Tad Naomi ieraudzīja, ka viņa nav viena. Viņai līdzi bija suns. Tas izskatījās pēc aitu suņa. Naomi sirds sāka pukstēt straujāk. Nu viņa bija iesprostota mājā. Sieviete bija iegājusi virtuvē un sākusi likt iepirkumus ledusskapi. Tad Marija izņēma mobilo telefonu un uzspieda numuru. Tas, kuram viņa zvanīja, neatbildēja. Naomi jutās droša, ka tas bija Tibo. Marija nepatikā izslēdza telefonu.
Suns sāka klīst pa māju, apstaigādams istabu pēc istabas, it kā viņš pazītu šo vietu.
Tas bija tikai laika jautājums, līdz viņš sajutīs Naomi klātbūtni.
Naomi atvilka kolta drošinātāju. Viņa īsti nezināja, ko darīt. Viņa nekad nebija izmantojusi ieroci līdzīgā situācija. Bija šāvusi tikai uz neredzamiem, attāliem ienaidniekiem Irākā, nevis uz vecu sievieti.
Naomi sajuta vēsumu un saprata, ka ir atstājusi vaļā guļamistabas logu. Caurvējš bija sajūtams visā mājā. Gan Marija atradīs ceļu uz šejieni.
Sasodīts.
- Katja, Katja? - sieviete sauca suni. Viņas balss tuvojās. - Katja...
Naomi atkāpās tālāk un piesteidzās pie loga. Šajā reizē viņa jutās pateicīga, ka ir tik sīka. Naomi pārmeta kāju pāri palodzei un veikli izrāpās laukā. Tad viņa pavēlās uz sāniem un sāka uzmanīgi tuvoties zemei. Ne līdz galam.
Viņa izdzirdēja, kā suns ienāk istabā.
Pēc brīža atskanēja Marijas balss.
- Katja... - Skaļa nopūta. Izskatījās, ka viņa neapmierināti nolūkojas apkārt, niknodamās par nekārtību. Naomi atkāpās, turēdamās pie sienas. Sieviete pienāca pie loga. Naomi dzirdēja viņu kaut ko noņurdam. Viņa piespiedās pie sienas un uzlika pirkstu uz drošinātāja, sirdij strauji pukstot. Ko viņa tagad darīs? - Lūdzu, lūdzu... - Naomi satvēra ieroci ciešāk, - ...nebāz galvu laukā...
Kaut ko murminādama, sieviete mēģināja aizvērt logu. Izskatījās, ka tas padodas. Naomi sirdspuksti sāka norimties. Viņa nevēlējās atkāpties tumsā, ja tiktu pamanīta. Ja suns viņu uzošņātu. Viņa palika stāvam savā vietā kā sastingusi. Sirds pukstēja stabilā ritmā. Tā vien likās, ka pagājusi kāda stunda.
Kādā brīdī viņa izdzirdēja ārdurvis atkal atveramies. Sieviete iesauca suni mašīnā. Iedarbojās motors.
Naomi atviegloti aizvēra acis.
Kad automašīna bija aizbraukusi, viņa atgriezās pie loga un pamēģināja to atvērt. Logs atkal padevās. Paldies tev, Dievs!
Kāpēc nebija iezvanījies telefons?
Pie joda, kur gan bija palicis Tajs?
Sešdesmitā nodaļa
Hauks novērsās no Tibo, palūkodamies uz augšā novietoto televizoru,. Tika pārraidīts Eiropas futbola mačs. Viņš atkal ienira alus dzērēju barā, kuri skaļi uzgavilēja katru reizi, kad sākās uzbrukums. 1 lauks pamāja bārmenim un norādīja uz vietējo alu.
Bridi pa brīdi viņš paraudzījās cauri burzmai uz vietu, kur sēdēja serbs. Tibo bija pasūtījis maltīti. Viņš ātri izēda šķīvi, kas, kā šķiet, bija piekrauts ar štovētiem kāpostiem un desiņām, un likās, ka uzmanība, kas agrāk bija pievērsta Haukam, tagad tika pilnībā veltīta vakariņām. Hauks ieskatījās pulkstenī. Līdz šim laikam Naomi jau būtu vajadzējis tikt galā ar uzdevumu. Viņam vajadzēja to pārbaudīt. Hauks katrā laikā varēja novērot Tibo no ielas pretējās puses. Viņš atkal iejuka iedzērušo futbola fanu pūlī.
Pēc kāda brīža viņš redzēja, ka Tibo palūkojas uz savu mobilo telefonu un pamāj, lai viņam atnestu rēķinu. Pienāca jauna viesmīle, un serbs nometa uz paplātes dažas naudaszīmes, pie reizes paflirtējot ar meiteni, kura neizskatījās vecāka par koledžas studenti. Tad Tibo paķēra no krēsla savu ādas jaku un sāka spraukties cauri pūlim. Viņš nonāca visai tuvu Haukam, kurš pagriezās, iedzerdams malku alus. Apsarmojušajā spoguli viņš redzēja, ka Tibo ne reizes ne-palūkojas viņa virzienā.
Hauks uzelpoja. Droši vien tās bija tikai viņa iedomas.
Viņš nogaidīja apmēram pusminūti, nometa uz letes dažas banknotes, lai samaksātu par alu, un devās atpakaļ uz sētas puses ieeju, pa kuru bija ienācis. Hauks kādu bridi pagaidīja un tad apgāja ēkai apkārt, nonākot pie fasādes. Pie tās grozījās pāris vietējo, kuri smēķēja un skaļi sarunājās. Hauks paraudzījās uz ielu un redzēja, ka Tibo melnais Audi vēl aizvien ir novietots ietves mala.
Taču pats Tibo nekur nebija redzams.
Hauks pārvilka cepuri pāri acīm un iedomājās, vai nevajadzētu piezvanīt Naomi. Aiz bāra bija šķērsieliņa, kas, kā šķiet, veda līdz upes laipai. Tas, ka Tibo vairs neatradās viņa redzeslokā, lika Haukam sajusties nervozam. Varbūt viņš bija šķērsojis ielu. Varbūt aizgājis satikties ar kādu. Hauks paraudzījās apkārt un viņu neredzēja. Viņš pārgāja šķērsielai otrā pusē un palūkojās tur.
Neviena nebija.
Tad viņa pakausi ķēra trieciens.
Hauks saļima. Domas apmiglojās. Acis kļuva stiklainas, un pēc mirkļa viņš attapās, ka ir nokritis uz ceļiem. Viņš saprata, ka kaut kas nogājis pilnīgi greizi, un pēc mirkļa sajuta otru triecienu pa sāniem.
Viņam aizrāvās elpa. Piere pieskārās zemei.
- Pie joda, kas tu tāds esi? - noprasīja kāda balss ar izteiktu akcentu. Angļu valodā. Par spīti smadzenēs valdošajai miglai, tas satrauca Hauku vēl vairāk. Viņam mugurā bija iedūries ceļgals, un uzbrucējs uzvilka viņu augšā aiz apkakles. - Es tevi pazīstu. Esmu tevi redzējis jau agrāk. Kas tu esi? Tu neesi šejienietis.
Haukam šie vārdi atgādināja tālīnu atbalsi, kas dun viņa notrulinātajā galvā. Nemaz nerunājot par sāpēm, kas bija iecirtušās sānos. Viņš pieslējās augšā no zemes, cenzdamies atgūt skaidru domāšanu, jo labi apzinājās, ka viņa atbilde, iespējams, ir dzīvības vai nāves jautājums.
Ka gan Tibo viņu atrada? Kur viņš bija kļūdījies?
Serbs atvēzējās un iesita Haukam vēlreiz, šoreiz pa vēderu. Hauks saliecās un atkal pakrita, jūtot, ka aizraujas elpa. Tibo piespieda viņu pie ķieģeļu sienas.
- Kas tu esi? - viņš atkal noprasīja. Tibo notrieca Hauku zemē, pirms viņš bija pilnībā nācis pie sajēgas. Haukam sānos iedūrās pistoles stobrs. Serbs to paņēma, nicinoši iesmiedamies, tad atvilka mēlīti un piespieda stobru Haukam pie galvas. - Es neaizmirstu sejas. Zinu, ka esmu tevi redzējis. Kur? Kurš tevi ir atsūtījis? Tev ir trīs sekundes laika, lai mani apgaismotu, vai arī es izšķaidīšu tavas smadzenes pa visu pagalmu.
- Es esmu izmeklētājs, - Hauks ierunājās par spīti sāpēm paribē, lai ari nespēja izspiest no sevis neko vairāk par čukstu.
- Izmeklētājs? Kā labā tu strādā?
Hauks palūkojās sev aiz muguras. Neviens nebija manāms. Tibo bija viņu uzreiz uzrunājis angliski. Bez kādas izlikšanās, ka viņš varētu but vietējais. Nu Hauks saprata, kādu kļūdu bija pieļāvis Ņujorkā. Restorānā, kura viņš sekoja Tibo. Tad viņš tika pamanīts pirmoreiz. Tad, nevis tagad.
Un viņš zināja, ka labāk būs pateikt ko tādu, kas ļautu iegūt laiku. Turklāt ātri.
- No Savienotajām Valstīm. - Hauks ievilka elpu. - Es izmeklēju Marka Glasmena nāvi.
- Amerikānis? - Tibo apgrieza viņu otrādi un ar ņirdzīgu grimasi ielūkojās tieši Haukam sejā. - Kā tu mani sameklēji? - Viņš piespieda ieroča stobru ciešāk pie Hauka deniņiem. - Šeit, Serbijā, mēs neesam pārlieku ceremoniāli, Izmeklētāja kungs. Kā tu zināji, ka es esmu te?
Hauks zināja, ka viņam kaut kas ir jāizdomā. Tibo bija atvaļināts militārists. Viņš bija apmācīts tādās lietās. Ja viņš bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem bija nošāvis dučiem nevainīgu cilvēku kraujas malā, jādomā, ka viņam tie neradīsies arī tagad lai nospiestu mēlīti, tāpēc Haukam nācās riskēt ar izdzīvošanu.