Eiprilu pie telefona. Možu. Viņas balss kļuva aizvien neskaidrāka. Tas izklausījās nejauki.
Hauks noskrēja lejā pa kāpnēm un iemetās automašīnā, visu laiku turpinādams sarunāties ar viņu. No darba policijā viņam bija saglabājusies bākuguns, un viņš to uzlika uz mašīnas jumta.
Ugunim zibot, viņš traucās uz priekšu pa ielām līdz Kvīnsas bulvārim un tālāk pa Kvīnsboro tiltu. Viņš turpināja sarunāties ar Eiprilu, lai neļautu viņai aizmigt. Hau-kam radās sajūta, ka viņa sāk aizslīdēt.
Atrās palīdzības busiņš un policijas auto ar bākugunīm bija piebraucis pie ieejas. Hauks strauji nobremzēja aiz tā. Viņš iekļuva iekšā, novicinādams policistam gar acīm savu veco apliecību. Kad viņš nonāca istabā, ārsti jau bija novietojuši Eiprilu uz nestuvēm ar intubācijas caurulīti vēna un apgādāja viņu ar skābekli. Eiprilas acis bija izbolītas, zīlītes sarāvušās. Hauks notupās pie viņas, saņēma viņas roku un to saspieda.
- Es esmu te, Eiprila, es esmu te...
Viņas acīs pazibēja dzīvības dzirkstele.
Viņa nomurmināja:
- Taj... Piedod, Taj. Man ļoti žēl, ka neatnācu no tevis atvadīties. Tavā lielajā dienā... Man tikai negribējās justies tik vientuļai. Vairs ne.
- Tu neesi vientuļa, Eiprila. - Mediķi teica, ka viņiem vajagot nest pacienti projām. Viņas pulss bija vājš, un viņi jau bija piezvanījuši uz slimnīcu. Hauks turēja viņas roku, kamēr Eiprila uz nestuvēm tika ripināta uz lifta pusi. - Vairs ne.
Hauks palika intensīvās terapijas nodaļā, kamēr viņa gulēja. Līdz rītausmai. Ārsti apgalvoja, ka Eiprila izveseļosies. Bet ja viņi butu kavējušies vēl piecpadsmit minūtes... Viņa bija iedzērusi septiņas Sonesta tabletes un muskuļu relak-santus.
Kad Eiprila beidzot atvēra acis, Hauks bija līdzās.
Viņa pagrieza galvu un miglaini tam uzsmaidīja.
- Tam vajadzēja būt tev, vai ne, Taj...
- Es taču tev teicu, ka neesmu tikai garāmgājējs.
- Nē, varbūt ari neesi. - Eiprilas acīs iezaigojās zaļie lāsumiņi. Tad viņa novērsās. - Es esmu briesmīga māte, Taj. Marks grib vēl bērnus. Es tikai...
- Nē. - Hauks pienāca tuvāk. - Tu neesi briesmīga māte. Tāpat ka es nebiju briesmīgs tēvs. Es viņam piezvanīju. Atradu viņa numuru tavā mobilajā. Viņš jau ir ceļā un drīz atgriezīsies.
Eiprila aizvēra acis, asarām ritot pāri vaigiem, un papurināja galvu.
- Man ir tāds kauns...
- Nē, nē, nevajag... - Hauks sacīja. Viņš pamirkšķināja. - Atceries, ko mēdz teikt par trakajiem...
Eiprila pamāja, aizsegusi seju ar rokām. Asara uzkrita uz palaga.
- Es zinu. - Viņa uzlūkoja Hauku. - Man būtu gribējies... -Viņš zināja, ko Eiprila grib pateikt. To, ko šobrīd domāja viņi abi. Man būtu gribējies, lai tas būtu tu. Kāpēc tas nevarēji būt tu? Un savā ziņa viņš juta to pašu. Tā vienkārši nebija noticis.
Eiprila pasmaidīja, notraukdama asaras.
- Ko tu teici? Kad tu viņam piezvanīji... Kas tu esi?
- Teicu, ka esmu draugs.
Viņa pasmaidīja, palūkodamas augšup, kur monitori mērīja viņas dzīvības rādītājus, sistēma sūknēja dzīvību atpakaļ dzīslās. Šķiet, viņa guva zināmu mierinājumu no šī varda.
- Tu tāds esi, Taj. - Viņa pamāja. - Tu esi.
Viņi runāja vēl vienu vai divas reizes pēc tam, kad Eiprila tika izrakstīta un veseļojās.
Pec tam viņi nesatikās veselus četrus gadus.
* * *
Redzi, tev nebija taisnība, Hauks nodomāja, nolūkodamies uz zundu. Tev no paša sākuma nebija taisnība, es nebiju tikai garāmgājējs.
Viņš paņēma savu mobilo telefonu un sameklēja pazīstamo numuru. Tad nospieda zaļo pogu un gaidīja savienojumu.
Enija atsaucās pēc trešā signāla.
- Sveiks.
- Sveika, - viņš sacīja. - Esi aizņemta?
- Pāri galvai. Manuels ir saslimis. Daru savu darbu un vēl piepalīdzu ar desertiem. Šobrīd man patiesībā nav laika runāt. Vai viss ir kārtībā?
- Jā. - Hauks piecēlās un atbalstījās pret margām. Lidmašīna, kuru viņš bija vērojis, nu izrādījās nozudusi. - Es tikai gribēju tev pateikt, - viņš noteica, - ka kaut kas ir atgadījies. Man nāksies aizbraukt uz kādu laiku.
TREŠĀ DAĻA
Piecdesmitā nodaļa
Belgradas starptautiskā lidosta Serbijā līdzinājās ikvienam modernam Eiropas terminālim - nebeidzamas stikla sienas un digitālie lidojumu tablo. Hauks tikpat kā nebija pasnaudis lidojuma laikā - gaidpilnais satraukums nedeva viņam mieru.
Darbā viņš bija pateicis, ka grib paņemt pāris brīvdienu, un tās pievienojās Piemiņas dienas nedēļas nogalei. Tāpēc viņš paturēja savu uzdevumu noslēpumā. Enijai Hauks pateica tikai to, ka uz pāris dienām aizbrauks. Un viņa bija mazliet bezpalīdzīgi atvaicājusi: "Kur tu esi ieķēpājies, Taj?"
Tibo bija bēdzis caur Parīzi. Hauks jutās visai drošs - ja Tibo vajadzēja nozust, saplūst ar fonu vietā, kurā ārpasaule nemūžam nespēs viņu atrast, tad viņš skaidri zināja, kas tā būs par vietu.
Ričards Snells bija izsekojis ikmēneša pārskaitījumiem no Tibo konta Apvienotajā Karalistē uz AstrnRaiik vietējo filiāli pilsētā ar nosaukumu Novi Pazara Serbijas dienvidos. Saņēmējas vārds bija Marija Radisoviča. Hauks sprieda, ka tā noteikti ir Tibo ģimene viņa dzimtenē, māsa vai māte. Likās loģiski, ka dzimtenē neviens viņu nesāktu nosodīt par to, ko viņš darījis kara laikā. Ģimene viņu aizstāvētu. Viņš varēja saplūst ar pūli.
Lidojuma laikā Naomi vēlreiz uzsvēra, cik tas viss ir sarežģīti un diskrēti. Hauks nespēja neievērot, cik labi viņai piestāv ikdienišķas drēbes - cieši pieguļoši džinsi, balts sporta krekls un vaļīgs lavandas krāsas svīteris. Naomi paskaidroja, ka pat tad, ja viņiem izdosies sameklēt Tibo, valdība nekādā gadījumā nevēlētos iesaistīt Serbijas policiju vai vietējos drošībniekus. Pirmkārt, starp abām valstīm nebija noslēgts līgums par noziedznieku izdošanu. Bija precedents - serbu basketbolists, kurš bija uzbrucis citam studentam ASV koledžā. Juristu cīņa par viņa izdošanu un nodošanu tiesāšanai ilga jau gadiem. Ja sāktos ciņa par kādu, kurš bijis atbildīgs par zvērībām Kosovas kara laika, tas piesaistītu preses uzmanību visā pasaulē. Serbijas valdība nemūžam nepiekāptos, šejienes prese saceltu skandālu, ja kara noziegumos apsūdzētais tiktu izdots Savienotajām Valstīm, lai viņu tiesātu par mazāku noziegumu. Naomi komanda zaudētu jebkādas ietekmes sviras.
Viņas plāns paredzēja vispirms palūkoties, vai viņi spēs atrast Tibo. Nākamais solis pēc tam nozīmētu lēmuma pieņemšanu. Varbūt viņiem nāktos vienoties. Piedraudēt ar izdošanu Serbijas valdībai, kas viņu notiesātu kā kara noziedznieku.
Pastāvēja ari cita iespēja, par kuru Naomi nebija noskaņota runāt. Tā bija Savienoto Valstu valdības iejaukšanās. Likmes bija augstas. To uzskatīja par ASV Tēvzemes drošības departamenta kompetenci. Tibo bija svarīga persona, kas viņus interesēja. Bija iespējams piesaistīt profesionāļus, lai viņu nopratinātu vai slepus izvestu no valsts.
Tomēr pirmais solis bija noskaidrot, vai viņš vispār tur atrodas.
Pēc lidmašīnas nolaišanās viņi izgāja imigrācijas pārbaudi ar diplomātu vīzām. Reģistrēja savus ieročus. Hauks jutās pārsteigts un iespaidots, ka Naomi tādu nēsā. Viņi saņēma savu bagāžu un noīrēja vidēji lielu Foni dizeli. Ievadīja navigatorā ceļamērķi - viesnīcu Vrbak Novi Pazarā -, saņēma ceļa norādījumus un devās trīs stundu braucienā pa galveno dienvidu šoseju cauri rūpnieciskiem kvartāliem, kas ieskāva pilsētu, uz Balkānu laukiem, kas pārvērtās gleznaini zaļos pakalnos un mazos laucinieciskos ciematiņos.
Hauks sēdēja pie stūres, juzdams, kā satraukums uzveic laika starpības izraisīto nogurumu. Viņš klusībā lūdzās, kaut nu nojautas būtu izrādījušās pareizas un viņš nebūtu iesaistījis Naomi bezjēdzīgā avantūrā. Tomēr Naomi un viņas priekšniecība bija piekritusi, ka ir vērts to izmēģināt. Viņi bija iepazinuši viens otru mazliet labāk lidojuma laikā. "Hauks" un "aģente Blūma" pārvērtās par "Taju" un "Naomi". Viņa tam izstāstīja, kā nonākusi darbā Valsts finanšu departamentā. Kā viss bija sācies ar mūzikas studijām Prinstonā.