Pasniedzis kā uz šķīvja.
Un valdības izmeklētāja bija dzirdējusi ikvienu vārdu.
- Taj, viņa atnāca pie mums, - Fics sacīja. - Viņa tikai grib zināt, ko tu esi uzzinājis. Neviens tevi nav nodevis.
- Jūs neesat aizdomās turamais, Hauka kungs. - Valsts finanšu departamenta aģente ieskatījās viņam acīs. - Neviens nedomā, ka jums ir kāds sakars ar tiem nāves gadījumiem. Bet, tā kā Ficpatrika kungs neiebilst, es vēlētos aprunāties ar jums divatā, ja iespējams. - Viņa norādīja uz apspriežu istabu. - Šoreiz ar protokolu.
Parasti Hauks uzticējās valdības aģentiem apmēram tikpat lielā mērā kā automašīnu tirgotājiem. Gadu gaitā viņam bija nācies paspēkoties ar daudziem no tiem, tostarp ari Dei-vida Sengera apšaudes lietā pagājušajā gadā. Un viņš vēl aizvien nebija sapratis, kur īsti F1B bija izgāzies.
Taču kaut kas šajā aģentē šķita viņu nomierinām. Viņam bija vajadzīgs kāds, ar ko dalīties savos atradumos. Un mazākais, kas viņam noderētu tagad, pēc saskriešanās ar
Ņujorkas policijas pārvaldi, bija iespaids, ka viņam ir kas slēpjams.
- Protams. - Viņš pamāja. Hauks nosodoši palūkojās uz Vernu un Stīvu. - Paldies. Vēlāk izdomāšu, vai izmaksāt jums alu, vai ari mest jums ar kaut ko.
- Domāju, ka es izvēlētos alu, - Naomi Blūma smaidot sacīja. - Viņi abi ņēmās jus aizstāvēt par visiem simts procentiem. Apgalvoja, ka jūs nekādā gadījumā neesot iesaistīts.
- Uz veselību, - Hauks ieklepojās, ar pūlēm pasmaidīdams.
Viņi abi ar aģenti Blūmu iegāja blakus istabā. Tur atradās liels, pulēts galds, pie kura pietiktu vietas desmit vai divpadsmit cilvēkiem, un panorāmas logs ar skatu uz pagalmu starp jauno un veco ēku. Hauks apsēdās vienā galda pusē. Tā vietā, lai apsēstos viņam pretī, Naomi pievilka klāt krēslu un apsēdās tā, lai varētu palūkoties uz viņu.
Viņai bija spožas, gudras acis.
- Laikam jau tā bijāt jūs, kas runāja ar Lesliju Donova-nu? - Hauks viņai apjautājās.
Viņa pamāja.
- Un ar inspektoru Kempbelu no Ņujorkas policijas pārvaldes. Viņš nu gan ir nazis. - Naomi izbolīja acis. Hau-kam viņa iepatikās vēl vairāk. - Man gribētos ierakstīt mūsu sarunu, ja jums nav iebildumu. Varat izvēlēties. Faktiski jums tas nav jādara. Lai ari mēs abi zinām, ka es varētu dabūt tiesneša rīkojumu apmēram piecpadsmit minūšu laikā, ja jūs izvēlētos nepiekrist.
- Jūs mani apspēlējāt, - Hauks smaidot noteica. - Lai notiek. Tomēr būtu labi, ja manis teiktais neskartu manus pašreizējos darba devējus, jo tikai tad man būs darbs arī pēc tam, kad mēs būsim beiguši šo sarunu. Ja jums nav iebildumu.
Aģente izņēma no sava portfeļa nelielu digitalo diktofonu.
- Izskatās, ka šo iespēju jūs pats gluži veiksmīgi izslēdzat, - viņa noteica, pasmaidīdama pretī.
- Trāpīts.
Viņa ieslēdza diktofonu.
- Sarunāts, - Naomi noteica, koriģēdama skaņas līmeni un novietodama aparātu starp viņiem. - Es gribētu atgriezties pie dažām detaļām, kuras jūs pieminējāt otrā istabā, taču vispirms mēs varētu noskaidrot dažus jautājumus. Jūs nekad neesat ticies ne ar Glasmena kungu, ne Donovana kungu, vai tiesa?
- Nekad. - Hauks papurināja galvu.
- Tomēr jūs bijāt saistīts ar Glasmena sievu? Šķiet, viņu sauca Eiprila?
- Jā, - Hauks atbildēja. - Es viņu pazinu pirms vairākiem gadiem, vēl pirms pārcelšanās uz Griniču. Šis apstāklis mani mudināja pievērst uzmanību slepkavībai.
Naomi Blūma izslēdza diktofonu.
- Vai jūs varētu raksturot šīs attiecības protokolam?
- Neesmu pārliecināts, ka tas jebkādā veidā attiecas uz šo lietu.
- Tas attiecas uz lietu, ja palīdzēs izkliedēs aizdomas, ka jūsu interesei par Glasmenas kundzes slepkavību ir jebkāda saistība ar viņas vīru, - Naomi atbildēja.
- Nu labi, - Hauks paraustīja plecus. - Kāda tam nozīme... - Aģente Blūma atkal ieslēdza diktofonu. Hauks ievēroja, ka viņas pirksti ir slaidi un eleganti, bet nagi pārklāti ar košu laku - stilīgi bruņu, pieskaņojot to matu šķipsnām. Viņa atkārtoja jautājumu.
- Mēs bijām draugi, - Hauks atbildēja. - Mēs iepazināmies depresijas pacientu atbalsta grupa pie doktora Pola Rouza Manhetenā. - Viņš neveikli paraustīja plecus. - Man nelaimes gadījumā bija gājusi bojā meita, un mana laulība bija sabrukusi. Es aizgāju no darba policijā. Šīs grupas apmeklēšana piederēja pie mūsu vienošanās. Es to apmeklēju apmēram četrus mēnešus. Eiprila... Glasmenas kundze, -Hauks sevi pārlaboja, - palīdzēja man nostāties atpakaļ uz kājām. - Viņš juta, ka pārējo var ari izlaist. - Pēc aiziešanas no grupas es viņu nākamreiz satiku tikai pēc vairākiem gadiem - jau šeit, Griničā. Uz ielas. Un tā bija tikai viena reize. Tas notika pirms trim gadiem. Bet tas, kas ar viņu notika... - Hauks aplaizīja lūpas. - Es nespēju uz to vienaldzīgi noskatīties.
- Paldies, - aģente Blūma noteica. - Tātad jus nekad neesat ciemojies Donovana dzīvesvietā, kur viņš nomira, pirms sarunas ar viņa sievu Lesliju dzīvoklī jau pēc Donovana nāves?
- Nē, nekad.
- Un jūs apgalvojat, ka jums nav ne jausmas, kā tur nonākusi pildspalva ar jusu uzņēmuma logotipu, kuru Ņujorkas policijas pārvaldes izmeklētāji atrada Donovana domājamās pašnāvības vietā?
Hauks papurināja galvu.
- Ne mazākās.
- Pat tad, ja pēc pārbaudes izrādīsies, ka uz tās ir jūsu pirkstu nospiedumi?
- It īpaši tad, ja uz tās tiks atrasti mani pirkstu nospiedumi, - Hauks atbildēja. - Ja tā notiks, tad pildspalvas izcelsme varētu būt dažāda. No žaketes. Tieši no mana rakstāmgalda. No lietišķas tikšanās...
- Kāpēc gan kāds varētu vēlēties novietot jums piederējušu pildspalvu vietā, kur ar jums nesaistīta persona ir izdarījusi pašnāvību?
- Jāpieņem, ka kāds mēģina mani iegāzt.
- Iegāzt jūs? - Valsts finanšu departamenta aģente kaut ko atzīmēja savā piezīmju grāmatiņa. - Kāda noļuka, Hauka kungs?
- Varu izteikt tikai pieņēmumu: par spīti tam, ka ar to vien nepietiktu, lai es tiktu apsūdzēts, tas tomēr palīdzētu novērst manu uzmanību no saistības starp Glasmena un Donovana nāvi.
- Jūs pirmīt teicāt, ka esot pētījis kāda cilvēka pagātni sava uzņēmuma uzdevumā. Jūs to nodēvējāt par subjektu A, pareizi?
- Konfidenciāli, aģente Blūma. Man varētu draudēt pamatīgas nepatikšanas, ja tas uzpeldētu.
-Jūs ari tāpat esat nonācis zināmās nepatikšanās, Hauka kungs. Jūs esat nelikumīgi ieguvis privātu telefona sarunu atšifrējumus. Jūs esat nonācis Ņujorkas policijas pārvaldes uzmanības lokā. Nezinu, kadas jūsu izpratnē ir pamatīgas nepatikšanas, taču es jūsu vietā sāktu uzlukot mani kā cilvēku, kurš ir gatavs jūs izpestīt.
Hauks būtu varējis pieprasīt advokātu. Garantiju pret turpmākām apsūdzībām. Tomēr viņš nosprieda, ka tas neko nedos. Viņš nebija izdarījis neko ļaunu. Lai kurš ari centās Mauku novirzīt no iesāktā, viņš saprata, ka ir vajadzīgs sabiedrotais. Aģente Blūma likās gudra un nopietna. Tikpat labi tā varēja but viņa.
- Viņu sauc Tibo, - Hauks atbildēja. Viņš nosauca uzvārdu pa burtiem. - Vārdā Dīters. Viņu mēdz saukt par Dāniju.
- Vai šis Tibo kungs ir Amerikas Savienoto Valstu pilsonis? - Naomi Blūma apvaicājās, kaut ko pierakstīdama piezīmju grāmatiņa.
- Holandes. Vismaz viņš pats tā apgalvo. Viņam ir Holandes pase. Tikpat labi viņam varētu būt ari Beļģijas pase. Protams, tas ir tikai sākums. - Hauks papurināja galvu un pasmaidīja.
- Tad kas īsti ir tas, no kā cilvēki varētu vēlēties novērst jūsu uzmanību, Hauka kungs? Pastāstiet man.
Viņš to izdarīja. Sākot ar savu tikšanos ar Merilu Saimonsu. Tad par Tibo. Par Konjersu fermā uzņemto attēlu, kas apliecināja Tibo saistību ar Glasmenu. Zinot, ka viņu varētu atlaist par to, ko viņš šobrīd atklāj, turklāt nav to pat saskaņojis ar Fūliju. Un ka varbūt tā ari notiks. Visbeidzot - par Tibo saistību ar Donovanu, par telefona zvaniem uz pārvaldnieka kabinetu laikā, kad otrais brokeris bija miris.