā, kur viņš dzīvoja kopā ar sievu un dēlu, apgalvo, ka bieži redzējuši viņu nakts vidū pastaigājamies ar suni. Saskaņā ar vienošanos viņam bija piekļuve pārvaldnieka kabinetam, kur viņa līķi agrā piektdienas rītā atklaja ēkas pārvaldnieks Lūiss Verga, ierodoties darbā. Vergas kungs nesniedz plašākus komentārus, aprobežojoties ar paziņojumu, ka viņš ir pazinis Donovana kungu un ka viņš “bijis krietns cilvēks", taču kāds cits darbinieks atzīst, ka Donovans bieži izmantojis kabinetu, lai no turienes veiktu telefona zvanus vēlās vakara stundās, jo "viņš bija darbā divdesmit četras stundas dienā un negribēja traucēt sievu naktīs. Viņš bija mājas padomē. Ziemassvētkos viņš atlīdzināja par visām rūpēm".
Draugi un kolēģi sacījuši, ka veiksmīgais brokeris dažu pēdējo nedēļu laikā esot mainījies, kļuvis "izklaidīgs un nervozs". "Viņš izjuta lielu spiedienu," sacīja kāds darbabiedrs. Sūzena Faina, Beeston Holloway preses dienesta vadītaja, teica: "Džims bija lielisks cilvēks un prasmīgs brokeris. Viņu gaidīja spoža nākotne.”
Spekulācijas par to, ka Donovana pašnāvība ir saistīta ar kļūdainu aktīvu pārvaldību, kas palīdzēja nogremdēt reiz tik vareno uzņēmumu Wertheimer Grant, sāka klīst uzreiz pēc tam, kad ziņa par brokera nāvi nonāca atklātībā. "Šādas spekulācijas ir pilnīgi nepamatotas un nepatiesas,” Faina sacīja, sniedzot atbildi uz jautājumu. "Mūsu firmā ir ieviesta strikta darbības kontroles sistēma." Viņa piebilda, ka, par spīti dramatiskajam uzņēmuma akciju vērtības kritumam dažu
pēdējo nedēļu laikā un baumām par neizbēgamo bilances aktīvu norakstīšanu, firma "ir finansiāli stabila".
Donovans nāk no Seivilas Longailendā un ieguvis maģistra grādu Ņujorkas Universitātē, viņam bija sieva Leslija un dēls Zakarijs, kuram ir četri gadi.
Hauks nolika avīzi. Viņš nolūkojās uz mierpilno zundu, sajuzdams sevī uzvirmojam šaubas.
Viņš īpaši neticēja sagadīšanās iespējamībai un kā ikviens policists paļāvās uz teicienu: “Nav dūmu bez uguns."
Otra Volstrītas brokera aizdomīgā nāve jau bija uguns.
Divdesmit sestā nodaļa
Bez divdesmit minūtēm septiņos pirmdienas rītā Naomi atgriezās no agrā skrējiena gar Potomakas upi. Viņa nometa jaku uz krēsla savā divlīmeņu dzīvoklī Aleksandrijā, juzdama, ka pelēkais sporta krekls ar Bon ]ovi attēlu un ciešie, melnie legingi ir piesūkušies ar sviedriem. Viņa izņēma no ledusskapja ūdens pudeli un piespieda vēso plastmasu pie pieres, strauji elpodama. Tas bija patīkami.
Sešas jūdzes.
Viņa bija tās noskrējusi nepilnās trīsdesmit divās minūtēs. Naomi gatavojās nākamajā gadā paredzētajam jūras spēku maratonam, kuru cerēja noskriet mazāk nekā trijās stundās un divdesmit minūtēs.
Nākamajā nedēļā viņai bija paredzēts noskriet astoņas jūdzes.
Naomi novilka kreklu, palikdama sporta krūšturī, un sagatavojās doties dušā. Viņa ieskatījās darba e-pastā.
Šis otrais mirušais Volstrītas brokeris bija piesaistījis viņas uzmanību. Naomi bija apmācīta meklēt kopsakarības, un šo viņai nevajadzēja tālu meklēt. Septiņos asistente nosūtīja viņai saites uz visām ziņām, kas Naomi varētu interesēt, un, šķirstīdama Post, dzerdama kafiju un lasīdama Financial Times, Naomi tās pārskatīja, gatavodamās gaidāmajai dienai. Vakardienas ziņās bija parādījies paziņojums par Džeimsu Donovanu, kurš bija miris savādos apstākļos. No firmas Beeston Holloway. Pakāries. Nebija izturējis spiedienu. Šie jaunie puiši bija beiguši koledžu un pirmajā gadā nopelnījuši vairāk, nekā Naomi jebkad piederējis. Visu mūžu viņi bija redzējuši tikai vienu tirgus scenārija attīstības līkni - augšup.
Vismaz tā to attēloja prese. Naomi jau bija to parādījusi Robam Vaitam, savam priekšniekam Valsts finanšu departamentā. Tas neoda labi. Neatkarīgi no tā, kā to atspoguļoja. - Varu derēt, - viņa bija tam sacījusi, - ka te kaut kas nav lāgā. Man vajadzētu to papētīt. - Viņa ieskatījās savā elektroniskajā pastkastītē, meklēdama jebko, kas varētu but saistīts ar brokera pašnāvību.
Tur bija jauna vēstule. Un ari jauna ziņa viedtālrunī.
īsziņa no Roba. Naomi redzēja, ka viņš ir nosūtījis tai saiti.
Temats - "Otrais mirušais brokeris". Teksts aprobežojās ar vēstījumu: "Mums par to jāparunā ŠODIEN!"
Bija noticis vēl kaut kas.
Nolikusi jogurtu, viņa uzklikšķināja uz saites, kas izrādījās papildināts raksts Bloomberg, publicēts tikai pirms stundas.
Mirušais Beeston brokeris iesaistīts jau otrajā investoru skandālu. Pazuduši vairāki miljardi. Uzņēmums dēvē zaudējumus par "būtiskiem un visaptverošiem". Notiek revīzija.
Akciju cenas krītas.
Viņa to zināja! Naomi ieslēdza televizoru. Tas rādījaj CNBC kanālu. Viņi runāja par to, ka nekontrolējamā Vol-strīta vairs nespēja apturēt savu lejupslīdi. Vispirms viena, tad otra lielā firma.
Ne, tagad viņa jutās pārliecināta, ka tas nebija īstais scenārijs. Nepavisam ne.
Viņai bija mācīts meklēt kopsakarības. Kopsakarības, kas varēja būt saskatāmas mīklās. Draudos.
Ši konkrētā atradās viņai tieši deguna priekšā.
Naomi paķēra viedtālruni un nosūtīja īsziņu priekšniekam. Tajā bija teikts: "Jau nodarbojos ar to."
Divdesmit septitā nodaļa
Vēl viena ieguldījumu pārvaldnieka nāve aizdomīgos apstākļos ātri vien nonāca avīžu pirmajās lapās.
Prese to uztvēra kā zīmi, ka Volstrīta ir mākslīgi uzpūsta. Nekādas kontroles. Nekādas uzraudzības. Donovana gadījums tika uzskatīts par traģisku piemēru tam, ka augsti atalgotie "kauliņu sviedēji" nespēj samierināties ar savām gaistošajām pozīcijām, ka tiek pakļauti spiedienam. Pasaule pēc sākotnējā uzplaukuma.
Vispirms bija hipotekārā krīze, Wetheimer Graut bankrots. Tam sekoja Fannie Mae un Freddie Mac grīļošanās, AIG noasiņošana. Nu bija pienākusi Beeston Holloway kārta. Portfeļu pārvaldnieki, kuriem nācās dubultot savas likmes, lai kompensētu aizvien pieaugošos zaudējumus, nogremdēja savas firmas un nogrima paši. Viņiem tas bija par daudz. Viņi nebija ieprogrammēti nekam citam, izņemot panākumus.
Džeimss Donovans bija pazinis tikai vienu attīstības scenāriju. Augšup.
Viņš vienkārši nebija spējis tikt ar to galā.
Hauks atvēra septiņpadsmitā iecirkņa ēkas durvis. Sājā pēcpusdienā viņš bija agrāk aizgājis no darba un aizbraucis uz pilsētu. Parasti pirmdienās viņš uzņēma viesos Eniju un gatavoja vakariņas, taču šovakar viņam prātā bija šis jaunais notikumu pavērsiens.
Pa ceļam viņš bija noklausījies ziņas. Beeston apgalvoja, ka risinot nopietnas sarunas, lai izglābtu firmu. Nu viņi atzina, ka Donovans tiem izmaksājis miljardus. Visziņi pieļāva, ka viņš kritis panikā pēc skandāla ar Wertheimer Grant, zinot, ka vairs nespēs paturēt noslēpumā pats savus milzīgos zaudējumus. Nu vienīgais Volstrītas virzītājspēks bija neslēpta panika. Wertheimer Grant jau bija vēsture. Beeston Holloway varēja kļūt par nākamo. Finanšu sektoram nebija nekāda atbalsta.