- Mūzikas teorija, - viņa piebilda, pamanījusi Hauka pārsteigumu, taču neko sīkāk nepaskaidroja, lai viņu negarlaikotu. - Visai akadēmiska būšana.
Naomi izstāstīja, kā viņas brālis bija iestājies armijā, nepabeidzot koledžu, pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem, un par nelaimes gadījumu, kas bija laupījis viņam kājas. Pastāstīja, ka uzskatījusi par savu pienākumu sekot viņa pēdās. Kā bija nonākusi izmeklēšanas departamentā, izmeklējusi apšaudes Nisura laukumā Bagdādē un pie "Tabitas", kurās militāristi tika attaisnoti. Cīnīdamās ar miegu, viņa atklāja, kā vienreiz konvojs, kurā viņa atradusies, licis aplenkts un bērnam ceļa malā turpat viņai līdzās trāpījusi šrapneļa šķemba. Kā apšaudes laikā viņa aizrāpo-jusi turp un elpinājusi bērnu ar improvizētu ventilatoru, kamēr mediķi rūpējušies par savējiem. Naomi izstāstīja, ka apšaude bijusi visai pamatīga un viņa nezināja, vai pati netiks ievainota.
- Es tikai pūtu un pūtu dvašu, lai noturētu bērnu pie dzīvības, kamēr man visapkārt skanēja šāvieni, līdz beidzot ieradās papildspēki. Tad es apstājos un apsēdos uz putekļainā ceļa, viscaur notraipījusies ar viņa asinīm. Sapratu, ka viņš ir miris. Viņu sauca Ahmeds. Viņam mugurā bija sporta krekls ar Maikla Džeksona attēlu. - Naomi paraustīja plecus. - Nesaprotu, kāpēc es tev to visu stāstu.
- Tu darīji, ko varēji, - Hauks atbildēja, vērodams, kā viņas skatiens aizslīd pie loga. - Tava rīcība bija drosmīga. Neko vairāk no tevis nevarēja prasīt.
- Nē. - Viņa papurināja galvu. - Es necenšos attaisnoties, Taj, un tu to saproti. Vienmēr var izdarīt ko vairāk. -Tad, mainīdama sarunas tematu, viņa ierunājās: - Kā tu domā, tagad varētu būt atlikušas vēl kādas paris stundas?
Nobraukuši sešdesmit kilometru dienvidu virzienā, viņi nogriezās uz rietumiem pa vietējas nozīmes ceļiem un brauca cauri stāvākām kalnu ielejām un gadsimtiem senām piekalnes pilsētiņām. Jumti allaž bija sarkani un pieplakuši nogāzēm, baznīcas senas un no balta akmens, ar serbu pareizticības atribūtiem, un veci vīri cepurēs dzina nost no ceļa kazas vai govis, kamēr jaunieši traucās garām uz mopēdiem. Ceļazīmes lielākoties bija serbu valodā, taču Hauks allaž atpazina "tavernu", spriežot pēc Jemel alus, Pepsi un Jugopetrol reklāmām.
Pulkstenis bija apmēram trīs pēcpusdienā, kad viņi beidzot nonāca Novi Pazaras priekšpilsētā. Tas bija liels komerciāls centrs ar sarkaniem jumtiem un baltām mājiņām, kas satupušas zaļā, lēzenā ielejā. Pavasara puķes tikko bija sākušas plaukt. Pilsēta atradās abās pusēs Raškas upei. Hauks nogriezās un sekoja navigatora norādēm cauri šauriem bulvāriem, kas bija pieblīvēti ar moderniem veikaliem un Rietumu zīmoliem, līdz pilsētas centram. Viņi bija izvēlējušies viesnīcu Vrbnk, dzeltenīgu četrstāvu eku, kas bija celta ne gluži ainaviskā, ne gluži rūpnieciskā stilā un droši vien bija labākā pilsētā, kas pletās upes abās pusēs.
Bija jau vēla pēcpusdiena, kad viņi nonāca viesnīcā un iekārtojās divos savienotos numuros ceturtajā stāvā. Pārāk vēls, lai kaut ko uzsāktu. Hauks apjautājās, vai Naomi vēlētos vēlāk kopīgi paēst vakariņas.
Naomi nejutās droša, vai viņa to gribēs.
- Varbūt labāk palikšu numuriņā un šur tur piezvanīšu, ja tev nav iebildumu.
- Protams, tas nekas.
Viņš iegāja iekšā. Hauka numurs bija iekārtots sešdesmito gadu stilā un pavisam askētisks, minimālisma noskaņās. Tajā atradās tīkkoka gulta ar matraci, kā ari pieskaņots tīkkoka rakstāmgalds un krēsls. Pie sienas karājās vienmuļas vietējo mākslinieku gleznas.
Hauks piegāja pie loga un atvēra aizkarus. Visapkārt stiepās pilsētas sarkanie jumti, un tālumā varēja saskatīt zaļus pakalnus. Viss likās gleznains un draudzīgs, taču pirms piecpadsmit gadiem šajā pilsētā netālu no Kosovas robežas spriedze starp serbiem un musulmaņiem bija situsi augstu vilni.
Ikvienā ģimenē varēja būt savs Danijs Tibo. Un tas darītu jebko, lai viņu pasargātu.
Hauks palūkojās uz kalniem pelēcīgajā, gaistošajā gaismā. Viņš jutās satraukts, pārāk uzvilkts, lai spētu gulēt. Varbūt viņš varētu doties pastaigā, mēģināt sameklēt AstraBanca, kas atradās turpat pilsētas centrā. Vai ari uzmeklēt Marijas Radisovičas adresi.
Viņa asinis gaidpilni bangojās - tāpat ka upes ūdeņi.
Viņš sajuta kaut ko tādu, ko atpazina gluži kā labi zināmu seju. Ko tādu, ko nebija jutis jau mēnešiem ilgi.
Dzīvs.
Piecdesmit pirmā nodaļa
Nākamajā dienā Hauks ieturēja brokastis ap pulksten septiņiem ēdamistabā ar skatu uz upi, kad ienāca Naomi, ģērbusies pieguļošā krekliņā un melnos legingos, nosvīdusi pec skriešanas.
- Sveika. - 1 lauks piebīdīja viņai tuvāk krēslu. - Es klauvēju pie tavām durvīm.
- Labrīt, - Naomi atsaucās apsēzdamās. - Es biju augšā. Izgāju ārā paskriet.
- Vai labi gulēji?
- Mazliet nemierīgi, - viņa atzina un sapurināja savu īso zirgasti. - Naktī paliku ilgāk augšā, lai pastrādātu. - Viņa izņēma no jostas somiņas pilsētas karti un atlocīja to. - Es sameklēju Tirgus ielu. Tur, kur atrodas AstroBiwcn filiāle. Tad vairs nevarēju rimties. Iedomājos, ka neko nezaudēšu. Turpināju ceļu līdz Zinaka ielai. - Šajā ielā dzīvoja Marija Radisoviča.
- Neliela daudzdzīvokļu māja. īekšpagalms. Skārnis ielas otrā pusē.
Naomi iepleta acis.
Hauks pasmaidīja.
- Es izdarīju to pašu vakar vakarā. Visai pieklājīgs attālums. - Viņš atzinīgi pamāja. - Četras jūdzes.
- Parasti es skrienu sešas, - Naomi atcirta, itin kā nevēlētos tikt pārspēta.
Hauks neviļus ievēroja, cik glīti viņa izskatās pelēkajā, apspīlētajā sporta kreklā. Uz labā pleca viņš ievēroja nelielu tetovējumu. Zobens ar zibeni, kas iziet tam cauri. Un zem tā iniciālis "Dž".
Viņas brāļa vienības - īpašo gaisa spēku - emblēma.
Mūzikas teorija... Hauks klusībā pasmējās. Neiedomājami sīksta meiča.
- Aiziet, ieēd kaut ko, - viņš noteica, piebikstīdams viņai. - Diena būs gara. Es uzsaucu.
- Pieņemts. - Naomi pasmaidīja. Viņa uzlika oranžo somiņu uz galda.
Pienāca viesmīle, un Naomi pasūtīja jogurtu un graudu pārslas.
- Es izdrukāju dažas elektroniskā pasta vēstules, kuras saņēmu nakts laika. Vai gribi dzirdēt?
Hauks pamāja.
- Bez šaubām.
- Daži cilvēki cenšas noskaidrot izejošo naudas pārskaitījumu vēsturi no Tibo kontiem. Maksājumi Džeimsa Do-novana kontā Kaimanu salās tika saņemti no organizācijas ar nosaukumu VRV Attīstības fonds. Tas bija maksājums par nekustamā īpašuma pārdošanu - runa ir par īpašumu, kuru Donovans iegādājies tikai pirms mēneša Antigvas salā. Pec trim nedēļām to pārpirka VRV par pieckāršu cenu.
- Gluži laba peļņas likme, - Hauks ciniski piezīmēja.
- Kā tad. VRV izrādījās čaulas uzņēmums ar centrālo biroju Bahamu salās. Tas tika nodibināts pirms septiņiem gadiem. Vadītāji ir vietējie funkcionāri, advokāti, ierēdņi, kuri vēlas noslēpt, ar ko uzņēmums nodarbojas. Līdz ar to nav iespējams noskaidrot, kurš kontrolē līdzekļus.
Haukam bija zināma pieredze šajā jomā - viņš arī bija centies noskaidrot naudas plūsmas Centrālās stacijas spridzināšanas lietā.