- Tomēr Antigvas valdība sadarbojas. Pasaulē valda jauni banku pārskatāmības likumi. - Naomi izņēma vēl vienu lapu.
Tas bija oficiāls dokuments uz VRV veidlapas. - Tas ir reģistrācijas akts. Tā ir pilnvara. Izsniegta skvairam Edvīnam Ka-hilam, vietējam juristam. Paskaties, kurš ir piešķīrējs...
Hauks paņēma dokumentu. Apakšā bija ķeburains paraksts, taču to varēja labi salasīt: Dīters Tibo.
- Tad tā viņš tam samaksāja. Donovanam.
Naomi acis piekrītoši iemirdzējās.
- Man ir aizdomas, ka mēs atradīsim kaut ko līdzīgu, ja papētīsim Marka Glasmena darījumus. Tomēr šobrīd mums tam nav laika.
- Tad kā mēs noskaidrosim, no kurienes nākuši tie astoņi miljoni?
- Tas ir sākums. - Naomi paņēma no kaudzītes vēl vienu kopiju un uzlika to uz galda. - Caribe Sun Trust apgalvo, ka summa saņemta pārskaitījuma veidā no Nova Scotia bankas Kanādā. No firmas ar nosaukumu Crescent Bay Partners. Tas ir nekustamā īpašuma holdings, kas iegulda naudu greznos kūrorta īpašumos - kopīpašuma franšīzēs. Tai pieder īpašumi Meksika, Kostarikā, visā Kārību salu reģionā. Tie ir likumīgi īpašumi. Tieši tas, kas bija vajadzīgs Dani-jam Tibo. Virspusēji tie atgādina standarta nekustamā īpašuma ieguldījumus, ja neskaita to, ka cenas ir piecreiz augstākas nekā citkārt. Finansējums ir visnotaļ neskaidrs. Šķiet, ka tas nāk no dažādiem avotiem, dažiem bagātiem eiropiešiem, ari vairākiem investīciju fondiem Tuvajos un Vidējos Austrumos. Izskatās, ka attiecīgie līdzekļi tiek saņemti, izmantojot KronenBank Lihtenšteinā.
Hauks pacēla skatienu.
- KronenBank. Vai Tibo tur kādu laiku nestrādāja?
- Strādāja gan, - Naomi pamāja, - un no šīs vietas viss sāk noskaidroties. Vai atceries, ka es tev stāstīju par Bah-reinas uzņēmēju, kura telefona sarunu ar investīciju baņķieri Londonā mēs bijām noklausījušies? Par Hasani?
Hauks pamāja.
-Jā.
- Nu, viņam ir arī savs investīciju portfelis. Privāta kompānija Dubaijā. Tā finansē privātkapitāla uzņēmumus gan Savienotajās Valstīs, gan Londonā. Ascot Capital.
Naomi pabīdīja uz Hauka pusi aizlocītu dokumentu. Viņš nolika kafijas tasi. Tās bija uzņēmuma reklāmas brošūras kopijas. Pirmajā lapā Hasans ibn Hasani tika nosaukts kā viens no uzņēmuma vadītājiem. Pārējie vārdi bija labi pazīstami finanšu un biznesa pasaulē, ieskaitot pat vienu izbijušu ASV prezidentu.
Atsevišķā lapā starp daudzajiem uzņēmumiem, kuros Ascot glabāja ieguldījumus, bija minēta arī firma Crescent Bay Partners.
Naomi seja iemirdzējās no lepnuma.
- Es nevaru konkrēti pierādīt, ka Donovana astoņi miljoni nāk no turienes, taču tā ir saistība starp Tibo un Hasani, un arī al Baširu Londonā. Mēs esam kaut kam uz pēdām, Taj... - Viņa pabungoja ar pirkstu pa brošūru. - Mēs sasaistīsim kopa to, kas tika saņemts un kas tika izdots, un tiksim pie sazvērestības pierādījumiem. Viena iespēja ir izurbties cauri šim naudas pārskaitījumam caur Lihtenšteinu.
Hauks izelpoja.
- Tas prasīs laiku.
- Un pierādījumus, - viņa skeptiski piebilda, - kuru mums šobrīd nav. Un tas nozīmē iesaistīt visu pasauli. Nemaz nerunājot par to, ka Dubaijas un Lihtenšteinas baņķieri apgalvos, ka mums jāinteresējas par Kanādas un Savienoto Valstu bankām, nevis par viņiem. Otra iespēja... - Viņa ieskatījās Hau-kam acīs. - Otra iespēja ir palūkoties, ko mēs varam izdabūt no Tibo. Viņš zina, no kurienes nauda nākusi un kurš to visu vadīja. Vai tu esi gatavs? - Naomi acis iezibējās gaidās.
Hauks piecēlās.
- Cerēsim, ka viņš ir te.
Piecdesmit otrā nodaļa
Viņi nosprieda, ka labākais variants būs uzmanīt Novi Pazaras māju, kurā dzīvoja vienīgā viņiem zināma persona, kas reize bija arī konta īpašniece AstraBanca.
Marijas Radisovičas dzīvesvieta atradās Zinaka ielā, līkumainā ieliņā pilsētas nomalē. Vēstniecība Belgradā bija sadarbojusies, neprasot Naomi izpaust pārāk daudz informācijas, un noskaidrojusi, ka adrese sakrīt ar to, kas norādīta bankas dokumentos. Viņiem nebija ne jausmas, kā Marija Radisoviča izskatās. Viņi pat nevarēja skaidri zināt, vai viņa tiešām ir Tibo radiniece. Vai sievietes vīrs bija miris un viņa bija paņēmusi atpakaļ savu meitas uzvārdu? Vai viņa bija apprecējusies otrreiz?
Tā bija dzeltenīga piecstāvu māja ar iekšpagalmu, kura vidū bija iekārtota akmens strūklaka, kas nedarbojās. Dzelzs vārtiņi bija atvērti. Novi Pazara bija neliela pilsētiņa, un neizskatījās, ka drošības jautājumi pilsētniekus pārāk satrauktu. Bija mitrs maija rīts. Cilvēki ar divriteņiem devās uz darbu; veci vīri pelēcīgās drēbēs un tvīda cepurēs pļāpāja uz ielām; pusaugu puikas dižojās ar Nike sporta kurpēm un treniņtērpiem. Pusaugu meitenes devās uz skolu džinsos un sporta jakās kā jebkurā Amerikas pilsētiņā.
Hauks un Naomi piegāja klāt un aplūkoja īrnieku sarakstu. Selektora poga, kurai līdzās ar roku rakstīta kartīte vēstīja "M. Radisoviča", norādīja uz ceturto stāvu.
- Esi gatava? - Hauks apvaicājās, draudzīgi pamirkšķinādams.
Naomi pamāja pretī.
- Iesim.
Viņi iegāja iekšā un uzkāpa pa platajām kāpnēm līdz ceturtajam stāvam. Krāsa bija nolobījusies, pakāpieni asfalta krāsā un nobružāti. Tur bija ari mazītiņš lifts. Viņi atrada Marijas Radisovičas dzīvokli netālu no kāpnēm gaiteņa galā. Varēja dzirdēt suņa riešanu.
Augstāk atskanēja troksnis. Divi cilvēki - vīrietis, kurš skaļi sarunājās serbu valodā, un viņa pusaugu meita, kura atbildēja. Viņi kāpa lejā pa kāpnēm un pagāja garam Hau-kam un Naomi garāmejot apsveicinādamies ar ašu: "Dobro jutro!" Labrīt. Naomi pieklājīgi pamāja pretī.
Viņi vienojās, ka Naomi būs pirmā. Sieviete šeit pievērstu mazāk uzmanības. Viņa iekārtojās uz kāpnēm, slēpta skatienam, tomēr paturēdama acīs Marijas Radisovičas dzīvokli. Pulkstenis bija tikai mazliet pāri astoņiem. Viņi jau bija ieprogrammējuši viens otra telefonā partnera numuru.
- Es būšu ārpusē, - Hauks sacīja. - Zvani, tiklīdz kaut ko pamanīsi.
- Drīz aprunāsimies. - Naomi pamāja. Viņa izņēma tūristiem domātu ceļvedi, lai ar to aizsegtos. - Vismaz es tā ceru.
Hauks devās lejā pa kāpnēm un sameklēja vietu netālu no kioska ielas pretējā pusē. Viņš piezvanīja Naomi, lai pārbaudītu sakarus. Viss bija kārtībā. Nebija iespējams noteikt, cik ilgs laiks būs vajadzīgs. Kamēr mājās augstās tehnoloģijas darbojās bez apstājas, šeit atlika vienīgi gaidīt.
Pagāja stunda. Neviens neiznāca. Vai Marija Radisoviča vispār bija rados ar Tibo? Vai Tibo atradās tur? Hauks atrada avīžu klāstā USA Today un izlasīja to. Divreiz. Apmēram divdesmit pāri deviņiem viņš zvanīja Naomi.
- Vai kaut kas notiek?
- Nekā, - Naomi vīlusies atbildēja. - Tikai cilvēki kāpj lejā pa kāpnēm un blenž uz mani. Man šķiet, ka es sāku izskatīties aizdomīgi. Pagaidi, - viņa piepeši ierunājās piesmakušā čukstā. - Durvis nupat atvērās...
Hauks gaidīja, kamēr Naomi atkal atsauksies. Pagāja varbūt kāda pusminūte. Visbeidzot viņa ierunājās atkal.
- Nupat no dzīvokļa izgāja sieviete. Viņa noteikti nav Tibo māte. Pārāk jauna. Ap četrdesmit. Viņai ir tumši mati. Ģērbusies sarkanā neilona jakā un baltā beretē. Viņai vajadzētu iziet ārā pa durvīm kuru katru mirkli...
Hauks apgāja ap stūri, noslēpdamies skatienam. Viņš ieraudzīja sievieti iznākam pa vārtiņiem. Viņa devās uz priekšu pa ietvi.
- Es viņu redzu.
- Pagaidi mani, - Naomi satraukti iesaucās. - Es iešu lejā.
- Nē, paliec turpat, - Hauks sacīja. - Varbūt iekšā palicis vēl kāds. Es atradīšos viņas tuvumā. Došu tev ziņu, ja tas kaut ko dos.