Hauks sarāvās. Dova indekss vakar bija sasniedzis zemāko līmeni pēdējo astoņu gadu laikā.
Policijas iecirknis atradās Austrumu Piecdesmit pirmajā ielā. Hauks uzkāpa augšā un apjautājās sievietei pie dežuranta galdiņa, kur var satikt inspektoru Kempbelu.
Sieviete norādīja uz druknu rudmatainu vīrieti džemperī ar V veida izgriezumu, kurš sēdēja pie rakstāmgalda netālu no loga un pašlaik runāja pa telefonu.
- Tur.
Hauks piegāja klāt un gaidīja, kad inspektors beigs sarunu. Kempbels kaut ko pierakstīja piezīmju grāmatiņā, uzlicis kāju uz atvērtas atvilktnes.
- Vienu mirklīti, - viņš noteica, ar skatienu norādīdams Haukam, ka viņam nāksies pagaidīt. Viņa rakstāmgalds bija nokrauts ar atvērtām mapēm un papīriem; pie sienas bija pieliktas divas ierāmētas bērnu fotogrāfijas. Līdzās galdam atradās koka krēsls, uz kura bija uzliktas pāris grāmatas. Hauks ievēroja pirmo - "Idiota rokasgrāmata, lai izprastu Volstrītu".
Viņš klusībā nosmējās.
Kad inspektors beidzot bija ticis galā ar telefona sarunu, viņš apgrieza krēslu otrādi, lai pievērstos Haukam, un sakrustoja kājas.
- Šeps Kempbels, piedošanu...
- Mans uzvārds ir Hauks. - Hauks uzmeta uz rokas savu virsjaku. - Agrāk strādāju slepkavību izmeklēšanas nodaļa К vīnsā un vēlāk apgabalā pie policijas priekšnieka Bērnsa.
Kempbels pamāja, pavērsdams pret viņu rādītājpirkstu.
- Jā, es jūs pazīstu, vai ne? Vai jūs rādīja teļļuka saistībā ar kaut kādu svarīgu lietu? Centrālās stacijas spridzināšana, pareizi? Tas puisis, kurš nebija miris... Jūs esat Hauks.
- Tieši tā. - Hauks izņēma vizītkarti un pasniedza to Kempbelam. Inspektors savilka lūpas un nosvilpās. Policisti, kuri pameta kuģi, lai parietu uz privāto sektoru, nebaudīja lielu cieņu starp palicējiem, kuri nostrādājās liki par valsts algu. Vairums uzskatīja, ka viņi ir pārdevušies. Kempbels nopētīja Hauka firmas nosaukumu un nolika vizītkarti.
- Pārgājāt mūra otrā pusē, ko? Jums neko īsti nevar pārmest. Jus atradāt savu biļeti. Bērniem ir jāiet skolā. - Viņš novāca grāmatas no krēsla līdzās savam rakstāmgaldam un norādīja, lai Hauks apsēžas. - Bet jūsējie tagad mācās kādā šika akadēmijā, vai ne? Kas jūs atvedis atpakaļ pie mums?
- Donovana lieta. - Hauks nepievērsa uzmanību pārējam. - Cerēju uzdot dažus jautājumus.
Kempbels skaļi nopūtās.
- Dienas galvenais temats.
- Es cenšos noskaidrot, vai ir kādas norādes uz to otru gadījumu, kas notika Griničā. Ar brokeri, kurš tika nogalināts kopā ar visu ģimeni.
Inspektors pamāja un paķēra paciņu ar riekstiem, nepiedāvādams Haukam.
- Skaidrs. Tā lieta tika saistīta ar ielaušanos mājās, vai ne?
Hauks paraustīja plecus.
- Sākumā tā uzskatīja.
- Tādā gadījumā jus droši vien būsiet lasījis, ka šī tiek uzskatīta par pašnāvību. - Viņš pāršķēla riekstu un iemeta čaumalu atkritumu grozā. - Kādas līdzības jūs meklējat?
- Divi brokeri mirst aizdomīgos apstākļos. Iedomājos, vai jūs jau esat apskatījuši upuru telefona sarunu izdrukas.
- Telefona sarunu izdrukas?
- Vai varbūt ēkas drošības kameru ierakstus. Pieņemu, ka tādi eksistē.
- Kāpēc?
- Lai palūkotos, kurš varēja ieiet mājā ap to laiku, kad iestājās nāve.
- Drošības kameras... - Inspektors iemeta riekstu mutē un atkal ieskatījās Hauka vizītkartē. - Hauks, vai ne? Talon... Esmu par to dzirdējis. Liela firma. Te teikts, ka jūs tur esat partneris. Zinu, ka ir grūti atteikties no tādām izdevībām. Varbūt tad, ja man kaut kas būtu pagadījies... Mums visiem reiz jāizdara izvēle. Vai nevēlaties man atklāt, kas tieši jūs te interesē?
Uzstājīgs izbijis policists no piepilsētas. Un piedevām vēl labi apmaksāts. Tāds ierodas un bāž savu degunu nepabeigtā lietā. Bez kādas jurisdikcijas. Hauks bija gaidījis tādu reakciju.
- Es pazinu vienu Glasmenu ģimenes locekli, kas toreiz aizgāja bojā. Cenšos noskaidrot, vai ir kāda saistība starp šīm lietām. Divi pārdroši brokeri. Milzu zaudējumi. Divas Volstrītas firmas, kas tiek pamatīgi sašūpotas. Vai esat dzirdējis širita ziņas?
- Jā, tas viss ir rakstīts simt sestajā lappusē manā uzticamajā bībelē. - Kembels pacēla augšup savu Volstrītas instrukciju un pasmīnēja. - Pieņemu, ka jūs neticat tai versijai par ielaušanos mājā?
Hauks paraustīja plecus.
- Es ticu tikai tam, ka tas ir jānoskaidro. Drauga vārdā.
Kempbels atkal pamāja, izlikdamies izsmējīgi līdzcietīgs, taču viņa skatiens kādu brīdi pakavējās pie Hauka un tad atkal pievērsās viņa vizītkartei.
- Hmm, vai zināt, varbūt šī ir mana biļete, ar ko izbraukt cauri. - Viņš nošņaukājās. - Vai zināt, es neesmu nekāds Vorens Bafets... Nekad neesmu ticis pie liela ķēriena. Paklausieties, Hauka kungs... - viņš izrunāja Hauka uzvārdu tā, it kā izrunātu vārdu “vēzis", - es zinu, ka jūs kādu laiku esat vārījies šajā sulā. Izskatās, ka jūsu interese ir personiska, un nevēlos but ziņkārīgs. Turklāt es ari zinu, kā tas ir, ja tu aizej no darba policijā.
- Piedošanu?
- Nu, darbs beidzas agri, nekas īpašs nenotiek. Jūs droši vien tur noņematies ar dažādām uzņēmumu lietām. Baltās apkaklītes. Gribat turēt rokas uz stūres.
Hauks neatbildēja. Nabaga policistu grūtas dzīves tēlojums viņam sāka krist uz nerviem.
- Hauka kungs, fakts ir tāds, ka Donovana kungs izgāja no sava dzīvokļa nakti, apmēram piecpadsmit minūtes pāri trijiem. Tāpat ka parasti pēdējā laikā. Viņa sieva pamodās un ievēroja, cik ir pulkstenis. Atkal aizmiga. Viņam bija ēkas pārvaldnieka kabineta atslēga, kas droši vien maksās tam nabaga velnam darbu. Pirkstu nospiedumi uz kabineta durvju roktura piederēja tikai viņam. Viņš izmantoja elektrības vadu, kuru pārvaldnieks glabāja kabineta noliktavā, un apmeta to ap griestu caurulēm. Pēdējā laikā tas puisis bija noraizējies. Negulēja. Lietoja garastāvokļa stabilizatorus. Kolēģi apgalvoja, ka viņš bijis nervozs pēc velna. Tas nav nekāds lielais pārsteigums, ja cilvēks pazaudē summu, kas vienāda ar Baltkrievijas iekšzemes kopproduktu. - Kempbels iesmējās. - Vai esat ievērojis, ka ziņās šodien var nokļūt tikai ar summām, kas pārsniedz miljardu? Pat viņa sieva minēja, ka vīrs pēdējā laikā uzvedies dīvaini. Aizmirsis dzimšanas dienas. Gājis pastaigāties ar suni trijos naktī. Nav jābūt Zigmundam Freidam, lai saprastu, ka viņu mocīja depresija. Pat viņa firma neapgalvo, ka tur kaut kas nav lāgā. Tad kāpēc man vajadzētu pārbaudīt telefona sarunu izdrukas? Vai kaut kādus videoierakstus? Ko mums tur vajadzētu meklēt?
Hauks butu varējis atbildēt: "Varbūt saistību ar Dāniju Tibo vai vīrieti, kuru nofotografējis Eiprilas Glasmenas dēls, rudo puisi ar drediem un tetovējumu uz skausta." Tomēr viņš nevēlējās pieminēt Tibo, kamēr nebūs uzracis par šo tematu ko vairāk. Vai tik ilgi, līdz Fūlijs nebūs devis viņam zaļo gaismu.
Šis puisis tikai centās ātrāk atrisināt lietas. Un šai nebija vajadzīgs daudz darba.
- Kā jau teicu, es to daru drauga vārdā, - Hauks noteica, paņemdams uz rokas uzmesto žaketi.
- Jūs teicāt, ka esot viņu pazinis?
- Ko pazinis? - Hauks sarauca pieri, īsti nesaprazdams, par kuru Kempbels runā.
- Donovanu, - inspektors atbildēja. - Upuri.
- Neteicu, ka viņu pazinu. Es teicu, ka pazinu vienu no tiem, kas tika nogalināti Griničā. Vēl pirms brīža jūs nelikāt manīt, ka viņš būtu upuris.
- Jums nav bijušas nekādas darīšanas ar viņu? - inspektors apjautajās, izņemdams no paciņas nakamo riekstu.
- Nekādas. - Hauks jautājoši paraudzījās uz viņu. - Kāpēc tāds jautājums?