- Paldies, ka mūs sagatavoji, vecīt!
Pirms aiziešanas Hauks aizkavēja zēnus vēl uz pāris minūtēm.
- Stabila spēle. Tā jāspēlē aizsardzībā, puiši. - Viņš sasita plaukstas. - Labi, atcerieties, ka mums ir treniņš trešdien pulksten astoņos. Neviens neizlaiž! Šodien visi bija malači! Un neaizmirstiet savu ekipējumu.
Kad komanda noslidoja no ledus, pāris vecāku pienāca klāt, lai apsveicinātos un apsveiktu Hauku ar spēli. Tikmēr Džareds paķēra nūju un izmantoja izdevību patrenēties ar pāris noklīdušām ripām. Ledus halles pārvaldnieks Teds iesēdās Zamboni mašīnā un sāka līdzināt ledu. Pulkstenis bija gandrīz desmit - viņu spēle bija pēdējā šajā vakarā. Enija atradās restorānā līdz vienpadsmitiem. Hauks bija pieteicies aizvest Džaredu, lai pēc tam pasēdētu bārā un nobaudītu desertu. Nosvinētu uzvaru.
Pēc dažām minūtēm halle bija teju vai tukša. Sajūsminātie bērni sakāpa vecāku automašīnās. Ledus bija nolīdzināts. Teds izslēdza spožos prožektorus.
Hauks ievēroja nekad agrāk neredzētu puisi melnā neilona jakā, kurš vēroja laukumu no otras malas.
- Klau, Ted, vai tev atradīsies brītiņš laika?
Hauks kādu bridi papļāpāja ar pārvaldnieku, kuru pazina kopš darba gadiem policijā, ierosinot savākt līdzekļus kādas komandas trenera vietniekam, kurš bija zaudējis darbu un stāvēja rindā uz nieres transplantāciju. Hauks iedomājās, ka varbūt viņš varētu pierunāt arī policistus un ugunsdzēsējus iesaistīties šajā kampaņā.
- Džared, - viņš uzsauca, - vai vari aiziet uz ģērbtuvēm un paņemt komandas somu? - Tajā atradās treniņu ripas un līmlentes rituļi, šāds tāds papildu aprīkojums. Pēc izsli-došanās Hauks bija iemetis tur ari dažas savas mantas.
Džareds pamāja.
- Protams, Taj.
- Manuprāt, tā ir laba doma, - Teds sacīja. - Es apskatīšos grafikā un pārbaudīšu, kuras dienas ir brīvas.
- Tas būtu lieliski, Ted.
- Šodien bija laba spēle, - Teds uzsauca, novietodams ledus līdzināmo mašīnu malā.
Hauks parādīja viņam augšup pavērstu īkšķi.
- Jā, beidzot viņi ieklausījās!
Viņš šķērsoja ledu pretējā virzienā. Paķēra no soliņa savu jaku. Hauks gaidīja, kad Džareds iznāks no ģērbtuves ar somu. Viņš tur atradās jau ilgāku laiku.
Kaut kas nelikās īsti pareizi. Varbūt pie vainas bija divdesmit policijā nostrādātie gadi, intuīcija. Hauks palūkojās uz laukuma tālāko malu.
Vīrietis neilona jakā bija nozudis.
Četrdesmitā nodaļa
Reds O'Tūls iebrauca savu furgonu piepildītā stāvvietā īsi pirms pusdesmitiem un gaidīja ārpusē pie ledus halles.
Sonijs Merseds bija sakņupis viņam līdzās pasažiera sēdekli. Viņi bija darbojušies kopā jau agrāk - Glasmenu lietā. Viņi kopa bija dienējuši armija. Tomēr Sonija stāsts mazliet atšķīrās no viņējā. Viņš prasmīgi apgājās ar nazi, varēja nodīrāt kaķi viena rāvienā, nemaz nerunājot par cilvēku -un O'Tūls bija redzējis viņu darbībā. Viktorijas nometnē viņš bija trīsreiz apsūdzēts izvarošanā. Tomēr piedabūt sievietes liecināt bija gluži kas cits, un katru reizi viņas atsauca savas prasības. Trešajā reizē viņš tika aizsūtīts mājās. Sonijs bija traucēklis, kas armijai nebija vajadzīgs. Viņš mēģināja iekārtoties pāris privātās apsardzes firmās, atgriezās mājās, dabūja darbu par baseinu racēju Mičiganā - ne mazāko izredžu tikt pie sakarīgas nodarbošanās. Tad viņš pievērsās narkotikām un bija spiests kaut ko darīt, lai varētu nodoties savam paradumam.
O'Tūls uzlūkoja savus uzdevumus ka darbu - vienīgo, ko viņš prata. Sonijs to uzlūkoja ka izklaidi.
Stāvvieta bija pilna. Acīmredzot hallē notika spēle. Pirms pusstundas viņš bija aizgājis, ielūkojies iekšā un ieraudzījis, ka mačs vēl turpinās. Vecāki uzgavilēja. Rezultātu tablo mirguļoja. Nu viņš ieskatījās pulkstenī un piebakstīja Sonijam.
- Celies. Laiks uzdarboties, vecīt.
Beidzot cilvēki sāka nākt ārā no halles. Vecāki iedarbināja automašīnas, bērni klaigāja, turēdami nūjas augstu gaisā. Pēc pāris minūtēm stāvvieta iztukšojās, atskaitot pāris automašīnas.
Viņi neredzēja ne Hauku, ne sīko.
O'Tūls sacīja Sonijam:
- Aizej un paskaties, kas tur notiek.
Sonijs aizvilka savas melnās neilona jakas rāvējslēdzēju un izkāpa no furgona.
Pagāja dažas minūtes. O'Tūls ieslēdza radio. Viņš nespēja pilnībā uzticēties Sonijam. Tas džeks bija neapdomīgs, mazliet neriktīgs. Tas allaž iegrūda viņu nepatikšanās. Tomēr O'Tūls vienmēr zināja, ka viņu nomierināt.
Piepeši iezvanījās viņa vienreizlietojamais mobilais.
- Pie joda, kas notiek? Es tev liku apskatīties, nevis aiziet paslidot.
- Nomierinies, - Sonijs Merseds sacīja. - Iedarbini autiņu. Es to šobrīd daru.
Četrdesmit pirmā nodaļa
- Džared! - Hauks uzsauca ģērbtuvju virziena un gaidīja atbildi.
Tādas nebija.
Nu jau visa ledus halle bija tumša. Teds atradās kaut kur iekštelpās. Svešinieks, kuru Hauks bija redzējis stāvam halles otrā malā, nekur nebija manāms. Gadu gaitā uztrenētā “trauksmes sirēna" gaudoja kā traka.
- Džared! - Hauks vēlreiz uzsauca. Kāpēc gan puika neatbildēja?
Kaut kas nebija lāgā.
Hauks paķēra pirmo pagadījušos nūju un devās uz ģērbtuvēm, juzdams, ka asinis dzīslās sāk mutuļot. Tas bija Ellijas dēls. Viņš apmetās ap stūri, mezdamies skriešus, un iebrāzās pa virpuļdurvūn ģērbtuvē, skaļi saukdams:
- Džared!
- Taj! - Atskanēja viņa balss. Džareda balss. Baiļu pilna.
Hauks pagriezās pret skapīšiem un ieraudzīja vīrieti,
kuru bija pamanījis ārpusē. Vīrietis bija aizklājis Džareda muti ar plaukstu, un zēna acis bija baiļpilnas un apaļas kā arbūzi. Vīrietis vilka Džaredu uz dušu pusi. Uzbrucējam bija bārdās rugāji, vaigu bārda un biezas ūsas. Viņš izskatījās pēc piecdesmitgadīga, taču droši vien patiesībā bija kādus divdesmit gadus jaunāks. Un mugurā viņam bija melna neilona jaka.
Viņš bija pielicis nazi Džaredam zem zoda.
Hauks sastinga.
- Klausies, varoni, lasies prom no šejienes! - Vīrietis pa-blenza uz Hauku. Ar vienu roku viņš piešķieba Džareda galvu uz vienu pusi. Ar otru prasmīgi iespieda asmeni Dža-redam zem zoda. - Dari, ko es lieku, vecīt, citādi es viņu pārgriezīšu divās daļās.
Džareds, kurš nespētu nodarīt pāri pat blusai, veltīgi centās izrauties no vīrieša tvēriena, strauji elpodams.
Viņa šausmu pilnajās acīs parādījās asaras.
- Laid puiku vaļā, - Hauks sacīja. Viņš sažņaudza hokeja nliju ar abām rokām un paspēra soli tuvāk tiem abiem, ieskatīdamies vīrietim acīs. - Kāpēc tu te atrodies?
- Tu sasodīti labi zini, kāpēc es te atrodos. Vai ne, sīkais? Pajautā viņam, kāpēc es te atrodos! Pajautā viņam, kur viņš ir iebāzis savu degunu. - Viņš piedūra naža galu Džareda gāmuram, liekot zēna acīm izvalbīties. - Tu un es, un sīkais. Mēs iziesim arā no šejienes. Tu vispirms. - Viņš pamāja Haukam. - Viena kļūmīga kustība, - viņš pakustināja aso nazi, - tikai viena, bijušais policista kungs, un jūs varēsiet atvadīties no sava mazā, jokainā draudziņa.
Džareds uz mirkli atbrīvojās no vīrieša plaukstas, kas bija pārklājusi viņa muti. Baiļu un apjukuma pārņemts, viņš nomurmināja:
- Kāpēc viņš to dara, Taj?
- Džared, es neļaušu viņam tevi aiztikt, - Hauks noteica. Viņa asinis vārījās no dusmām. - Viņš ir nevainīgs bērns, -Hauks sacīja vīrietim. - Tu redzi, ka viņš nav pilnīgi vesels. Laid viņu vajā. Ņem mani viņa vietā. Tāpēc jau tu te esi, vai ne?