Viņš nebija izturējies pret Eniju pārāk jauki. Un arī ta-gad nesteidzās laboties. Viņai bija taisnība - viņš atradās citur. Hauks nožēloja, ka Enijai no tā cieš, taču zināja - ja bus pret viņu atklāts, draudzenes vienīgā reakcija būs sprediķis par to, ka viņam jāseko priekšnieka padomam un jāizmet tas viss no galvas uz visiem laikiem.
Kamēr ēdiens sila, Hauks pasniedzās pec brūnās, aizlīmētās aploksnes, kas, kā viņš uzreiz ievēroja, bija pienākusi no Vito. Krietns vīrs! I lauks to atvēra un atrada iekšā krietnu žūksni ar Tibo telefona sarunu izdrukām, kuras bija lūdzis, līdz ar zīmīti uz Vito firmas veidlapas: "Rēķins sekos."
Hauks klusībā pasmējās.
Viņš iedzēra malku alus. Mikroviļņu krāsns nopīkstēja. Viņš izņēma šķīvi un atkal apsēdās pie galda, uz mirkli sarāvies no karstuma. Viņš ķērās klāt steikam, kas bija mīksts un aromātisks, priecādamies, ka viņa paštaisītais sarkanvīna, olīveļļas, sojas mērces un balzamiko etiķa brūvējums ir piešķīris tam ideālu garšu, lai arī Enija bija to cepusi.
Starp kumosiem viņš pāršķirstīja lapas.
Haukam vajadzēja paveikt mājasdarbu. Kaudzē varēja būt kādas divsimt lappuses. Un viņam nebija daudz pieturas punktu. Izdrukas bija par laika periodu no pērnā oktobra, kā viņš to bija prasījis - sešus mēnešus. Hauks bija dučiem reižu visu apdomājis atpakaļceļā no pilsētas. Vai viņam vajadzētu likties mierā? Viņš zināja, ka staigā pa plānu ledu. Stīvs Krisafulis sāka izradīt aizkaitinājuma pazīmes. Ņujorkas policists ari neizturējās kā viņa labākais draugs. Un vēl jau bija ari Fūlijs, viņa priekšnieks...
- Ka tev iet tur pa leju? - Enija uzsauca no augšstāva kāpņu laukumiņa.
- Gluži labi, - Hauks atsaucās. - Pasta nav peļama, bet steiks ir izdevies uz goda!
- Ak, jūs neapšaubāmi pārspīlējat, mister...
- Pēc minutes nākšu augšā, - viņš noteica.
Hauks aši norija dažus pēdējos alus malkus un steidzīgi izšķirstīja izdrukas par februāra beigām un marta sākumu -īsi pirms tam, kad tika nogalināta Eiprila un viņas ģimene.
Pirmajā acu uzmetienā viņš neatrada Tibo zvanus mirušajam brokerim. Lielākoties tur bija tikai numuri un vārdi, kurus viņš nepazina. Hauks pāršķīra lapas līdz aprīlim, tikai pirms pāris nedēļām, īsu laiku pirms Džeimsa Dono-vana nāves.
Viņa uzmanību piesaistīja numurs 212-555-5719.
Hauks nolika nazi un dakšiņu un atbīdīja šķīvi. No kafijas krūzes līdzās sienas telefonam, kur viņš glabāja rakstāmpiederumus, Hauks paķēra dzeltenu marķieri un atzīmēja numuru.
Tad viņš atkal izšķirstīja lapas, kurās bija uzskaitīti telefona numuri un atrašanās vietas. Viņš meklēja to pašu numuru. Hauks to atrada vairākas reizes, un katru reizi sirds sāka pukstēt straujāk. Viņš atzīmēja šo zvanu laiku.
Vienos piecdesmit septiņās naktī.
Divos piecpadsmit naktī.
Piecas pāri trijiem.
Allaž nakts vidū. Allaž tajā pašā vietā. Vietā, kas padarīja ledu, uz kura Hauks šobrīd stāvēja, vēl plānāku.
Viņš šodien bija tur atradies.
Austrumu Piecdesmit trešās ielas 353. numurā. Ēkā, kura atradās Donovana dzīvoklis. Viņš uzgrieza numuru no sava mobilā. Atskanēja automātiskais atbildētājs. Ar latīņame-rikāņa akcentu. "Jūs esat piezvanījuši uz pārvaldnieka biroju. Šobrīd neviens nevar atbildēt..."
Hauks nolika klausuli, apzinādamies, ka ir atradis attaisnojumu savai rīcībai.
Tas saistīja Dāniju Tibo ar abiem mirušajiem brokeriem.
Trīsdesmitā nodaļa
r
Pūļa gaviles un sitieni pa bumbiņu ar koka nūjām skanēja no Griničas akadēmijas laukuma.
Gators spēlēja lauka hokeju pret Lady Crusaders no Svētā Lūkasa Universitātes. Bija dzestra maija pēcpusdiena. Gri-niča ieņēma pirmo vietu pavalstī. Apmēram simts cilvēku atradās uz laukuma vai tribīnēs, lielākoties vecāki un draugi, kas uzmundrināja Grīnu, gaišmatainu uzbrucēju, kura tobrīd gar sānu līniju bija tikusi garām pēdējai pretinieku aizsardzības spēlētājai. Gaviļu pavadībā viņa pagriezās un notēmēja bumbiņu tieši uz vārtiem. Izcēlās neliela kņada. Komandas biedrene to izbeidza, ietriecot bumbiņu tieši tīklā.
- Malacis, Dzena! Labi vārti!
Meitenes nosvinēja vārtu guvumu, sitot cita citai plauksta.
Danijs Tibo devās uz tribīņu augšējo rindu. Vīrietis sarkanā Lands' End jakā un zaļā, izbalējušā beisbola cepurītē piecēlās, sizdams plaukstas un skaļi aurodams.
- Tā turēt, Dzena! Та padot! - Tibo nogaidīja, līdz atsākās spēle. Tad piegāja tuvāk un apsēdās nākamajā rindā aiz vīrieša. Pretinieku komanda raidīja bumbiņu līdz pašai gala līnijai.
Tibo pieliecās tuvāk vīrietim beisbola cepurītē.
- Jūsu meita, pareizi?
Vīrietis turpināja aplaudēt. Likās, ka Tibo balss viņu ir pārsteigusi. Tad vīrietis pagriezās un atpazina Tibo no kādas tikšanas Ņujorka un ari no dažiem saviesīgiem pasākumiem pilsētā.
- Nezināju, ka jums te mācās sīkais.
- Nemācās. Viņa padeva bumbu, četrpadsmitais numurs, vai ne?
Vīrietis sporta jakā pamāja un piecēlās. Viņš bija fondu pārvaldnieks vienā no lielākajiem Griničas cennodroses fondiem.
- Dabū to prom no turienes, Džena! Cel laukā! Aiziet! -Viņš atkal apsēdās un samulsis ierunājās: - Man likās, mēs sarunājām, ka es sazināšos ar jums, ja gribēšu turpināt sarunas.
- Ak jā, pareizi, tajā otrā jautājumā, - Tibo sacīja. - Tā situācija ir garām. Kāds to izmantoja. Citreiz. Jūsu meitai tas labi padodas. - Viņš paliecās uz priekšu, uzlicis elkoņus uz ceļgaliem. - Ziemeļkarolīna, vai ne? Nākamgad?
- Djūka Universitāte, - vīrietis sarkanajā jaka atbildēja, pārlaizdams skatienu tribīnēm un pārliecinādamies, ka viņi ir vieni.
- Pareizi, Djūka Universitāte. Un jums ir vēl divas, cik zinu, pareizi? Cik esmu dzirdējis, lieliskas meitenes. Visas labākās savā klasē...
- Paklausieties. - Vīrietis beidzot pagriezās pret viņu, izskatīdamies iztrūcināts. - Danijs, vai ne?
- Jā, Danijs. - Tibo pamāja.
Tibo zināja šī vīrieša dzīvesstāstu labak nekā savējo. Viņš bija vecākais investīciju pārvaldnieks ne gluži veiksmīgam fondam, kuru nupat bija iegādājusies viena no lielākajām bankām. Viņš bija licis likmi uz atšķirībām starp hipotēku likmēm un obligācijām, uz gaistošo amplitūdu, un nu viņa pozīcijas atradās brīvā lidojumā. Pēdējos divus gadus vairākus miljonus lielās prēmijas tika izmaksātas ierobežota izlaiduma akcijās. Un, lai turpinātu dzīvot tādā pašā greznība kā agrāk - bērni pareizajās skolās, slēpošanas namiņš Veilā, divpadsmit tūkstošus kvadrātpēdu plaša pils tapšanas stadijā, - land's End bija ieslīdzis pamatīgos aizņēmumos. Sākumā pa druskai vien, tad aizvien vairāk, akciju cenām krītoties. Nespējot noticēt, ka tas viss ir kas vairāk par īslaicīgu traucējumu, kas pavērsīsies pretējā virzienā.
Nu šis "īslaicīgais traucējums" bija gatavs viņu nogalināt.
Tibo uzlika plaukstas uz vīrieša pleciem.
- Patiesībā man gribējās aprunāties par kaut ko citu.
Drīz vien viņš sāks saņemt prasības par papildu nodrošinājumā iemaksu. Prasības, kuras viņš vairs nespēs izpildīt, tāpēc ka visi viņa līdzekļi būs ieķīlāti. Tad viņš sāks domāt, ka vajadzētu atbrīvoties no kāda īpašuma - īpašuma, kura vērtība kritās tikpat strauji, tāpēc to nebija iespējams pārdot. Kas lai zina, varbūt pēc mēneša viņš pat varētu zaudēt darbu. Naktī viņš noteikti svīda. Tibo zināja, ka viņš ir praktiski miris, tikpat miris kā bankas. Tikai turpināja klīst apkārt kā tāds zombijs.