- Pie joda, kur tu esi icķēpājics, Taj?
- Es nezinu.
- Mēs vedīsim tevi mājās, - Enija noteica. - Zinu, ka tev ir jāsniedz liecība, taču es neļaušu tev palikt vienam.
Hauks papurināja galvu.
- Nē, tev ir jābūt kopā ar savu dēlu.
- Taj, lūdzu... Tevi gandrīz nogalināja! Tu esi savainots. Tas nelietis nedrīkst gūt virsroku, izšķirot mūs. Lūdzu...
- Brauciet mājās, - Hauks sacīja. Viņš vieglītēm uzlika plaukstu uz Enijas vaiga un pieveda viņu pie Džareda.
- Iespējams, policija gribēs ar viņu vēlreiz aprunāties no rīta. Es to nokārtošu.
Enija satraukti pamāja, īsti nezinādama, ko tagad darīt.
Hauks pietupās un atvadījās no Džareda.
- Tu izglābi man dzīvību, vecīt! Tu esi viens drosmīgs puisis!
Zēns piecēlās un apskāva viņu - spēcīgi. Hauks aptvēra, ka pats būtu ar mieru nomirt, ja kaut kas būtu noticis ar Džaredu. Kā gan viņš to pārdzīvotu? Džareds nepazina ļaunumu, tikai laipnību. Hauks piekļāva zēna seju sev klāt un sabužināja viņa matus.
- Drīz tiksimies, labi?
Džareds pamāja, drosmīgi pasmaidīdams.
- Tā bija laba spēle, vai ne, Taj?
- Jā, dēliņ, patiesi laba spēle.
Enija izgāja no ledus halles kopā ar viņu. Hauks juta, kā skumjas sāk spiest viņu pie zemes. Viņš sniedza detalizētu liecību policistiem, noklusēdams savas aizdomas par to, kas varētu slēpties aiz šī uzbrukuma.
Kad viņš bija beidzis, asinis vēl aizvien mutuļoja, un Hauks īsti nezināja, ka nomierināties. Savā vecajā darbā viņš būtu uzsācis izmeklēšanu. Ielūkojies mobilajā telefonā. Pārbaudījis Merseda pagātni.
Taču nu viņam neatlika nekas cits kā vien doties mājās.
Stīvs pienāca viņam klāt.
- Varu likt kādam sekot tavai automašīnai, Taj. Vai gribi, lai aizvedu tevi mājās?
- Nē. Paldies, - Hauks atbildēja. Viņš paspieda Stīva plaukstu. - Man patiešām nekas nekaiš.
- Man negribējās to teikt, leitnant, - sacīja slepkavību izmeklēšanas nodaļas priekšnieks, - taču tu neizskaties pēc tāda, kam nekas nekaiš.
Hauks juta, kā iekšējā spriedze palielinās. Tā atgādināja pārkarsušu tvaika katlu, kas gatavs uzsprāgt. Viņš aptve ra, cik tuvu bija atradies nāves robežai un ko būtu aiz sevis atstājis. Piepeši Hauks sajutās pavisam viens. Viņš īsti nezināja, kam zvanīt un ko iesākt.
Stīvs uzsita viņam pa plecu.
- Ej mājās. Man prieks, ka tev nekas nenotika, Taj. Aprunāsimies rīt.
Hauks sekoja policista ieteikumam un devās uz savu automašīnu. Vēsais gaiss likās patīkams. Vējš sitās tieši sejā. Bija sācis līņāt smalks lietutiņš. 1 lauks apgāja ap ēkas stūri un atbalstījās pret betona sienu. Viņa kajas sāka ļodzīties, atlikušais spēks aizplūda.
Viņš notupās zemē un dziļi plaušās ievilka spirdzinoša gaisa malku. Bija patīkami sajusties dzīvam. Sajust zunda vēju pūšam sejā. Saklausīt no autostrādes nākošos trokšņus tālumā.
Hauka acīs sariesās pateicības asaras.
Viņš tās apspieda, izņēma mobilo telefonu un atrada ātrā savienojuma taustiņu. Sirdij strauji sitoties, viņš gaidīja atbildi.
Džesija atbildēja pēc otrā signāla.
- Sveiks, tēti, kas notiek? Ir sestdienas nakts...
- Nekas nenotiek, mīļā. - Viņš nopūtās. - Es zinu, ka ir sestdiena. Man tikai gribējās dzirdēt tavu balsi. Kā tev iet?
- Mūsu kompānija ir sanākusi pie Kellijas, un mēs skatāmies filmu. "Desmit lietas, kuras es tevī ienīstu". Tu esi to redzējis, tēt?
- Nē.
- Tev tā patiktu. Tā nav parastā stulba pusaudžu filmele. Tās pamatā ir Šekspīra "Spītnieces savaldīšana".
- Bez jokiem, mazulīt... - Hauks apsēdās, juzdams, ka pār vaigiem sāk ritēt asaras. Viņš pavirzīja telefonu tālāk un cieši piespieda to pie jakas, iztēlodamies tās šausmas, kas izceltos, ja iznākums būtu citāds. Kādā ķezā tu esi iekūlies, Taj? - Tas ir lieliski, mīļā.
Džcsija uz mirkli apklusa.
- Tēt, vai tev nekas nekaiš?
- Skaidrs, ka ne, mijā. Viss ir kārtībā. Es tikai... Ej vien atpakaļ pie draugiem. Izpriecājies kārtīgi. Es tikai gribēju pateikt, ka mīlu tevi. Tas ar! viss.
- Tēt, tu izklausies mazliet savāds. Tu droši zini, ka viss ir kārtībā?
- Viss ir lieliski, mīļā. - Hauks noslaucīja asaras no vaigiem. - Skauta godavārds.
- Tu nekad neesi bijis skauts, tēt.
- Pareizi, - viņš atbildēja iesmiedamies. - Tad kā būtu ar šo - kaut mani zibens saspertu?
Džesija mirkli nogaidīja. Fonā skanēja spiedzīgas meiteņu balsis.
- Es ari tevi mīlu, tēt.
1 lauks nolika telefonu un turpināja sēdēt, atbalstījies pret sienu. Viņa rokas bija savilktas dūrēs no dusmām... vai varbūt no atvieglojuma. Viņš ievilka plaušās vēsa gaisa malku. Hauks jutās gatavs ķerties viņiem klāt. Vīrietim ar tetovējumu, tam, kurš bija nogalinājis Eiprilu. Viņš vēl aizvien atradās brīvībā. Hauks jutās drošs, ka vīrietis no ledus halles nedarbojās viens. Hauks viņu dabūs rokā - viņš bija gatavs par to galvot. Atriebties par sevi un Eiprilu.
Haukam tikai nebija ne mazākās jausmas, kas viņš tāds ir.
Četrdesmit trešā nodaļa
* * *
- Tev jāiemācās vairak atpūsties, Taj, - Eiprila pasmaidīja, pabungodama pa viņa delmu ar pirkstgaliem. - Izskatās, ka tev nagi niez uz cīniņu.
Nu jau tas viņiem bija kļuvis par paradumu. Aizkavēšanās, lai iedzertu kafiju kvartāla attālumā no ārsta prakses vietas pēc sanāksmēm. Pirms Hauks devās atpakaļ uz Kvīn-su, bet Eiprila - uz Konektikutu. Dažreiz viņa palika pilsētā un devās vakariņās vai uz kādu pasākumu kopā ar Marku. Šodien viņi abi staigāja pa Medisonskvēra parku.
- Man ir tāda sajūta, it kā es mazliet juktu prātā, -1 lauks noteica. - Kā tāds cietumnieks, - viņš smaidot piebilda.
- Man prieks, ka tu paskaidroji, - Eiprila noteica.
- Tomēr pienācis laiks atgriezties atpakaļ pie darba. Domāt, ko darīt tālāk.
Biroju darbinieki sauļojās, ēdot pusdienas. Visas kafejnīcas tuvākajā apkārtnē bija pilnas. Mauks nopirka kolu, bet Eiprila - tēju ar pienu vietēja Āzijas tirgū. Viņi apsēdās uz soliņa.
- Redzi, es taču tev teicu, ka tu esi garāmgājējs...
- Vai zini, man tevis gandrīz pietrūka, - viņš noteica, iedzerdams malku diētiskās kolas. Viņa nebija rādījusies pāris nedēļu. Haukam pietrūka sarunu ar viņu. Viņš bija sācis domāt par Eiprilu kā par jaunu draudzeni, un pārējie ilraugi, no kuriem daži izvēlējās nostāties Betas pusē pēc šķiršanās, bet citi nevēlējās tajā iesaistīties, palika novārtā.
Vai jūs bijāt izbraukuši?
- Nē. - Eiprila rotaļājās ar brūnu pērļu virteni sev ap kaklu. - Tikai šis un tas gadījās.
Hauks nolūkojās uz viņu, gaidīdams, vai viņa paskaidros.
- Nekas tāds, ko tu gribētu zināt, Taj.
- Patiesībā es domāju, ka par to jau būs runa. Marks?
- Nē. - Viņa papurināja galvu un pasmaidīja ka uzjautrinādamās. Eiprila satvēra tējas krūzi un ievilka elpu. - Nu labi. Tu pats prasīji. Agorafobija. Tu zini, kas tas ir?
- Bailes no atrašanās ārpus telpām? - Hauks precizēja.
- Bailes no atrašanās ārpus telpām. Bailes no pieķeršanas. Bailes no pamešanas. Bailes no tām sasodītajām bailēm. -Eiprila palūkojās uz viņu vilcinādamās, itin kā baidītos, ka ir likusi Haukam vilties. - Nav tā, ka es baidītos no pasaules. Ar mani tā nenotiek. Tas pieder pie depresijas. Dažreiz rodas sajūta, ka tas mani spiež pie zemes. Es nejūtos saistīta ne ar ko. Man nākas piespiesties, lai izietu āra. Lai aizvestu meitu uz skolu.