Hauks pamāja. Viņš neapšaubāmi bija gatavs tam noticēt.
- Tomēr jūs domājat, ka tā bija lielāka sazvērestība. Ir vēl kaut kas?
Naomi viņu uzlūkoja.
- Jā, ir vēl kaut kas. Taču nu mēs nonākam pie jautājumiem, kurus man nevajadzētu jums atklāt. Vai saprotat?
Viņš pamāja.
- Saprotu.
Naomi viņam izstāstīja par Hasana ibn Hasani noklausīto telefona sarunu ar Mārtiju ai Baširu Londonā. Par piepešo krahu, ko piedzīvoja viens no pasaules lielākajiem investīciju fondiem un kas jau nākamajā dienā izraisīja finanšu tirgu sabrukumu, ko sekmēja hipotekārā krīze, bailes un Fannie Mae un Freddie Mac bankrots, pasaulei virzoties tuvāk bezdibeņa malai.
Glasmens un Donovans tikai deva galīgo grūdienu.
- Kāds viņiem samaksāja. Kāds viņus izmantoja, lai iekustinātu procesus. Vai gribat riskēt ar minējumu, no kurienes nāca šī nauda, kad mēs pilnībā pievērsīsimies Tibo kontiem?
Tas bija nozīmīgi. Tas bija organizēts, izplānots uzbru-kūms, tas bija terorisms. Nabaga Eiprila, Hauks nodomāja... Ka gan viņa būtu varējusi zināt, kādi spēki slēpjas aiz notikušā? Viņas ģimenei no sākta gala nebija nekādu izredžu.
- Kāpēc es? - Hauks beidzot iejautājās.
- Mani cilvēki negrib informācijas noplūdi šajā jautājumā, kamēr neesam uzzinājuši ko vairāk. Ja kaut kas no tā nāks gaismā, tas izraisīs tirgos tikai vēl lielāku sabrukumu. Turklāt, - aģentes skatiens atmaiga, un pirmo reizi viņa nemēģināja apvaldīt smaidu, - izskatījās, ka jus izmisīgi vēlaties līdzdarboties.
Hauks atbildēja uz viņas smaidu.
- Laikam gan es to gribēju, vai ne? Paklau, mans pensijas fonds ir cietis tikpat stipri kā ikvienam citam, aģente Blūma, taču manā izpratnē runa nav tikai par tirgiem. Nav runa par to, kas notika ar Wertheimer Grant. Šie cilvēki izdarīja to, ko izdarīja. Taču nevainīgi cilvēki tika nogalināti, lai noslēptu to, ko viņi zina. Un viens no viņiem bija mans draugs.
- Es saprotu. - Valsts finanšu departamenta aģente pamāja.
- Un tomēr, - Hauks paraustīja plecus, - man ir gadījies uzdurties rūpīgi slēptām sazvērestībām arī agrāk...
Naomi Blūma iepriecināta pamāja.
- Tā man ir stāstīts.
- Vispirms mums ir jāatrod Tibo... Kostavičs, - Hauks noteica, izlabodams pats sevi. Viņš uzlūkoja Naomi.
- Mani cilvēki meklē viņu Parīzē.
- Vai ir izdevies kaut ko atrast?
- Vēl ne. - Viņa papurināja galvu. - Pasaule ir liela.
- Ir gan... - Hauks piepeši atcerējās kaut ko tādu, ko bija uzzinājis pirms dažām nedēļām. - Jums ir laimējies, jo man šķiet - es zinu, kur viņš atrodas.
Četrdesmit devītā nodala
Vieglākā daļa bija dabūt dažas brīvdienas darbā.
Viņam tās pienācās. Fūlijs pat bija to ierosinājis. Nemaz nerunājot par to, ka Hauks nupat bija piesaistījis jaunu un izdevīgu klientu.
Grūtāk bija izdomāt, ko iesākt ar Eniju, nepasakot viņai patiesību par to, kur viņš ir iesaistījies. Iemeslu, kādēļ bija uzbrukts viņas dēlam, un kurp viņš gatavojās doties. Un kāpēc.
Viņš to bija vēlējies visu šo laiku, vai ne? Ja vien gribēja būt godīgs.
No paša sākuma.
Hauks sēdēja pie rakstāmgalda tumsā ar alus skārdeni rokā, nolūkodamies uz zundu. Viņš skatījās uz lidmašīnu zibošajām ugunīm, tām nolaižoties La Guardia lidostā otrpus ūdens klājam. Viņš bija uzlicis kājas uz reliņiem.
Tā bija viena no tām mainīgajām līnijām smiltīs, kad vajadzēja izlemt. Kurā pusē nostāties. Ka labā cīnīties.
Kuru piekrāpt.
Eiprila bija pelnījusi viņa atbalstu, vai ne? Hauks atcerējās pēdējo reizi, kad viņi bija tikušies, un atsauca atmiņā viņas starojošo seju. Tas ir Evans, Taj...
Tad vējš piepeši mainījās un līnija atkal pazuda. Hauks zināja, kāpēc viņš to dara. Kāpēc riskē ar visu. Ar savu darbu. Ar visu, pie kā bija pieradis.
Ar Eniju.
Viņš zināja, kāpēc, un, ja gribēja būt godīgs pret sevi, tad tagad varēja to pateikt.
Tas viss nebija paslēpts pagātnē.
* * *
Tā bija viņa pēdējā apmeklējuma reize šeit - grupas nodarbībās. Doktors Rouzs viņam ļāva tās pamest. Hauka saistības pret policijas pārvaldi bija izpildītas. Nedejam ilgi viņš bija juties nemierīgs, iesprostots. Atkal gatavs doties cīņā. Viņš bija samierinājies ar to, ka kaut kas ir noticis. Nekontrolējami notikumi. Neuzmanīgs mirklis, kad bija iejaucies liktenis.
- Nosūtīju savu CV uz vairākām vietām, - viņš sacīja ārstam pēc pēdējā seansa. - Vienu uz pilsētiņu netālu no Bostonas, kur dzīvo mana māsa. Vienu uz Pensilvāniju. Un vienu es nosūtīju pat uz Griniču.
Doktors Rouzs izskatījās iepriecināts.
- Grupā jus teicāt, ka vēl aizvien zināmā mērā vainojat sevi. Par notikušo...
Hauks paspieda viņa plaukstu un pasmaidīja.
- Jādomā, ka es vienmēr mazliet vainošu sevi. Man tikai liekas, ka šobrīd man noderētu arī alga.
Viņš raizējās, ka Eiprila nebija ieradusies. Šo nedēļu laikā viņi abi bija satuvinājušies. Viņu sarunas... Hauks zināja, ka viņam to pietrūks. Un viņš prātoja: kad viņi atkal viens otru satiks, kādā citā vietā un laikā, vai tas vēl aizvien būs tas pats? Dzīve iejauksies. Tā notika vienmēr. Hau-kam būtu gribējies viņai pateikt, ka viņi vienmēr paliks draugi.
Viņš aizbrauca mājās ar metro, nopirka kaut ko ēdamu itāliešu delikatešu veikaliņā tajā pašā kvartālā. Uzkāpa augšā.
Ap astoņiem viņš vēroja spēli, kad iezvanījās mobilais.
Eiprila. Viņas balss izklausījās mazliet neskaidra.
-Taj...
- Ak tu tētīt, tu man uzliki mīksto, - viņš noteica, izlikdamies aizvainots, vēl īsti nesaprazdams. - Es gribēju atvadīties.
- Es neaprunājos ar Bekijas skolu, - viņa šļupstot noteica. - Piedod, Taj. Viņi pirmdien nezinās...
Viņas vārdi bija saraustīti, domas izplūdušas un neskaidras. I lauku pārņēma satraukums. Viņam prātā uzreiz ienāca Eiprilas roku locītavas.
- Ko nezinās? Eiprila, vai tev nekas nekaiš?
- Nē, viss kārtībā. Taj, es tev pateicu, vai ne... Tu vienkārši izgāji cauri...
Viņš pielēca kājās.
- Eiprila, klausies, ko tu esi izdarījusi? Tu neizklausies lāgā. Vai tu esi kaut ko iedzērusi?
- Tikai lai aizmigtu, Taj... Man patiešām vajag aizmigt. Piedod, ka neatnācu atvadīties no tevis...
- Kur ir Marks? - Hauks sajuta, kā sirdī uzbango satraukums. - Kur ir tavs vīrs, Eiprila? Kur ir Bekija?
- Viņš ir projām, Taj... Vienmēr projām. Honkongā. Bekija ir pie draudzenes... - Eiprilas balss sāka izdzist.
- Kur tu atrodies, Eiprila? Kur tu tagad esi?
- Mūsu mājā. Pilsētā. Man ļoti žēl, Taj, tu to zini, vai ne? Es gribēju aizbraukt un atvadīties no tevis... es...
Hauks zināja adresi: Austrumu Sešdesmit ceturtā iela. Viņš bija Eiprilu turp reiz aizvedis pēc viņu kārtējās sarunas.
- Turies, Eiprila! Es jau esmu ceļā. Vai tu mani dzirdi, Eiprila? Es gribu, lai tu paliktu nomodā - tepat pie telefona. Es tūlīt būšu klāt!
Pa mājas telefonu viņš piezvanīja glābšanas dienestam uz 911. Paziņoja par iespējamu pašnāvības mēģinājumu. Nosauca adresi. Viņas vārdu. Pa mobilo viņš centās noturēt