- Pēc banku dokumentiem, - Hauks noelsās, cīnīdamies pēc elpas. Viņš ieskatījās serbam tieši acīs. - Jūs nosūtījāt turp naudu.
Atbilde, šķiet, viņu pārsteidza. Hauks lūkojās serba zibošajās acīs, juzdams, ka viņa ceļgali ir kļuvuši mīksti.
- Banku dokumenti, ko? - Tibo vēlreiz iespēra Haukam pa ribām. Hauks noelsās un norīstījās, juzdams, kā paribē kaut kas saplok.
Tibo uzrāva viņu augšā aiz apkakles un lika paiet tālāk pa šķērsielu, talak no galvenā ceļa. Viņš aizvilka to līdz upes margām, un Hauks izmisīgi centās atgūt elpu. Viņš dzirdēja, kā apakšā skalojas ūdens. Tibo pieturēja viņu pie pakauša un piespieda pie tā pistoli. Hauks gluži vai pārakmeņojās. Viņš palūkojās lejup. Netālu atradās dzirnavas un ūdenskritums. Iespējams, trīsdesmit pēdu tālāk. Hauks saprata, ka ūdens burbuļošana noslēps šāviena skaņu.
Viņš apzinājās, ka nespēs uzveikt savu pretinieku. Hauks bija bezpalīdzīgs, vēl aizvien vārgs pēc saņemtajiem sitieniem. Jebkāda pretošanās beigtos ar lodi pierē no viņa paša pistoles.
Tibo pagrūda viņu tuvāk malai.
- Kurš tevi atsūtīja, Izmeklētāja kungs? Kurš vēl zina, ka es esmu te?
- Neviens, - Hauks atbildēja, juzdams, kā ūdens šļakatas iesitas sejā.
- Nemelo. Es saožu melus, tāpat kā es saodu tevi. Vai esi gatavs izpeldēties? Varbūt tev izdosies pārpeldēt pāri krācēm, taču es to neieteiktu... ar lodi pakausī.
Hauks sajuta, ka pakrūte sažņaudzas baiļu kamols. Viņš zināja, ka viņa rīcībā ir tikai dažas sekundes, tāpēc viņa teiktajam vajadzēja būt pārliecinošam, lai iegutu mazliet laika.
- Franko Kostavičs, - Hauks iekliedzās un aizvēra acis, gaidīdams, ka tumsas āmurs izšķaidīs viņa smadzenes.
Tas nenotika.
Pagāja dažas sekundes. Tibo uzrāva viņu atpaka] kājās. Viņš apgrieza Hauku otrādi, iespiežot pistoli Haukam ribās. Viņa acis kvēloja apņēmība un dusmas.
- Kā tu zini šo vārdu?
- Es to noskaidroju. Dabuju tavu DNS paraugu. Es tev sekoju Ņujorkā. Restorānā Alto. - Hauks domāja: Kāda tam nozīme tagad, ja tā es iegūšu dažas sekundes? - Tur tu mani ieraudzīji pirmo reizi.
Kad šīs informācija nonāca līdz smadzenēm, Tibo pasmaidīja. Viņa sejā bija lasāma zināma padošanās liktenim un rezignācija. Viņš iespieda pistoli dziļāk Haukam sānos.
- Tad jau tu zināsi, ka man tas nenāksies grūtāk par pastaigu parkā. Vai tā jūs, amerikāņi, mēdzat teikt? Drošs sitiens. Pasaki man, kāpēc tu esi te! Pasaki man, kas lika tev mērot visu ceļu līdz Serbijai! Kā deļ tu esi gatavs mirt?
Hauku pārņēma bailes no neizbēgamā. Tomēr viņš nebaidījās sevis dēļ. Viņš baidījās par Naomi, kuru bija atstājis bezpalīdzīgu. Viņš klusībā lūdzās, kaut nu nebūtu iegrūdis viņu briesmās. Prātā uzausa vēl divas sejas. Viņš nodomāja, ka tās ir savādas atmiņas.
Džesija. Tik briesmīgi skumja sajūta. Vai viņa kādreiz uzzinās?
Un Eiprila. Viņas lepnā seja. Redzi, es biju tev līdzās, viņš nodomāja. Es turēju savu solījumu.
- Es esmu šeit, lai liktu tev samaksāt par to, ko tu esi izdarījis, - Hauks sacīja, atskatīdamies uz savu pretinieku. Pāri Tibo plecam Hauks ieraudzīja divus cilvēkus, kas bija iegriezušies sanieliņa. Viņš ieskatījās uzbrucēja acis un pasmaidīja.
- Varbūt kādā citā dzīvē, - serbs noteica, paceldams ieroci. - Taču šajā tavs darbs ir padarīts.
- Ne gluži, - Hauks atbildēja.
Sešdesmit pirmā nodaļa
Abi vīrieši, kas nāca pa šķērsieliņu, tuvojās. Spriežot pēc viņu grīļīgās gaitas un skaļās vāvuļošanas serbu valodā, viņi, visticamāk, bija iereibuši. Varbūt abi bija atnākuši šurp, lai atvieglotos. Vai lai iespļautu upe.
Haukam bija vienalga. Viņam tie nozīmēja glābiņu.
Tibo paraudzījās apkārt. Kļuva skaidrs, ka tam, ko viņš nupat gatavojās izdarīt, būs liecinieki. Vīrieša sejā parādījās aizkaitinājums. Abi svešinieki apstājās apmēram desmit pēdu attālumā, ieraudzījuši Tibo, kurš viņiem droši vien atgādināja cilvēku, kas ved pie prāta iereibušu klientu.
Viens no nācējiem bija maza auguma un ducīgs, ar pamatīgu krūtežu, ģērbies svītrainā kreklā un melnā ādas jaka. Otrs bija garāks, ģērbies futbola komandas kreklā. Viņam bija noskūta galva, gara vaigubārda un raupja, slāviska seja.
- Hei, ko tu tur dari? - īsākais nomurmināja serbu valodā, ar plašu žestu norādīdams uz Tibo.
Tibo kaut ko atbildēja. Hauks pieņēma, kas tas varētu nozīmēt to pašu, ko “kraties tālāk". Tibo novicināja pistoli.
Abu vīriešu acis iepletās. Hauks apsvēra savus spēkus. Varbūt, abiem aizejot, viņš varētu likt Tibo zaudēt līdzsvaru.
Taču svešinieki nebēga - viņi pacēla rokas gaisā kā aizstāvēdamies. Reibums lika viņiem izskatīties drīzāk aizkaitinātiem nekā izbiedētiem, un viņi nekur negāja.
Tibo piespieda pistoli Haukam paribē.
- Nedomājiet, ka es to neizdarīšu...
Šķērsielas galā parādījās vēl viens vīrietis un sieviete, kuri bija nolēmuši palūkoties, kas te par traci.
Piepeši bija saradušies liecinieki. Paprāvs bariņš.
Abi serbi kaut ko kliedza Tibo un vicināja rokas lamādamies. Lai ari viņam rokā bija pistole, Tibo vairs nekontrolēja situāciju. Viņš nezināja, ko iesākt. Ja viņš nošautu Hauku, tad nāktos to pašu izdarīt arī ar pārējiem. Vai ari atstāt lieciniekus. Viņam nebija iespēju izbēgt. Un vismazāk viņam šobrīd bija vajadzīga slapstīšanās no vietējās policijas, izvairīties no tās bija vēl svarīgāk nekā nogalināt Hauku.
Hauks apzinājās, ka šie cilvēki glābj viņa dzīvību. Izmantodams izdevību, visiem redzot, viņš pagrūda Tibo malā un ieskatījās serbam acīs ar triumfējošu smaidu.
- Aiziet, ej prom no šejienes, - noteica garais ar vaigubārdu. Nu jau angliski. - Mēs Serbijā tā neizturamies pret tūristiem. Tas cilvēks acīmredzot ir piedzēries. Mēs zinām, ko iesākt ar tādiem kā viņš.
Viņi uzskatīja, ka glābj kādu nabaga tūristu no aplaupīšanas.
Hauks pateicīgi pamāja vīrietim un tad pameta skatienu atpakaļ uz Tibo, kurš acīmredzot apsvēra savas iespējas. Vai viņam vajadzētu Hauku nogalināt? Un cik daudzus vēl bez viņa? Šobrīd viņu interesēja izdzīvošana. Saniknots, taču nespēdams neko šajā situācijā iesākt, viņš ļāva Haukam paspert soli sānis.
Hauks atvieglots devās uz priekšu pa šķērsielu, pielikdams soli un klusībā lūgdamies, kaut nu Tibo nepārdomātu un neiešautu lodi viņam mugurā.
Šķērsielā jau bija sapulcējies paprāvs ļaužu pulciņš, kuri bija uzzinājuši par strīdu. Hauks atskatījās. Tibo bija nikns, bet abi vīrieši viņu bez Lādas kautrēšanās lamāja, izgāzdami uz viņu dusmas tā, it kā abi butu no vietējā tirgus.
Vienalga. Hauks pateicīgi nopūtās. Šobrīd viņi bija izglābuši tam dzīvību.
Viņa domas atgriezās pie Naomi. Droši vien viņa vai juka prātā, raizēdamās par to, kur viņš ir palicis. 1 lauks metās skriešus pa ielu, sameklēja savu automašīnu, iekāpa iekšā un iebrauca blakus ieliņā. Viņš negribēja atstāt Tibo. Šis vīrietis bija savā ziņā vainojams Eiprilas nāvē. Vēl vismaz triju cilvēku nāvē. Nemaz nerunājot par to nabaga puisi Francijā, kura identitāti viņš bija piesavinājies.
Bet, ja Naomi bija kaut ko uzgājusi, tad viņi tagad varētu nodot Tibo Serbijas policijai.
Hauks brauca uz priekšu pa ielu un atskatījies ieraudzīja Tibo, kurš centās atbrīvoties no saviem mocītājiem, kas kaut ko sauca viņam nopakaļ. Haukam vajadzēja atgriezties pirmajam. Viņš izņēma mobilo un zvanīja Naomi.
- Pie joda, kur tu esi? - viņa atsaucās, acīmredzami gaidīdama, tāpēc ka atbildēja pec pirmā signāla.