- Negribu, lai viņa pamanītu mūs nogriežamies.
Nobraucis apmēram ceturtdaļjūdzi pa galveno ceļu, viņš
griezās atpakaļ un apstājās pie krustcelēm. Viņi vairs neredzēja Marijas Radisovičas automašīnu.
- Tā. - Hauks gaidpilni uzlūkoja Naomi. - Pēdējā iespēja griezties atpakaļ.
Viņa papurināja galvu. Naomi acis iezibējās azarts.
- Palūkosimies, ko viņa grasās darīt.
Viņi nogriezās pa grants ceļu. Tas šķērsoja papuvi un līkumoja cauri biezam mežam, aizvien augstāk un augstāk. 1 lauka pulss lēkāja līdzi automašīnas saraustītajam ritmam.
Viņi pabrauca garam koku ieskautai kotedžai - gandrīz vai būdiņai - ar aplokā sadzītiem mājdzīvniekiem. Uz ceļa izskrēja suns un sāka riet.
Nekur nebija ne miņas no Marijas mašīnas.
Aiz pagrieziena ceļš izvijās laukā no meža un nonāca plašā ieleja. Viņiem priekšā slējās pakalns. Hauks ieraudzīja priekšā pāris māju.
- Es uz kādu bridi nobraukšu malā, - viņš sacīja. - Negribu riskēt ar to, ka viņa ieraudzīs mūs sekojam.
Hauks samazināja ātrumu un pēc brīža apstājās pavisam. Tad viņš pasniedzās un no savas audekla somas, kas atradās uz aizmugurējā sēdekļa, izņēma binokli. Noregulējis to, viņš aplūkoja priekšā redzamos laukus. Apmēram jūdzes attālumā viņš ieraudzīja Opel braucam augšup pa stāvu uzbērumu un, izsekojot tā maršrutam, ieraudzīja priekšā rēgojamies māju ar koši sarkanu dakstiņu jumtu.
Naomi iejautājās:
- Ko tu redzi?
Auto lēnām brauca pa ceļu un apstājās pie baltās lauku mājas ar sarkano jumtu.
- Man šķiet, ka mēs būsim kaut ko atraduši, - Hauks atbildēja.
Viņi pabrauca garām kalna korei un atstāja automašīnu paslēptu aiz koku pudura, kur to nevarēja pamanīt. Hauks paķēra somu un binokli, ūdens pudeli, Nikon fotoaparātu un savu Sig 9 pistoli - katram gadījumam.
- Vai esi droša, ka gribi tajā piedalīties? - viņš apjautājās Naomi vēl pēdējo reizi, mazliet rotaļīgi. - Darbs pie rakstāmgalda ir beidzies.
Viņa saņēma matus zirgastē un aizvilka vējjakas rāvējslēdzēju.
- Dod ziņu, ja netiksi man līdzi, - viņa atbildēja.
Abi nolēma uzkāpt blakus korē un palūkoties uz māju, pie kuras bija piebraukusi Marija Radisoviča. Naomi piesprādzēja pie jostas savu valdības koltu.
- Vai tu maz atceries, kā to lietot? - Hauks ķircinot apjautajās.
- Domāju, ka vēl aizvien spēšu uzburt atmiņā šo ainu, -Naomi noteica, ielādējot revolverī aptveri un paspraucoties viņam garām.
Kore izrādījās stāva, apaugusi ar garu zāli, ko augstāk nomainīja sausa zāļo. Saule bija parādījusies debesīs, padarot kāpienu karstu. Un stāvu. Hauks juta, ka viņam sāk pietrūkt elpas. Kāja mazliet ļodzījās, vel aizvien būdama stīva pēc lodes augšstilbā, kuru viņš bija saņēmis pirms astoņpadsmit mēnešiem.
Naomi, iedama pa priekšu, ne reizes pat nepalēnināja gaitu.
Viņi tika līdz pašai virsotnei. Abi notupās uz akmens un lūkojās pāri korei uz pagalmu, kurā bija iebraukusi Marija Radisoviča.
- Skaties! - Hauks norādīja uz nobalsinātu lauku māju. Piekalnē bija izbūvēti aploki, varbūt aitām vai govīm, taču lopi nekur nebija manāmi. Māls pie mājas bija pamatīgi izrakņāts.
No skursteņa plūda balti dūmi.
- Tur kāds ir.
Majas aizmugurē bija novietots melns Audi, teju noslēpts skatienam.
Marijas Radisovičas auto ar vaļēju bagāžnieku bija piebraukts pie ieejas.
Hauks palūkojās binoklī. Sieviete bija izņēmusi no automašīnas saiņus un iegājusi iekšā. Viņš sprieda, ka lūkojas uz pamestu fermu. Varbūt tā kādreiz piederējusi kādam ģimenes loceklim vai ari kāds bija to nomājis. Hauks nomurmināja Naomi:
- Kā tu doma, kāpēc pavecai sievietei vajadzētu nest krājumus un tādu vietu kā šī? Pārtiku. Dzeramo. Tabaku.
- Es domātu, ka tas domāts kādam, ko viņa vēlas paslēpt, - Naomi atbildēja, vērodama pāri korei.
Viņiem vajadzēja gaidīt vēl dažas minūtes. Piecpadsmit vai divdesmit. Saule sāka karsēt, un viņi atvēra ūdens pudeli.
Visbeidzot mājas durvis atvērās.
Marija iznaca ārā pirmā. Viņai sekoja stāvs, kuru Hauks tūlīt pat pazina. Viņš palūkojās binokli, lai apskatītu labāk. Vīrietis bija ģērbies zili rūtotā kreklā, saburzītās biksēs un darba zābakos. Viņš bija spēcīgs, platiem pleciem un varēja tikt noturēts par parastu anonīmu fermas strādnieku.
Taču Hauks bija saskatījis viņa seju.
- Un es domāju, ka tev ir taisnība, - viņš noteica, paveldamies sānis un pasniegdams binokli Naomi. - Aģente Blūma, iepazīstieties ar Dāniju Tibo. - Hauks triumfējoši pasmaidīja.
Piecdesmit piektā nodaļa
Dzīvojot fermā, Danijs Tibo jau bija gatavs sajukt prātā.
Viņš bija nometināts ģimenes vecajā lauku mājā uz nedēļu bez iespējām ar kādu sazināties un pat neuzdrošinājās rādīties pilsētā, lai ari nebija te manīts piecpadsmit gadu. Būtībā viņš atradās cietumā, tomēr apzinājās, ka tur ir jāpaliek, vismaz kādu laiku, kamēr viss aprims.
Viņš izgāja ārā uzsmēķēt un pārlaida skatienu miglainajai ielejai. Tā bija ideāla paslēptuve. Viņš atradās vienā no Eiropas attālākajiem kalnu reģioniem, un pēc brauciena cauri Eiropas Savienībai ar pasi, par kuru nevienam nebija ne mazākās jausmas, šeit viņu neviens nespētu atrast. Tibo jutās drošs, ka ir izbēdzis, vēl pirms kāds bija sapratis, ka viņš ir pazudis. Viņš bija sazinājies tikai ar māti, izmantojot privātu elektroniska pasta adresi. Franko Kostavičs bija nozudis pirms piecpadsmit gadiem. Un, ja tas nez kādā veidā uzpeldētu, ja kāds no agrākajiem paziņām atpazītu viņa seju un savilktu visu kopa, ģimenes vecajā ciematā kopā ar draugiem, kas domāja tāpat kā viņš, Kostavičs tiktu uzskatīts par kara varoni, nevis nodots.
Tomēr tā nebija policija vai Savienoto Valstu valdība, par ko viņš šobrīd raizējās visvairāk. Nē...
Pa ceļam uz šejieni, Vācijā, viņš bija apstājies un nosūtījis vīram, kurš viņu savervēja, vēstuli uz šim nolūkam paredzētu elektronisko adresi. Tibo rakstīja, ka viņa saņemtās naudas pēdas un viņu saziņas pierādījumi atrodas drošās rokās pie Šveices advokāta līdz ar norādījumiem nodot šos dokumentus Savienoto Valstu valdībai, ja Tibo nepiezvanīs un to neatgādinās ik pēc sešiem mēnešiem. Viņam nācās atzīt, ka plāns ir vienkāršs, taču iedarbīgs. Viņš vēlējās vienīgi brīvību apmaiņā pret paveikto. Viņa klusēšana bija garantēta.
Tibo zināja, ka galu galā viņš var patverties vietās, kur neviens nespēs viņu atrast, un izmantot jaunu identitāti, aiz kuras slēpties. Tieši tāpat, kā viņš to bija darījis jau agrāk. Viņa rīcībā bija nepieciešamie naudas līdzekļi. Viņš zināja, ka uzost viegli ievainojamus cilvēkus. Viņš sajuta to smaku instinktīvi, gluži kā dzinējsuns saož savvaļas truša smaku.
Tibo nožēloja tikai to, ka nevar izrēķināties ar Merilu. Likt viņai samaksāt par nodevību. Tas viņu padarīja vai traku. Viņa bija miesaskāra maita, un vienīgo uzjautrinājumu viņam šobrīd sagādāja apziņa, ka viņš ir tik veikli atbrīvojis agrāk dziļi apslēpētās sievietes dziņas, ka tagad viņai neizdosies gūt vieglu apmierinājumu ar kādu citu.
Diemžēl doma par Merilu uzvandīja virspusē viņa paša fiziskās vajadzības. Kādas perspektīvas bija šajā apkaimē? Netīras krogus meitas vai kalnu fermeru sievas. Tibo bija radis pie visiekārojamākajām sievietēm pasaulē. Varbūt viņam vajadzētu doties uz Novi Pazaru? Tur viņu neviens nepazina. Bija dažas vietas, kuras viņš varētu apmeklēt. Sievietēm viņš uzreiz likās pievilcīgs. Tibo zināja, ka viņš tām šķiet noslēpumains, un šo kārti viņš bija radis izspēlēt visu savu mūžu. Sieviešu izmantošana viņam allaž bija padevusies bez kādām grūtībām.