Tad, nesagaidīdams atbildi, viņš piepeši mainīja tematu.
- Vai tu viņdien meti pie malas to jautājumu, par kuru mēs runājām? Par to puisi, kura pagātni tu pētīji?
- Kādu puisi, Tom? - Hauks centās atšifrēt Fūlija acu skatienu.
- Tu zini - to, kuru Merila mums lūdza izpētīt. - Fūlijs nokrakšķināja pirkstus. - Kā viņu sauca...
- Tibo.
- Jā, Tibo. - Fūlijs pakratīja pirkstu gaisā. - Tas ir īstais.
Hauks sajutās neomulīgi: Fulija pētošais skatiens šķita
izurbjamies viņam cauri. Hauks īsti nezināja, kā atbildēt.
- Tu man lūdzi to darīt, Tom.
- Labi. - Viņa priekšnieks pamāja un noņēma brilles, tad uzpūta uz tām dvašu, lai notīrītu stiklus. - Pareizi darīts...
Piepeši Hauku pārņēma stindzinoša atmaskojuma sajūta, it kā viņš darbotos piesegā un viņa identitāte nupat būtu tikusi atklāta. It kā Fūlijs pret viņu kaut ko perinātu un kuru katru mirkli viss varētu sabrukt. Hauks pārcilāja pāris dokumentu uz sava rakstāmgalda.
- Tad kā iet ar Reynolds Reid lietu?
- Kā, lūdzu? - Fulijs uzlika brilles atpakaļ uz deguna. Viņa skatiens vēstīja, ka priekšniekam nav ne jausmas, par ko Hauks runā.
- Ar tiem Wertheimer aktīviem, kurus viņi gribēja pārņemt. Kas bija iemesls tam, kāpēc mēs neatklājām visu Mc-rilai.
- Pareizi! - Fulijs pasmaidīja, un viņa skatiens noskaidrojās. - Viss notiek, Taj. Vismaz tā man ir teikts. Patiesībā uzņēmums un valdības uzraudzības padome šodien rīko sanāksmi. Dzirdēju, ka esot daži interešu konflikta aspekti, lielākoties Eiropā. Varbūt viņiem nāksies atsacīties no šīs daļas. Drīz tas noskaidrosies.
- Labi.
- Labi? - Fūlijs viņu uzlūkoja ar mazliet izbrīnītu skatienu. - Mūsu uzņēmumam tā būs īsta zelta bedre.
- Es gribēju teikt - labi, ka mēs beidzot varam atklāt visu Merilai, - Hauks sacīja.
- Sapratu. - Fūlijs pamāja. Viņš uzmeta Haukam ciešu skatienu un beigās saspringti pasmaidīja. - Man prieks, ka tev nekas nekaiš, Taj. Ir šis tas, ko es gribētu tev pastāstīt... - Viņš piecēlās. - Taču tas var pagaidīt līdz nākamajai reizei. Šodien te notiek lielas lietas, ja tu gadījumā neesi dzirdējis.
- Neesmu, Tom. Kas īsti?
- Viens no Freddie Mac galvenajiem uzraugiem izšķaidījis sev smadzenes paša kabinetā. Iztēlojies, viņu atrada bērni, atgriezušies no skolas. - Fūlijs pašūpoja galvu. - Tas tikai liecina, ka beigas vēl nav saredzamas. Citibank. AIC. Visa pasaule brūk, Taj. Pie joda, pat mana sieva ir sākusi satraukties. Pirmo reizi divdesmit gadu laika apjautājās par mūsu akciju portfeli. Pavēstīja, ka viņas ar draudzenēm nav tikušas pie jaunām kurpēm jau vairākas nedēļas. Vai pie jaunām pavasara kolekcijām. Katrs noasiņo savā veidā. Un tomēr... - Viņš devās uz durvju pusi un iesmējās. - Nevienam nav iebildumu aizlidināties ar uzņēmuma lidmašīnu līdz Neapolei. Tāpēc mums jābūt starp uzvarētājiem. Vai saproti, ko es ar to gribu teikt?
Hauks pavadīja viņu līdz durvīm.
Fūlijs pagriezās.
- Vai zini, tas vecais darbs, Taj, ko darīji iepriekš... Tas atgādināja plunčāšanos bērnu baseinā, ja tu saproti, ko es gribu teikt. Tu saslapinies, visi labi izklaidējas. Tomēr pamēģini sākt peldēt.
Hauks pamāja, īsti nesaprazdams, kam piekrīt.
- Bet te... - priekšnieka smaids bija nozudis, - te viss ir daļa no vienas lielas mozaīkas. Viena roka mazgā valdību. Otra - pasaules lielākos uzņēmumus. Ikviens šļakstās apkārt.
Hauks ieskatījās viņam acīs.
- Par ko mēs īsti runājam, Tom?
- Skaidrs, ka par Wertheimer Grant lietu! - Fūlijs nozibi-nāja nevainīgu smaidu. - Tu taču biji domājis to, vai ne, Taj? -Viņš viegli uzplīkšķināja Haukam pa plecu. - Man prieks, ka tev nekas nekaiš. Patiešām. Tavs uzdevums ir sekot līdzi notiekošajam. Ar mūsu vadošajiem darbiniekiem. Visu mūsu klientu firmās. Pat Valsts finanšu departamentā. Com-prende?
I lauks mēmi nolūkojās viņā.
- Tie sasodītie muļķa brokeri... Kas to būtu domājis, ka viņi savārīs tādu putru, ko? - Fūlijs nomērķēja ar abām rokām, itin kā turēdams divas pielādētas pistoles. - Gadījumam, ja nezināji - tagad tu peldi pieaugušo baseinā.
Četrdesmit sestā nodaļa
Ziņas par neizbēgamo Amerikas banku sistēmas sabrukumu Danijs Tibo uztvēra ar uzjautrinātu smaidu un pat lepnumu, vērodams tās savā Manhetenas birojā.
Nupat bija bankrotējusi Pacific West, lielākā banka Kali-fornijā.
Viņa lepnums cēlās no tā, ka, palikdams neredzams, viņš bija palīdzējis iedarbināt šo mehānismu. Un viņš jutās uzjautrināts tāpēc, ka visas pasaules skatieni bija pievērsti cēloņiem - mājokļu kreditēšanas bumam, nodrošinātajām parāda obligācijām, kredītsaistību neizpildei, pārmērīgiem aizņēmumiem, regulatoru nevērībai -, bet nevienam nebija ne jausmas, kas notiek patiesībā.
Valsts kases vadītājs uzstājās Kongresā un stostījās kā iesācējs kreditēšanā, cenšoties izskaidrot riskanta kredīta izsniegšanu.
Dova indekss nupat bija sasniedzis zemāko atzīmi sešu gadu laikā.
Jā, sistēma jau bija novājināta, bankas izlīdzināja savas bilances ar nevērtīgu aktīvu un parādu slāņiem. Skaidrs, ka abi izmisumā nonākušie brokeri, kurus viņš bija iekārdinājis, apsolot miljonus, ko viņi vairs nevarēja saņemt no savām firmām, bija kļuvuši par pēdējo prasmīgi uzkonstruēto grūdienu, kas lika izkurtējušajam karkasam sabrukt.
Tibo zināja, ka viņa nelielajai, taču labi apmaksātajai lomai bijis kāds tālredzīgāks mērķis. Viņa uzdevums bija ti-
kai iekustināt plānu. Visa sistēma, kas ari tāpat grima, tikai gaidīja pareizo neredzama pirksta uzsitienu, lai sašķiebtos pavisam. Un viņš bija to atradis! Brokeri bija iegrimuši parādos līdz ausīm, aizņemoties uz savu uzņēmumu aizvien nevērtīgāko akciju rēķina. Balansējot uz iznīcības robežas, tomēr vēl aizvien pārvaldot miljardiem lielus uzņēmumu aktīvus. Brokeri, kuri, nospiežot vienu vienīgu podziņu, varēja sašķobīt lielas bankas bagātības.
Un kurš bija to visu iesaistījis spēlē? Vienkāršs cūku fermas īpašnieka dēls, kurš bija šķūrējis mēslus no cūkkūtīm līdz septiņpadsmit gadu vecumam. Jā, viņš neapšaubāmi lepojās ar to. Un tajā paša laikā viņš bija pamanījies ar krāpšanos nonākt vienā gulta ar vienu no pasaules bagātākajām un iekārojamākajām sievietēm. Viņš bija izmantojis to, lai sasniegtu savu mērķi, tāpat ka bija izmantojis visu un visus, ko bija sastapis savā ceļā.
Nu viņš bija kļuvis pazīstams viselitārākajās aprindās. Prese viņu dēvēja par "starptautisku finansistu". Gandrīz to pašu viņa labā bija izdarījusi tā karaliskā beļģu palaistu-ve. Tikai vēl labāk! Merila bija atvērusi viņa priekšā vairāk durvju nekā daudznacionālas korporācijas vadītājs. Tomēr drīz viņš dosies tālāk. Viņš bija dabūjis no Merilas gandrīz visu, ko vēlējās. Un nu viņa priekšā pavērās jaunāki un svaigāki lauki, ko apsēt.
Danijs salika kājas uz galda. Viņš nespēja neapbrīnot to, kā viss bija norisinājies kopš brīža, kad savās bēgļa gaitās viņa ceļi bija krustojušies ar to homoseksuālo beļģu baņķieri Lionas bārā. Kā viņš bija izbraucis no pilsētas, izlikdamies, ka grib sameklēt kādu nomaļu vietiņu, lai viņu izdrāztu. Apturējis automašīnu pie ezera un tad pārsitis viņa galvu ar akmeni brīdī, kad tas džeks jau bija novilcis bikses un turējis savu mantību gatavībā. Iemetis liki dīķī. Aizbraucis ar automašīnu atpakaļ uz viņa dzimto pilsētu Beļģijā, nokopējis viņa dzimšanas dokumentus, viltojis savu pagātni. Pieteicies darbā RezionsBank.
Kā pilnīgi jauns cilvēks.
Tibo skatījās, kā kāds pāķis kongresmenis, kurš pat nemācējā saskaitīt, pratināja Valsts kases vadītāju par monetāro politiku. Mēģinādams gūt pārliecību, ka pasaule noturēsies.