Vīrietis tikai palūkojās uz viņu, īsi un gārdzoši elpodams. Viņa acīs pazibēja noliegums. Lūpas sakustējās. Un tad sastinga.
Džareds pieskrēja pie Hauka. Viņš pievilka satriekto zēnu sev klāt, aplika roku ap pleciem un noglāstīja bērna seju.
- Viss būs labi, dēliņ, - Hauks sacija, aizsegdams Džare-dam asiņaino skatu uz mirstošo vīrieti.
Hauks to atkārtoja, cenzdamies pārliecināt arī sevi pašu:
- Viss būs labi.
Četrdesmit otrā nodaļa
Griničas policija ieradās pēc dažām minūtēm. Pirmais policists, kurš bija nostrādājis šajā amatā desmit gadu, atrada Hauku, asinīm noplūdušu, sēžam pie sienas pie ģērbtuvēm un turot apskautu Džaredu. Policists ielūkojās iekšā telpā un iznāca ārā nobālējis.
- Mans Dievs...
Aptuveni pēc divām minūtēm ieradās mediķi. Viņi apskatīja Džaredu - par laimi, puikam nekas nekaitēja, ja neskaita pāris skrāpējumu uz kakla, kur to bija skāris naža asmens. Viņš tikai bija šoka stāvokli. Hauks bija piezvanījis Enijai. Viņa jau atradās ceļā. Viens no mediķiem apskatīja Hauka roku. Naža asmens nebija iedūries pārāk dziļi, taču āda bija pamatīgi saskrambāta. Viņam bija vajadzīgas šuves.
Drīz pēc tam ieradās dežurējošie inspektori, Eds Sinklērs un Sallija Kombsa, kuri bija dežurējuši kapsētas apkaimē. Vēl pēc brīža viņiem sekoja Stīvs Krisafulis, kurš kopā ar ģimeni tikko bija iznācis no kinoteātra. Viņš pārsteigts uzlūkoja Hauku un bija atvieglots, kad noskaidrojās, ka viņam nekas nekaiš. Hauka roka tika apsieta, un uz viņa sejas un kakla bija redzamas plēstas brūces. Stīvs iejautājās, plati iepletis acis:
- Kurš uzvarēja?
- Mēs, - Hauks atbildēja. - Ar seši pret viens.
- Tas nav smieklīgi, Taj. - Izmeklēšanas nodaļas vadītājs papurināja galvu. - Pie joda, kas tev īsti kaiš? Vai cilvēks nevar mierīgi pabaudīt sestdienas vakaru?
1 lauks paraustīja plecus.
- Ja es to nevaru, kāpēc lai tu varētu? - Mediķis uzlika viņa rokai pagaidu apsēju.
- Kā iet sīkajam? - Stīvs paraudzījās uz Džaredu.
- Mazliet iztrūcies. Ieskaties iekšā. Tad tu sapratīsi, kāpēc.
Stīvs pamāja, pakasīdams ūsas.
- Un tev?
Hauks nopūtās, un izvairlgums viņa acis liecināja, ka viņš nejūtas par to drošs. Viņš zināja, ka bija atradies par mata tiesu no nāves. Ja viņš pēdējā brīdi nebūtu atradis slidzābaku, ja Džareds nebūtu novērsis uzbrucēja uzmanību, Hauks jutās visai drošs, ka tas būtu viņš, kurš tagad gulētu ģērbtuvēs.
- Man palaimējās palikt dzīvam.
- Tu neizskaties īpaši priecīgs, - Stīvs noteica. Viņš uzlika plaukstu Haukam uz pleca un to saspieda. - Tu zini, ka mēs varam tikt galā paši. Tu varētu iziet ārā un paelpot svaigu gaisu. Likšu, lai Eds un Sallija pēc brīža pieraksta tavu liecību.
- Nē. Man nekas nekaiš. - Hauks pieslējās kājās.
Mediķis pabeidza likt apsēju.
- Tam vajadzētu turēties.
Hauks norotīja jakas piedurkni.
- Tiksim ar to galā.
Stīvs iegāja iekšā un palūdza Edam un Sallijai uz bridi atstāt viņus ar Hauku divatā ģērbtuves telpā. Tas bija neparasts lūgums, taču inspektori piekrītoši pamāja, atcerēdamies, ka vēl tikai pirms dažiem mēnešiem Hauks bija viņu priekšnieks.
Stīvs pievērsa skatienu nekustīgajam ķermenim, un viņa acis iepletās, ieraugot tam krūtis iecirsto slidu un sarecējošo asiņu peļķi līdzās. Viņš pašūpoja galvu.
- Jēzus, Taj...
- Es zinu.
- Tie hokejistu tēvi uzzinās, ka nedrīkst visu tvert tik nopietni.
Šoreiz Hauks pasmaidīja un tad izstāstīja Stīvam, kā viss notika. Krisafulis noliecās pār liki. Viņš uzvilka gumijas cimdus un uzmanīgi iztaustīja puiša kabatas.
- Kā tu domā, kāpēc viņš tev uzbruka?
- Viņš zināja, kas es esmu. - Hauks paraustīja plecus.
- Viņš zināja, ka esmu izbijis policists. Man liekas, viņš mēģināja izmantot puiku. Dabūt mani savās rokās, sagūstot
viņu.
/
- Ka dabūt tevi savās rokās?
- Man šķiet, tu jau zini atbildi uz šo jautājumu, leitnant... Policists izņēma no līķa biksēm kabatas portfeli.
- Džeimss Alans Merseds. Adrese norādīta Paismobīčā Kalifornijā. Tur ir ari bruņoto spēku apliecība. Tas puisis bijis veterāns. Viktorijas nometne, Irāka.
Viņš iebāza pirkstus dziļāk makā un izņēma kaut ko ārā. Tas bija neliels žetons - zelta lapu vainags, kam virsū atradās tāda kā Pirmā pasaules kara šautene.
Hauks paraustīja plecus.
- Kas tas ir?
- Kājnieka žetons, - Stīvs atbildēja. - Tas nozīmē, ka viņš ir pieredzējis šo to no tuvcīņas. Tev ir paveicies, vecīt.
- Jakas kabatā ir ari mobilais telefons, - Hauks noteica.
- Tas droši vien tev šo to pavēstis.
Krisafulis pārmetoši viņu uzlūkoja. Tikai izmeklētājiem bija ļauts pieskarties līķim.
Hauks nokaunējies paraustīja plecus.
- Tas notika pats no sevis. No veciem paradumiem ir grūti atbrīvoties.
Drīz vien pēc tam iekšā iesteidzās Enija - taisna ceļā no restorāna virtuves. Viņa cieši apskāva dēlu, acis parādoties prieka asarām.
- Ak, mazulīt, mazulīt, kas atgadījās? Paldies Dievam, ka tev nekas nenotika.
- Tas vīrietis gribēja man nodarīt pāri, mammīt. - Dža-reds viņu apskāva. - Bet atnāca Tajs un izglāba mani. Viņiem bija liels kautiņš. Viņš lika man bēgt, bet es centos viņam palīdzēt, mammīt.
- Es zinu, maziņais, es zinu, - Enija sacīja. - Es to jau dzirdēju. Tu esi tik drosmīgs jauneklis. - Viņa vēlreiz apskāva dēlu un paraudzījās uz Mauku. - Vai viņam nekas nekaiš?
- Mediķi teica, ka tikai neliels šoks. Daži sīki iegriezumi uz kakla.
- Taju sagrieza ar nazi, mammīt. Viņš tika savainots.
Enija pieskārās Džareda sejai un devās pie Hauka. Viņa izstiepa rokas un pateicībā spēcīgi viņu apskāva - tik spēcīgi, ka Hauks sajuta raizes un sāpes Enijas paātrinātajos sirdspukstos. Hauks nepretojās. Bija patīkami atrasties kāda apskāvienos. Tāda cilvēka apskāvienos, kurš viņu mīlēja.
- Viņi man izstāstīja, kas noticis. Nemaz nezinu, kā tev pateikties. Tu zini, ko Džareds man nozīmē. Viņš... - Enija cieši saknieba lūpas, lai nesāktu raudāt. - Tu esi savainots?
-Tikai skramba. Pietiekoši, lai liktu man izskatīties mazliet seksīgi.
Enija noteica:
- Nav nekā tāda, kas tev liktu izskatīties vēl seksīgākam manās acīs. Esmu tev pateicību parādā par dēla dzīvību. Kurš gan būtu gribējis viņam ko nodarīt, Taj? Kādam nelietim jābūt, lai darītu ko tādu?
- Tādam, kurš gribētu nodarīt kaut ko man.
Enijas acīs iezibējās dusmas.
- Es gribu viņu redzēt, Taj.
- Nē, tu negribi viņu redzēt, Enij. Es zinu, kā tu jūties... -Hauks aplika roku viņai ap pleciem un noslaucīja asaras no sejas. - Tev jāved viņš prom no šejienes, Enij... Prom no manis. Jebkur. Un tev pašai arī jadomas prom. Jūs abi šobrīd nedrīkstat atrasties manā tuvumā.
Enija samulsusi uzlūkoja viņu.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Tāpēc, ka tas jūs apdraud, Enij. Tie cilvēki, kuri to noorganizēja, varētu mēģināt vēlreiz. Kāds grib mani apturēt, un viņi gribēs man kaitēt visos iespējamajos veidos. Atrast manu vārīgo vietu.
- Mēs nebēgsim prom no tevis, Taj.
- Tu nebēgsi. Tu pasargāsi Džaredu. Lai viņš kādu laiku neapmeklē skolu. Aizsūti viņu uz Kaliforniju pie saviem vecākiem. Tu zini, ko viņš man nozīmē, Enij. Taču šobrīd viņš nedrīkst atrasties manā tuvumā.
Aizvainojums, kas parādījās viņas sejā, bija baiļu un raižu caurausts. Enija cieši uzlūkoja Hauku.