- Lai ko tu darītu, nekontaktējies ne ar vienu, ja manis nav klāt, - Naomi viņu brīdināja raižpilnā balsī.
- Neraizējies. Atā.
Sieviete sarkanajā jakā devās tālāk pa ielu. Hauks sarullēja avīzi un sekoja pa ielas otru pusi. Uz stūra viņa pagriezās un devās uz pilsētas centru. Ceļš virzījās lejup no kalna un beidzās pie rosīga bulvāra. Pilika iela. Hauks turējās apmēram divdesmit jardu nopakaļ.
Sieviete apstājās netālu no ielas stūra, kur bija sapulcējies neliels gaidītāju pulciņš, un ielūkojās savā mobilajā telefonā. Pēc kāda brīža piebrauca tramvajs, vecs elektriskā tramvaja modelis ar durvīm priekšpusē un aizmugurē. Sieviete iekāpa iekšā pa priekšējām. Viņa izņēma no kabatas kartīti. Tramvaja vadītājs to nokompostrēja. Daži citi pasažieri iekāpa pa aizmugurējām durvīm. Hauks iekāpa kopa ar viņiem.
Vecs konduktors ar sirmiem matiem un saburzītā tumšzilā formastērpā devās pa vagonu, pārbaudot biļetes. Hau-kam tādas nebija, un viņš nevēlējās piesaistīt uzmanību. Viņš paspraucās garam pāris braucējiem un atvēra avīzi. Hauks notvēra apmēram astoņgadīga zēna skatienu; izskatījās, ka bērns ir to ievērojis. Vairums pārējo pasažieru likās iegrimuši parastajā rīta transā. Hauks turpināja vērot sievieti, kura bija apsēdusies priekšpusē. Viņš iekārtojās aizmugurē un ielūkojās avīzē. Tramvajs līkumoja cauri pilsētai. Cilvēki kāpa iekšā un ārā; kādā brīdī zēns un viņa māte piecēlās, un bērns uzmeta 1 laukam viszinīgu skatienu.
Hauks viņam pamirkšķināja, it kā tas butu viņu kopīgais noslēpums uz mūžiem.
Bija vajadzīgas apmēram desmit minūtes, lai tramvajs aizbrauktu līdz pilsētas otrai malai. Šis rajons jau bija solīdāks. Tas atgādināja Haukarn vietu, kur viņi bija nogriezušies no šosejas. Visbeidzot viņš ieraudzīja sievieti sarkanajā jakā pieceļamies un gatavojamies izkāpšanai. Tramvajs apstājās. Pa aizmugures durvīm Hauks izkāpa ārā. Sieviete izkāpa pa priekšdurvīm un sāka soļot uz priekšu.
Hauks viņai sekoja.
Pēc brīža viņa šķērsoja ielu, un Hauks noskatījās, kā sieviete ieiet nelielā veikalā. Tā bija kosmētikas bodīte. Viņš piegāja tuvāk un redzēja, kā sieviete pamāj un sāk sarunāties ar pāris cilvēkiem veikala. Nevis ar klientiem, bet ar pārdevējiem. Viņa novilka jaku un nolika somiņu uz plaukta zem letes.
Kļuva skaidrs, ka sieviete tur strādā. Nu vairs viņa nevarēja ne pie viena aizvest. Sasodīts.
Šajā brīdi iezvanījās Mauka mobilais. Naomi.
- Kā veicas? - viņa apjautājās.
- Nekā. - Viņš sadrūmis nopūtās. - Es tiku aizvilkts līdz pilsētas otrai malai, kur mani gaidīja strupceļš.
- Nu, šeit situācija ir labāka. - Naomi balsī jautās apvaldīts satraukums. - Atgriezies šurp! Man šķiet, ka viņa mums ir rokā, Taj!
Piecdesmit trešā nodaļa
Sieviete, kurai, pēc Naomi domām, varēja but aptuveni septiņdesmit gadu ģērbusies pelēkos svārkos un adītā zilā džemperī, bija iznākusi no dzīvokļa īsi pirms desmitiem un aizslēgusi aiz sevis ārdurvis.
Naomi sekoja viņai lejā pa kāpnēm un ārā uz ielas. Sieviete vispirms iegriezās netālajā skārnī, kur pavadīja dažas minūtes. Tad dzērienu veikalā otrpus ielai, no kura iznāca ar maisiņu rokās. Tad viņa nopirka pāris avīžu. Viena no tām bija USA Today. Ar maisiņiem rokās viņa devās atpakaļ uz mājas pusi un apstājās pie tabakas kioska.
Tikmēr Hauks bija apturējis taksometru un dažās minūtēs nonāca savā agrākajā vietā iepretim dzīvojamajai mājai. Kad viņš izlēca no taksometra, Naomi pamāja, aicinot tuvāk.
- Man šķiet, ka tā ir viņa, - Naomi noteica, norādīdama uz sirmu sievieti, kura bija redzama pa tabakas veikaliņa logu. - Viņa nopirka gaļu skārnī, tad alkoholu, un tagad viņa ir iegriezusies tabakas veikalā. Viņa iepērkas kādam noteiktam nolūkam...
- Cerēsim, ka tās nav tikai svētdienas pusdienas, -Hauks noteica.
Viņi palika ielas otrā pusē un turpināja vērot. Pēc četrām vai piecām minūtēm sieviete iznāca ārā. Naomi pieskārās Hauka elkonim.
- Tā ir viņa.
Hauks atzina, ka, labi ieskatoties, vecajā dāmā varētu samanīt zināmu līdzību ar Tibo. Sievietei bija tādi paši melnīgsnēji vaibsti, smagnējs zods, viņas mati vēl aizvien bija biezi un droši vien agrāk bijuši melni. Taču šeit tāds izskats nebija nekāds retums.
Spiezdama sev klāt iepirkumus, sieviete devās pa to pašu ceļu uz mājas pusi. Hauku pārņēma vilšanās. Izskatījās, ka viņa dodas atpakaļ uz. dzīvokli. Pats par sevi tas neko daudz nenozīmēja, ja neskaita to, ka nu viņiem vajadzēs gaidīt visu dienu, varbūt pat nakti, varbūt pat līdz rītam, lai redzētu, vai neparādīsies Tibo.
Tomēr viņam par prieku sieviete pagāja garām ieejai.
Viņa vienu reizi paraudzījās apkārt un tad ar visiem saviem pirkumiem iegriezās šaurā sānieliņā aiz ēkas.
Hauks noteica:
- Paliec tepat. - Viņš nogaidīja, lai garām aizbrauc automašīna. - Es iešu palūkoties.
1 lauks šķērsoja ielu, sekodams sievietei pa šauro sānie-liņu. Ēkas pagalma pusē tā izbeidzās.
Tur atradās automašīnu stāvvieta.
Marija Radisoviča sakrava savus iepirkumus neliela zila opeļa aizmugures sēdeklī. Tad, pēdējo reizi palūkojusies apkārt, itin kā juzdama Hauka skatienu, viņa iekāpa automašīnā.
Instinkti, kas bija Hauku vadījuši visus šos gadus, piepeši ierunājās. Asinīm dzīslās strauji pulsējot, viņš metās atpakaļ un norādīja Naomi uz viņu fordu, kas bija novietots ielas pretēja pusē.
- Kāp iekšā! - viņš iesaucās, atraudams vaļā šofera puses durvis.
Naomi ielēca automašīnā, un Hauks iedarbināja motoru.
- Kas ir?
- Mums ir darbiņš!
Piecdesmit ceturtā nodaļa
Marijas Radisovičas zilais Opel izbrauca no nelielās sān-ieliņas un nogriezās pa kreisi Zinaka ielā, kas veda ārpus pilsētas.
Hauks nogaidīja, lai automašīna nozūd aiz pagrieziena, un tad sāka tai sekot. Viņš jutās pārliecināts, ka sieviete, paķērusi līdzi proviantu, dodas uz kādu viņiem daudzsološu vietu.
Apmēram jūdzi tālāk, pie upes, ceļš kļuva plātāks, un veikali un daudzdzīvokļu mājas atkāpās, dodami vietu noliktavām, degvielas uzpildes stacijām un pat vietējai elektrostacijai. Hauks sekoja, turēdamies paris simtus jardu aiz automašīnas.
Ceļazīme norādīja: "Sebeseva 8 km."
Pāris jūdžu ārpus pilsētas ceļš, pa kuru viņi brauca, kļuva līkumaināks un nelīdzenāks. Tas sašaurinājās, līkumojot cauri tumšajiem pakalniem, kas ieskāva ieleju, kurā atradās Novi Pazara. Satiksme bija nenozīmīga. Radisoviča pukšķināja uz priekšu mērenā ātrumā. 1 laukam nācās uzmanīties, lai saglabātu distanci. Bridi pa brīdim viņiem garam aiz-traucās pa kādam kravas auto.
Nedz viņam, nedz Naomi nebija nekā daudz, ko teikt. Abi, šķiet, nojauta, ka Marija viņus pie kāda aizvedīs. Ceļam pakāpjoties augstāk, mazais opelis palēnināja gaitu, un 1 laukam nācās pārslēgt savu spēkratu otrajā ātrumā, lai saglabātu pienācīgu attālumu starp abiem.
"Sebeseva 3 krn."
Kad ceļš sasniedza augstāko punktu un sāka vest uz leju, kur sākās plaša ieleja, vecā dāma opeli ieslēdza pagrieziena rādītāju. Tā bija nomaļa vieta. Hauks palūkojās uz Naomi.
Viņi bija kaut kur nonākuši.
Parādījās neasfaltēts zemes ceļš, kuru iezīmēja tikai telefona stabs ar zīmi "Sistena R" - upes nosaukumu. Priekšā braucošā automašīna nogriezās pa labi. Tā palēnināja ātrumu un pamazītēm ripoja uz priekšu pa zemes ceļu, un, nonākot tur, Hauks pabrauca pagriezienam garām, pamezdams skatienu uz Mariju Radisoviču, kura savā automašīnā kratījās pa grambām.