Viņš iesmējās. Šiem nebija ne jausmas par katastrofu, kas viņus sagaidīja.
Iezvanījās Tibo mobilais telefons, privātais. Tas, kuru viņš izmantoja tikai vienam mērķim. Viņš to izņēma no kabatas un ieraudzīja ekrānā Dubaijas numuru, kas bija pilnīgi drošs.
Danijs atbildēja.
- Es skatos reportāžu. Vai jūs esat pārbaudījis tirgus? Dova indekss ir noslīdējis par vairāk nekā septiņsimt punktiem... - Viņš atzvila krēslā, nolūkodamies uz Manhete-nas plašumiem ar gandarījumu. Viņš bija labi pastrādājis, un viņa darba devējs varētu dubultot solīto samaksu.
- Jā, lieliski pastrādāts, mans draugs, - zvanītājs atzina angļu valodā ar izteiktu akcentu. - Vari būt drošs, ka mēs to neaizmirsīsim. - Šis cilvēks bija viena no ietekmīgākajām pasaules figūrām. Viņa atbalstītāji kontrolēja tos, kuri ietekmēja miljardiem lielus kapitālus. Aiz tumšajiem aizkariem, kas nošķīra finansistu augstākās aprindas un tos, kuru darba kārtība paredzēja šīs pašas pasaules sabrukuma tuvināšanu, viņa ietekme bija nesalīdzināma. - Tomēr ir parādījies kaut kas svarīgs, ko tev vajadzētu zināt.
- Un kas tas būtu? - Danijs Tibo apjautājās, nepievērsdams uzmanību izmaiņām sarunbiedra tonī.
- Pret tevi šobrīd ir ierosināta izmeklēšana, Danij. To veic Savienoto Valstu valdība. Valsts finanšu departaments.
- Ko? - Tibo izslējās. Bez šaubām, tas bija neiespējami, tas bija joks. Tomēr viņš zināja, ka zvanītājs nepieder pie tiem, kas mēdz nejēdzīgi jokot vai izteikt pieņēmumus. Da-nijs nogrieza televizora skaņu. - Par ko jūs īsti runājat?
- Viņi zina tavu vārdu, - zvanītājs sacīja. - Viņi zina, ka tev bijušas darīšanas ar abiem mirušajiem brokeriem.
- Tas nav iespējams! - Danijs pielēca kājās. Šajā brīdī viņš apdomaja ikvienu savu soli šo uzdevumu izpildes laikā. Tas nevarēja būt. Kurš gan būtu varējis viņu sasaistīt? Viņš bija ideāli aizmēzis visas pēdas. Viņš nebija atstājis ne mazāko norādi par sevi. - Kā? - Danijs jautāja, neticībā sākdams stostīties. - Kā gan kāds to būtu varējis uzzināt?
- Tas vairs nav svarīgi, Danij. Svarīgi ir tas, ka tev ir jakļūst neredzamam pasaulei. Tūlīt pat.
- Jūs esat par to pārliecināti? - Dānijā sirds aiz bailēm iepukstējās straujāk. - Vai uz šo informāciju var simtprocentīgi paļauties?
- Vairāk nekā jebkad, mans draugs, - sacīja zvanītājs, un viņa tonis bija nepārprotams. - Es jau brīdināju, ka tavs krāniņš ir tavs Ahilleja papēdis. Izskatās, ka saistība tikusi atklāta, pateicoties tavai draudzenei.
- Merilai? - Tibo gandrīz aizrijās. Kā gan Merila varētu kaut ko zināt? Viņa nekad nebija satikusi ne Glasmenu, ne Donovanu. Viņu vārdi nekad nebija uzpeldējuši. Tā govs domāja tikai par to, ka izlikties par desmit gadiem jaunākai nekā patiesībā, un par stulbajām dārzu kluba sanāksmēm Griničā un Palmbīčā. Viņa bija pārāk aizņemta, kopā ar saviem iepirkšanās asistentiem piemeklējot kleitām Prada kurpes. Kā gan Merila varētu kaut ko uzost?
- Tu zini, kas tagad ir darāms, Danij?
Tibo saprata, ka vīrs, ar kuru viņš šobrīd sarunājās, nepieder pie tiem, ar kuriem var jokoties. Viņa aģentu tīkls varēja dabūt gatavu jebko. Tibo jau britu miris, ja šis virs to vēlētos.
- Jā, jums taisnība, - viņš atzina. Ko citu viņš varētu darīt? - Pienācis laiks nozust.
- Varu palūgt, lai viens no maniem sabiedrotajiem aizbrauc tev pakaļ. Esmu jau nosūtījis lidmašīnu uz Tīterboro. Tā var aizvest tevi prom no valsts bez liekiem jautājumiem.
- Uz kurieni? - Piepeši raizes, kas bija ieperinājušās Tibo sirdī, pārauga neslēptā panikā. Viņam ienāca prātā, ka viņš ir vienīgais starpnieks starp visām iesaistītajām pusēm. Viņš bija savervējis Glasmenu un Donovanu. Viņš bija tiem maksājis. Līdzekļi, lai arī labi slēpti, nāca no viņa kontiem, kur cauri partneruzņēmumu, kompanjonu un valstu labirintam tie kļuva par ieguldījumiem kādā no Tibo daudzajiem darījumiem. Prom no valsts? Tibo nervozi norija siekalas.
Viņš nemūžam netiktu sveikā cauri Linkolna tunelim.
- Kāds laiciņš šeit, Dubaijā, varētu tev šobrīd noderēt, vai ne, Danij? Te nav jābaidās no izraidīšanas. Un varu tev apsolīt, ka arī mums te ir savi prieciņi.
- Jā, - Tibo noteica, domām šaudoties. - Domāju gan...
Viņi vienojās, ka automašīna atbrauks pakaļ Danijam šaja
pašā pēcpusdienā pulksten piecos. Piebrauks pie Dānijā dzīvokļa Centrālparka rajonā. Pēc trim stundām. Danijs zināja, ka viņš kļūs par mirušu serbu, ja iekāps šajā automašīnā.
Nolicis klausuli, viņš metās pie sava seifa, kas bija paslēpts aiz neīsta plaukta grāmatu skapī. Ar stīviem pirkstiem viņš drudžaini pagrieza slēdzeni un pasniedzās pēc biezas dokumentu mapes, kuru glabāja tieši šādam gadījumam. Pases. Ikviena ar rūpīgi izraudzītu identitāti un dzīvesvietu. Viņš pārskatīja kaudzīti un izvēlējās vispiemērotāko. Savā krokodilādas Hermes soma ar dubulto dibenu viņš sabāza vairākus skaidras naudas žūkšņus, no kuriem ikviens bija vairāk nekā desmit tūkstošu dolāru vērts, dolāros un eiro.
Vairums viņa krājumu bija paslēpti dažādās bankās Ze-nēvā un Kaimanu salās. Atlikušajam vajadzēja palikt, kur tas bija tagad, viņa kontos Londonā un Ņujorkā, lai nepiesaistītu uzmanību.
Viņš bija labi izplānojis šo bridi.
No Dānijā biroju ēkas bija otra izeja. Tā veda tiešā ceļā uz Centrālās stacijas metro pieturu. Viņš bija izvēlējies šo atrašanās vietu tieši šādam gadījumam. Ja valdība pētīja viņa pagātni, tad tikpat labi viņu varēja arī novērot.
Tibo pats piezvanīja uz Air France un rezervēja biznesa klases biļeti lidojumam uz Parīzi, nosaucot izraudzītajā pasē ierakstīto vārdu un uzvārdu.
Tns stundas. Dānijā asinis vārījās. Domājot par to, kā ticis atklāts, viņš saniknojās vēl vairāk. Merila. Kā gan? Danijs Tibo bija miris. Viņš bija pārradījis sevi no jauna arī agrāk. Nu bija pienācis laiks to izdarīt vēlreiz.
Viņš nožēloja tikai to, ka nav laika sniegt tai govij vēl pēdējo mācību, kuru viņa nemūžam neaizmirstu.
Četrdesmit septītā nodaļa
Dažu pēdējo dienu laikā Hauks bija centies nedomāt par ledus hallē notikušo.
Viņš pielika punktu lietai, kurā bija sadarbojies ar Mil-fordas pilsētas policijas pārvaldi. Hauks vēlreiz sniedza liecību policijai, kas centās apzināt Džeimsa Merseda kontaktus pēdējo nedēļu laikā. Viņš sarunājās ar Eniju, kura pavēstīja, ka Džaredam klājoties jau daudz labāk. Ka viņa varētu aizsūtīt zēnu uz Kaliforniju apciemot vecvecākus, līdz viss nokārtosies. Hauks vēl aizvien centās saprast, kā visā šajā ainā iederas Toms Fūlijs un Talon.
Trešdienā viņš nāca ārā pēc sapulces, kad iezvanījās mobilais telefons. 1 lauks palūkojās uz numura noteicēju. Savienoto Valstu valdība. Viņš iegāja savā kabinetā, aizvēra durvis un atkrita krēslā aiz rakstāmgalda.
- Nu, vai esat jau pieņēmusi lēmumu?
- Par ko? - Naomi Blūma atbildēja, tēlodama nezinīti.
Hauks atzvila dziļāk krēslā, apzinādamies, ka viņa sagādātie Tibo pirkstu nospiedumi un DNS materiāls maina situāciju.
- Par to, vai es piedalos spēlē.
- Jā. Vai jums ir kaut kas padomā pusdienlaikā? - aģente negaidīti apjautājās.
- Grasījos apēst sviestmaizi tepat pie rakstāmgalda.
- Tad kā būtu, ja jūs to apēstu kopā ar mani?
- Kur jūs atrodaties? - Hauks apcirtās apkart, palūko-
damies ara pa logu uz ostu un Glenheivenas mājām, itin kā Naomi Blūma varētu viņu šobrīd novērot.