Lai kādi bija Merseda motīvi, kļuva skaidrs, ka viņš nav rīkojies vienatnē.
Svētdien vietējās avīzes un televīzija pārraidīja stāstu par Irakas kara veterānu, kurš iepriekšējā vakarā uzbrucis ga-rigi atpalikušam zēnam ledus halles ģērbtuvēs, un par cīņu uz nāvi ar izbijušu policistu, kuram bija izdevies iejaukties.
Pirmdien, atgriežoties darbā, izskatījās, ka visi to jau zina. Sastopoties gaiteņos un dzerot kafiju, kolēģi likās patiesi izbrīnīti un pārsteigti; viņi priecājās, ka Haukam nekas nekaiš.
Lielākoties viņš centās nerādīties nevienam acīs, tāpēc strādāja pie rakstāmgalda ar papīriem un atbildēja uz dažiem telefona zvaniem. Hauks bija palūdzis Brukai pasargāt viņu no preses. Tomēr dienas gaitā viņš nespēja atbrīvoties no domām par iespējamo saistību starp firmas un tajā strādājošo cilvēku interesēm un rakņāšanos Dānijā Tibo pagātnē. Hauks bija pārkāpis pāri robežlīnijai, turpinot viņu pētīt. Vai kāds no viņa kolēģiem bija mēģinājis pielikt tam punktu, nometot to pildspalvu un mēģinot Hauku iegāzt?
Ap vienpadsmitiem iezvanījās viņa mobilais. Ieskatoties ekrānā, uz tā izgaismojās uzraksts "Savienoto Valstu valdība".
Naomi Blūma.
- Vai saņēmāt manu dāvanu? - Hauks atsaucās nesasveicinādamies.
- Es saņēmu jūsu dāvanu. Paldies. Un grasos sagādāt jums savējo. Taču vispirms - esmu dzirdējusi par notikušo. Vai jums nekas nekaiš?
- Ir tāda sajūta, it kā roka butu iekļuvusi gaļas mašīnā, taču gan tā sadzīs. Vai jums izdevās apstrādāt glāzi?
- Gribu, lai jūs zinātu, - Naomi sacīja, - ka mēs esam uzsākuši izmeklēšanu par Tibo un viņa sakariem. Pateicoties jums. Viens no pavedieniem ir cilvēks, kurš jums uzbruka. Protams, pieņemot, ka mums nav darīšana vienkārši ar perversu izvirtuli.
- Domāju, mēs abi apzināmies, ka tas ir visai drošs pavediens. Turklāt viņš zināja, kas es esmu; viņš nosauca mani par izbijuši kruķi. Vai jums vēl aizvien ir kādas šaubas par iespējamo saistību starp Džeimsa Donovana un Marka Glasmena nāvi?
- Pēc satikšanās ar jums man tādu vairs nebija, - Naomi Blūma sacīja. - Es tikai riskēju ar savu karjeru.
Viņā bija kas tāds, kas Haukam neviļus patika. Tas bija kaut kas stiprāks par viņu pašu. Naomi nebija noticējusi gājienam ar Talon pildspalvu. Viņa uzskatīja Kempbelu par sū-dabrāli. Viņa bija paveikusi savu mājasdarbu, iedziļinoties viņa pagātnē. Un nu viņa bija izmantojusi Hauka sagādāto informāciju, lai spertu soli tālāk. Riskējusi ar savu karjeru. Šajā miniatūrajā ķermenī slēpās daudz drosmes un ener-ģijas.
Nemaz nerunājot par viņas spoži pelēkajām acīm.
- Vai esat gatava man pateikt, ko tas, jūsuprāt, nozīmē?
- Kā klājas zēnam? - viņa apvaicājās, izvairīdamās no atbildes.
- Viņš ir mazliet sanervozējies, taču turas. Viņš ir atgriezies skolā. Vietējā policija piekritusi pastiprināt apsardzi... Kā jums patīk doma, ka kāds mēģina tikt man klāt, nodarot pāri nevainīgam bērnam?
- Es jūs brīdināju par gaidāmajām nepatikšanām, vai ne? -Naomi Blūma kādu brīdi paklusēja, un Hauks sajuta patiesas raizes. - Lai vai kā, man prieks, ka jums abiem nekas nav noticis.
- Tad es esmu spēlē vai ārpus tās? - Hauks apjautājās. Viņš iedomājās, ka tikpat labi varētu mest kārtis galdā jau tagad.
Naomi iesmējās.
- Vai jūs nupat neesat saņēmis visai labu mācību jautājumā par to, ko nozīmē atrašanās spēlē?
- Jā, un man liekas, ka esmu to izturējis. Es varu palīdzēt. Man tā vien šķiet, ka ir mazliet par vēlu izlikties, ka es atrodos pie sānu līnijas.
Naomi Blūma paklusēja. Haukam likās, ka aģente varētu but viņa pusē. Visbeidzot Naomi noteica:
- To es vēl neesmu izlēmusi.
- Paldies. Varbūt jūs varētu man pavēstīt, ja parādīsies kāda iespēja riskēt ar savu dzīvību, kas varētu palīdzēt jums šī lēmuma pieņemšanā.
Tas viņu sasmīdināja.
- Jūs raizējāties, kāda būs jūs atgriešanās darbā. Vai tagad jūtaties ērtāk?
Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Hauks pagriezās uz to pusi, kad durvis atvērās.
Ienāca Toms Fulijs.
- Parunāsim par to mazliet vēlāk. - Hauks izslēdza telefonu, juzdamies pārsteigts par priekšnieka parādīšanos. - Tom. - Viņš piecēlās. - Nāc iekšā.
Četrdesmit piektā nodaļa
Hauks apgāja apkārt rakstāmgaldam.
- Es tevi šodien te negaidīju.
- Visi runā tikai par notikušo. - Fūlijs bija ģērbies svītrainā uzvalkā ar vesti un dzeltenā kaklasaitē. Viņš pienāca tuvāk. - Briesmīgi. - Priekšnieks pakratīja galvu. - Briesmīgi, ja nākas piedzīvot ko tādu. Dzirdēju, ka tu esi darbā, un man bija daži jautājumi, kurus es te šodien varētu nokārtot. Kā tu juties, Taj? - Fūlija rokasspiediens bija spēcīgs un sirsnīgs. Viņš uzlika roku Haukam uz, pleca. - Nav jēgas atkārtot, cik ļoti mēs priecājamies, ka tev nekas nekaiš.
- Paldies, Tom. Biju nonācis jau visai tuvu beigu zvanam.
- Dzirdēju, ka tu esot savainots. - Fūlijs palaida vaļā Hauka plecu un paraudzījās uz viņa roku.
- Tikai skramba. - Hauks atvairījās. - Man paveicās.
- Mums visiem ir paveicies, - Fūlijs noteica. - Ikviens šajā organizācijā zina, kas tu esi par cilvēku. - Priekšnieks līdzjūtīgi nogrozīja galvu un sakoda zobus. - Cik slimam idiotam gan jābūt, lai darītu ko tādu?
Hauks bija pavadījis divdesmit gadu, pētot cilvēku reakcijas. Pētot cilvēkus, kuriem bija kas slēpjams. Fūlijs ne reizes nesamirkšķināja acis. Viņa sašutums likās patiess un īsts. Taču viņā allaž bija jautusies zināma atturība. Apdomība, kuru Hauks nekad nebija spējis īsti atšifrēt. Viņš tikai piekrītoši pamāja.
- Es to nezinu, Tom.
Vai viņi abi spēlēja vienu un to pašu spēli?
Hauks bija pārkāpis priekšnieka brīdinājumu par iejaukšanos Tibo lietas izmeklēšanā. Vai Fūlijs to zināja? Hauks nebija teicis, ka Ņujorkas policija atradusi Такт pildspalvu Džeimsa Donovana pašnāvības vietā. Vai Kempbels bija runājis ar viņu? Vai kāds bija to tur nolicis?
Vēl ļaunāk - Hauks Savienoto Valstu valdībai bija izstāstījis visu, ko zināja par Tibo. Jautājumus, kas bija atklājušies, veicot konfidenciālu izmeklēšanu. Faktiski tā bija Такт piederoša informācija. Viņš redzēja priekšnieka tēraudcie-to skatienu. Tiešumu viņa acīs. Nenoturīgo smaidu. Vai viņš kaut ko slēpa?
- Vai zini, ja reiz esmu te, mēs varētu aprunāties, - Fūlijs sacīja, dodamies atpakaļ pie Hauka rakstāmgalda un apsēzdamies labi pazīstamajā apmeklētāju krēslā. Viņš sakrustoja kājas.
- Lai notiek. - īsti nezinādams, ko tas varētu nozīmēt, Hauks atgriezās savā vietā aiz rakstāmgalda.
- Vispirms - kā jūtas Enijas dēls? - Fūlijs aizlika rokas aiz galvas un atzvila dziļāk krēslā.
- Labi. Tikai mazliet satraukts. - Fūlijs bija ticies ar Eni-ju vienu vai divas reizes. Hauks bija paņēmis viņu līdzi uz svinīgo pasākumu par godu Griničas biroja atklāšanai. Likās, ka Fūlijam Enija patiešām patīk. Viņas nepiespiestie smiekli un dabiskā pievilcība, šķiet, uzveica Fūlija izkoptās Jaunanglijas manieres. - Mēs domājam, ka būs labak turēt
viņu tālāk no tā visa...
/
Kaut kas lika Haukam neatklāt konkrēto atrašanās vietu.
- Tas ir prātīgi. Varbūt mēs varam palīdzēt šajā ziņā.
- Paldies, - Hauks atbildēja. - Enija negrib piesaistīt uzmanību.
Fulijs savilka seju grimasē un pašūpoja galvu.
- Tikai iedomājoties vien, ka kāds var mēģināt nodarīt ko tādu bērnam... Vai zini, ko es gribu teikt, Taj? - Viņš skatījās tieši uz 1 lauku, un viņa tonis bija kļuvis zīmīgs, tiešs.