Aģente Blūma turpināja rakstīt piezīmes. Viņa varēja pārņemt lietu savās rokās no šīs vietas. Viņas rīcībā bija augstākā līmeņa resursi. Viņa varēja noskaidrot, kas īsti ir Tibo. Pieprasīt videonovērošanas kameru ierakstus no Donovana mājvietas. Sameklēt tajos Ketrokroudu un melno furgonu. Atrast rudo puisi ar drediem un tetovējumiem. Kadas simts iespējas, kā viss varētu būt saistīts ar Tibo. Noskaidrot viņa motīvus. To, kurp tas viss veda tālāk.
Līdz Eiprilai. Noskaidrot, kurš viņu nogalinājis.
Naomi klausījās, reizi pa reizei kaut ko pierakstot. Uzdeva prātīgus jautājumus. Viņas vērīgo acu skatiens kļuva dziļāks, saistībai ar Tibo iegūstot konkrētākas aprises. Kad apmēram pēc četrdesmit minūtēm Hauks bija visu pateicis, viņa tam pateicās. Nokopēja viņa sagādātos dokumentus. Hauks jutās gluži ka pārdurts balons, kad viss bija beidzies. Kad viņš bija atklājis visu, ko zināja. Viņš saprata, ka četras nedēļas bijis kā saaudzis ar šo lietu.
Un aptvēra, cik ļoti viņam tā visa bija pietrūcis. Cik labi bija to sajust vēlreiz.
Kamēr aģente Blūma kārtoja savas piezīmes, Hauks ierunājās:
- Esmu atdevis jums visu, ko zināju. Tagad ir jūsu kārta atbildēt man uz pāris jautājumiem.
Naomi Blūma pagriezās pret viņu.
- Labi.
- Pirmkārt, kā jus tajā visā iesaistījāties? Jūs apciemojāt Donovana atraitni. Tā bija policijas, nevis Valsts finanšu departamenta izmeklēšana. Jūs nepētījāt nevienu no šiem cilvēkiem. Kā jūs zinājāt?
Aģente paraustīja plecus.
- Ja divi augsta līmeņa fondu pārvaldnieki aiziet bojā un viņu uzņēmumi sabrūk brokeru vainas dēļ, man tas ir jāpārbauda.
- Kas, jūsuprāt, notika?
- Man ļoti žēl, taču baidos, ka uz šo jautājumu es šobrīd nevarēšu pilnībā atbildēt. - Aģente sāka celties kājās. - Kāds bija otrais jautājums? Jūs teicāt, ka esot divi.
Hauks uzlika plaukstu uz aģentes rokas, apturot viņu.
- Es gribu turpināt ar to nodarboties.
- Turpināt?
- Man ir iemesls turpināt Tibo izpēti. Nepievēršot sev uzmanību. Pastāv iespēja, ka mana firma arī varētu būt iesaistīta. Nenāktu par ļaunu, ja kāds atrastos iekšpusē.
Naomi papurināja galvu.
- Paklausieties, Hauka kungs...
- Blūmas kundze... - Viņa atkal apsēdās. - Šie cilvēki domā, ka esmu ticis kaut kam uz pēdām. Cik viņiem zināms, es pētu šo jautājumu tikai klienta uzdevumā. Taču tas var izrādīties noderīgi. Lai ko viņi slēptu. Jus varat pētīt visus naudas pārskaitījumus, viltotās pases, noklausītās sarunas, elektroniskā pasta pēdas. Taču es jau esmu tajā iesaistīts.
- Es par to padomāšu, - Valsts finanšu departamenta aģente noteica. - Savienoto Valstu valdība parasti nepieļauj, lai privātpersonas uzņemtos tamlīdzīgus riskus.
- Es uzņemšos risku.
- Es jau teicu, ka padomāšu, - aģente noteica un piecēlās. - Paklausieties, Hauka kungs, es zinu jūsu pagātni, un Amerikas Savienotās Valstis ir jums pateicību parādā. Tomer mums ir cilvēki, kas nodarbojas ar tādām lietām. Starp-resoru darbinieki. Līdzekļi, kas ir vajadzīgi, lai viņi varētu paveikt savu darāmo, ir valdības līmeņa, nevis priekšpilsētu policijas pārvalžu līdzekļi, Hauka kungs. Es zinu, ko jus līdz šim esat paveicis, taču, izsakoties skaidri un gaiši, - glītā aģente noteica, cieši viņu uzlūkojot, - jums nav ne jausmas, kādos mēslos varat nonākt, paliekot iesaistīts.
Hauks arī piecēlās un atvēra viņai durvis.
- Man pret to nav iebildumu.
Trīsdesmit sestā nodaļa
Džeks "Reds" O'Tuls, braukdams ar metro uz Griniču, prātoja, ka reiz taču ir bijis tāds laiks, kad viņa dvēseli vēl bija vērts glābt.
Pusaugu meitene, kura rakstīja kādam ziņu viedtālrunī, atgādināja viņam kādu no pagātnes. Meiteni, kuru viņš bija pazinis vidusskolas laikos. Dezirē Flinnu. Kad viņš bija spēlējis futbolu 1 laisvilas vidusskolā Kanzasā un doma par iekļūšanu Kanzasas pavalsts izlasē likās pavisam reāla. Kad darbs pie virpas instrumentu rūpnīcā tāpat kā tēvam bija sapnis, kura dēļ bija vērts dzīvot.
Taču tas bija pirms tam, kad debesis satumsa un viesuļvētra izbrāzās cauri pilsētai kādā maija pēcpusdienā, nolīdzinādama visu līdz ar zemi, ieskaitot rūpnīcu.
Arī Keda O'Tūla vecākus.
Pirms viņš bija devies armijā un iemācījies prasmīgi apieties ar M4. Pirms improvizēts spridzeklis uzsprāga viņa ausis, pirms tam, kad dianabola ietekmē viņš bija vajājis bēgošus nemierniekus līdz akmens būdai Hillā un izšāvis visu aptveri uz sešiem "ienaidniekiem", kuri izrādījās ģimene pie vakariņu galda - līdz ar desmitgadīgo dēlu, kurš bija meties pakaļ futbola bumbai.
Pēc tam armija bija viņu demobilizējusi. Viņš atgriezās pilsētā, kas bija pilna ar krāsmatām un bez kādām perspektīvām, tikpat nejauka kā viss, ko viņš bija redzējis armijā, un viņš tur bija pavadījis sešas dienas, kamēr Dezirē atra-ilas kaut kur Jūtā, un tad noslēdzis divus līgumu uz diviem gadiem ar uzņēmumu Global Threat Management, pelnīdams piecreiz vairāk par to, ko maksāja tēvocis Sems.
Un bija ticis pie likumīgas atļaujas likt lietā savas spējas.
Izbraucienos aiz Zaļās zonas viņi spēlēja kādu spēli. To dēvēja par "Skārda bundžu". Vajadzēja mēģināt nogāzt tādu no žoga ar M4. Tikai "bundža" parasti bija kāds vecs virs, kurš pacēla galvu no augu laistīšanas, vai puikas, kuri spēlēja kārtis uz jumta, kad viņu bruņotais konvojs brauca garām.
O'Tuls turpināja vērot sev pretī sēdošo meiteni. Viņa turpināja rakstīt, it kā viņu nemaz neievērotu.
Pif. Pif. Pif.
Kā sašauta skārda bundža, kas nokrīt no žoga putekļainā laukā.
Vilciens palēnināja gaitu, tuvodamies viņa pieturai.
- Griniča, - konduktors skaļrunī pavēstīja. - Griniča. Nākama pietura - Oldgriniča.
O'Tūls piecēlās. Viņš uzmeta pēdējo skatienu meitenei ar viedtālruni, kura, kā viņš nosprieda, nemaz neizskatījās pēc Dezire. Tad viņš nostājās rindā aiz pārējiem pasažieriem, kuri gatavojās izkāpt.
Durvis atvērās.
O'Tūls izkāpa uz platformas. Pasažieri devās uz staciju. O'Tūls viņiem sekoja.
Virs, kuru viņš meklēja, lasīja žurnālu. Viņam bija atpakaļ atglausti mati, brilles metāla ietvarā, un viņš sēdēja uz soliņa uz perona, pie kura vajadzēja pienākt vilcienam uz ziemeļiem.
O'Tūls apsēdās viņam līdzās un ieskatījās pulkstenī.
- Tieši laikā.
- Ja cilvēks nevarētu uzticēties vilcienu sarakstam, kam tad varētu uzticēties? - vīrietis atbildēja.
- Labs jautājums. Es pats sev bieži to uzdodu.
- Nu, jūsu gadījumā, - vīrietis sacīja, - baidos, ka jums nāksies uzticēties man. - Viņš aizvēra žurnālu Economist un izņēma no ta astoņas reiz vienpadsmit collas lielu aploksni. Tad viņš to pabīdīja pa akmens sola virsmu uz O'Tūla pusi.
- Mums ir vēl viens darbiņš. - O'Tūls atvēra aploksni.
- Gribu, lai viņš pārstātu interesēties par mūsu darīšanām.
Iekšā atradās vairākas fotogrāfijas. Pirmajā kāds vīrietis, kuru viņš raksturotu kā skarbu un izskatīgu, vēra vaļā biroju ēkas durvis. Otrajā bija redzama tīri glīta meiča ar īsiem, tumšiem matiem, kura kāpa ara no automašīnas.
Trešajā bija fiksēts puika pārāk lielā hokejista kreklā. O'Tūls ievēroja, ka ar viņu noteikti kaut kas nav kārtībā.