Hauks iejautājās:
- Vai uzskatāt, ka jūsu vīrs izdarīja pašnāvību, Doncva-nas kundze?
Viņš zinājās, ka tas ir vairāk, nekā viņam vajadzētu teikt.
Leslijas māsa palūkojās uz Hauku ar skatienu, kas pauda: nu jau ir diezgan. Ir laiks. Hauks paņēma fotogrāfiju. Viņš ielika to atpakaļ savas jakas kabatā un piecēlās.
- Vai es domāju, ka tā bija pašnāvība? - Donovana atraitne papurināja galvu. - Es nezināju, ka Džims būtu spējīgs izdarīt jebko no ta, ko viņam tagad pārmet. Bet atņemt sev pašam dzīvību? Nē. Es nespēju tam noticēt, Hauka kungs. Nedomāju, ka man tas jebkad izdosies. Viņš pārāk mūs mīlēja. Ja ne mani, tad Zakiju. Dēls viņam nozīmēja visu. Tāpēc - nē.
- Kā jūs domājat, kāpēc jūsu vīram bija atslēga no pārvaldnieka kabineta, Donovanas kundze? Man šķiet, ka viņš būtu varējis sarunāties pa telefonu ari no šejienes. Viņa kabinets ir privāts, lai kādā diennakts laikā tas notiktu.
- Es nezinu. - Leslija Donovana papurināja galvu, un viņas acīs parādījās asaras. - Es nezinu.
Hauks saprata, ka ir uzkavējies šeit pietiekoši ilgi.
- Paldies, ka veltījāt man laiku. Ja jūs nejauši ielūkosieties viņa telefona grāmatiņā vai pierakstos un uzdursieties šim vārdam - Tibo, - viņš norādīja uz savu vizītkarti, - tad varat sazvanīt mani pa šo numuru.
Hauks piegāja pie durvīm un jau gatavojās atkārtot atvainošanās vārdus, taču tad pārdomāja un pagriezās.
- Vēl kaut kas... Vai atceraties, kas tā bija par automašīnu?
- Kā, lūdzu? - Leslija Donovana pārsteigumā pacēla skatienu.
- Kādu automašīnu jusu vīrs bija redzējis ārpusē? Kad domāja, ka tā viņam seko?
- Tas bija pasažieru furgons, - Leslija Donovana atbildēja. - Es nezinu. Man nelikās, ka tas būtu svarīgi. Šķiet, ka melns.
Hauks pamāja. Melns furgons bija auto, kuru Evans Glasmens bija nofotografējis pie savas mājas.
- Vai zināt, ka jūs esat jau otrais cilvēks, kurš šodien uzdod man šo jautājumu? - Donovana atraitne pacēla galvu. - Par automašīnas mārku.
- Un kurš bija pirmais? - Hauks apjautajās. Varbūt to Kempbels bija slēpis. Ka viņš zina ko tādu, ko nevēlas atklāt.
- Kāda sieviete, - Leslija Donovana atbildēja. - Viņa te bija pirmīt. No Vašingtonas.
Divdesmit devītā nodaļa
Hauks beidzot atgriezās mājās, kad bija gandrīz desmit. Viņš ievēroja, ka Enija ir iegājusi iekšā, un tad atcerējās, ka apsolījis viņiem abiem kaut ko pagatavot šovakar, kad viņai bija brīvs vakars, lai viņi abi varētu saritināties uz dīvāna un paskatīties televīzijā seriālu "Divdesmit četri".
Jau ienākot pa durvīm, Hauks saprata, ka viņam draud nepatikšanas.
- Laba maltīte, - Enija uzsauca no dzīvojamās istabas dīvāna, un viņas balsī skanēja sarkasms.
Sasodīts.
Ar vienu skatienu virtuvē pietika, lai viņš saprastu, ka Emija ir pacentusies glābt to, ko bija vajadzējis pagatavot viņam: steiku, kas marinējās ledusskapī, līdz ar vienu no viņas iemīļotākajiem darbdienu ēdieniem - spageti eļļā ar sastampātiem melnajiem pipariem. Viņš redzēja, ka "Divdesmit četri" jau iet uz beigām un ka Emija ir ģērbusies pidžamas biksēs un tur šķīvi klēpī.
- Ak vai, man briesmīgi žēl, - viņš nomurmināja, uzmezdams jaku uz krēsla. Viņš pienāca klāt un apsēdās Enijai līdzās. - Darbs.
- Es piezvanīju uz darbu, - Enija sacīja. - Bruka teica, ka tu esot aizgājis agrāk un aizbraucis uz pilsētu.
- Pareizi. - Hauks liekulīgi nokremšļojās. - Es atstāju ziņu. Vai man izdosies vairāk vai mazāk reabilitēties, ja pateikšu, cik lieliski viss smaržo?
- Mazak, - Enija noteica, nekļūdama pieļāvīgāka. - Tāpēc labak nemaz nemēģini. - Viņa nolika savu šķīvi uz vecās lādes, kas kalpoja Haukam par žurnālu galdiņu. - Vai zini, man ir viens brīvs vakars nedēļā, Taj, un tas ir vakars, kad Dža-reds paliek skolā, un būtu jauki, ja man izdotos to pavadīt kopā ar puisi, ar kuru man, kā šķiet, ir attiecības. It īpaši tad, ja viņš ar vieglu roku apsola, ka pagatavos maltīti.
- Es zinu, zinu, - Hauks atbildēja. - Patiesībā, - viņš mēģināja pasmaidīt, - es vēl nekad neesmu redzējis nevienu, kurš tik viegli piekristu saindēties.
- Lūdzu, iztiksim bez humora, Taj. Nav runa par to.
- Zinu, ka nav runa par to. - Viņš maigi saspieda Enijas ceļgalu, atstādams roku uz tā. - Es aizbraucu uz pilsētu, lai izpētītu kādu pavedienu. Šķiet, ka es tiku galā.
- Taj, kopš tās sievietes nāves tu nedomā ne par ko citu. -Enija palūkojās uz viņu. - Man ir ļoti žēl, ka tā notika, Taj, patiešām. Taču es arī esmu pelnījusi zināmu uzmanību. Tas teju vai padara mani greizsirdīgu. Piemēram, vai ir vēl kaut kas, ko tu gribi man pateikt?
Hauks paraustīja plecus un mēģināja pasmaidīt.
- Nē, ja neskaita to, ka laiku pa laikam uzskatu, ka tu nekur nepazudīsi. - Viņš redzēja, ka Enijas vaibsti sāk atmaigt. Viņa savilka ceļgalus augšup un atglauda matus. Bija krietni jānopūlas, lai Eniju sadusmotu, taču viņam tas bija izdevies lieliski. Smiekli viņai padevās dabiskāk nekā dusmas. Televizora ekrānā parādījās tikšķošs digitāls pulkstenis. Serials beidzās, un sākās informācija par nākamās nedēļas raidījumiem.
- Jebkurā gadījumā tu palaidi garām svarīgu sēriju. -Enija piecēlās un paņēma savu šķīvi. - Tava porcija atrodas mikroviļņu krāsnī. Vājuma bridis - nejautā man, kāpēc. Un nemaz nemēģini jautāt, ko esi palaidis garām, tāpēc ka es negrasos tev to atklāt... Pat ne pēc seksa, - viņa noteica, rotaļīgi saraukdama degunu un mēģinādama paspraukties viņam garām.
1 lauks pasniedzās, saķēra Eniju aiz rokas un ievilka sev klēpī. Viņš to cieši apķēra, cerēdams uz piedošanu.
- Nemaz nemēģināšu, - viņš sacīja. - Taču ledusskapī man ir Dove batoniņi desertam. - Viņš zināja, ka Enija to dēļ būtu gatava nogalināt. - Es cerēju, ka tas iedarbosies.
- Hmmm. - Enija pamāja, bridi padomāja un tad atbrīvojās no viņa skavām. - Te nu jūs nonākat bīstamā teritorijā, mister... Varbūt uznesiet kādu augšā, kad būsiet gatavs. Un atcerieties, ka piedošana ir atkarīga no snieguma. -Viņa aiznesa savu šķīvi līdz izlietnei un atstāja to tur. - Varam sarunāt, ka traukus šovakar mazgā tu. Un, starp citu, tur ir tev adresēta aploksne. Tā atradās pie durvīm, kad es ienācu iekšā. - Viņa piegāja pie kāpnēm. - Es eju augšā.
- Enij...
Viņa pagriezās kāpņu laukumiņā, stāvēdama tur savās maisveidīgajās pidžamas biksēs un Mičiganas Universitātes sporta kreklā.
- Man ļoti žēl, - 1 lauks atkārtoja. - Patiešām.
Enija turpināja kāpt augšā, neteikdama ne vārda, taču viņam par prieku novilka sporta kreklu un nometa to uz grīdas no kāpņu augšas.
- Dove baloniņu... - viņa ķircinoši uzsauca.
- Sapratu. - Hauks iesmējās un iegāja virtuvē, apsvērdams, vai sekot Enijai, kamēr viņa nav aizvērusi durvis -pareizā atbilde, viņš nodomāja, - vai arī padoties kurkstošajam vēderam un mikroviļņu krāsnī atstātā šķīvja vilinājumam. Viņš izvēlējās ēdienu. Hauks nospieda uz displeja vajadzīgo pogu un atvēra ledusskapi, lai izņemtu alu. Viņš dzirdēja, kā Enija rosās vannas istabā, un apsēdās pie galda, gaidīdams, kad ēdiens būs gatavs.