Nekādi automašīnas bojājumi nebija saskatāmi, taču asiņu straumīte plūda no nedzīvā serba deniņiem.
Tas neizskatījās pēc autoavārijas.
Braucot garām, Hauks ieraudzīja, ka uz Audi aizmugures vējstikla uzrakstīti divi vardi. Ar lieliem, platiem burtiem, kas atgādināja izsmērētas asinis. Hauks aptvēra, ka tās ir Tibo asinis. Parastos apstākļos viņš nesaprastu nevienu uzrakstu serbu valodā, taču šiem diviem vārdiem tulkojums nebija vajadzīgs.
Burti veidoja uzrakstu: DONJE VELKE.
Bosnijas pilsēta, kurā notikušajā slaktiņā Tibo bija apsūdzēts.
Sešdesmit trešā nodaļa
Viņi klusējot pabrauca garām Tibo automašīnai. Naomi seja bija pelnu pelēka un gluži kā sastingusi. Hauks sajuta pakrūtē tukšumu.
Tibo bija sodīts par savām ļaundanbam.
Kurš bija to izdarījis? Kurš bija sapratis, ka Tibo ir Kos-tavičs? Haukam prātā ienāca aina pie upes ar abiem dzērājiem, kuri šķietami nejauši bija pienākuši klāt īstajā brīdi. Viņi bija uzrunājuši Hauku angliski. Ka zinādami.
Donje Velkc.
- Pie joda, kas bija tie cilvēki?
Hauks piebrauca automašīnu ceļa malā. Viņš centās atcerēties, kā tieši viss bija norisinājies.
- Atriebība? Serbijas Drošības aģentūra? - Naomi skaļi prātoja.
- Es nezinu. Viņi izskatījās iereibuši. Taču viens no viņiem runāja ar mani angliski. It kā zinātu, kas es esmu. Bet kāpēc serbiem vajadzētu tā rīkoties? Donje Velke atrodas Bosnijā. Tur dzīvoja etniskie albāņi. Un Kostavičs šeit tika uzskatīts par mirušu jau piecpadsmit gadu. Kā viņi varēja atklāt, kas viņš tāds ir? Mēs to uzzinājām pavisam nejauši. Tibo visu laiku man prašņāja, kas mani atsūtījis. Viņš neapšaubāmi baidījās no kāda...
- No Hasani? - Naomi iejautajās.
- Iespējams. - Hauks pamāja. - Viņš varētu noslaucīt pēdas.
- Ja tas bijis На sani, mums labāk vajadzētu taisīties prom no šejienes. Nekavējoties.
- Nē. - Hauks papurināja galvu. - Nedomāju, ka mums draud briesmas. Ja tā, tad viņiem neapšaubāmi bija izdevība atbrīvoties no mums abiem. Neizskatījās, ka viņi būtu norūpējušies par to, vai ļaut man iet.
- Es nerunāju par mums, Taj, - Naomi sacīja. - Ja šīs slepkavības - Glasmeni un Donovans, un tagad ši - bija Ha-sani roku darbs, tad Tibo ir iznicināts. Taču ir vēl kāds cits, kurš ir iejaukts. Kāds, kurš šobrīd kļuvis par mūsu vienīgo ķēdes posmu. Kurš iekustinājis visu šo ratu.
- Tas puisis Londonā. - Hauks viņu uzlūkoja. - Lidmašīnas jau ir gaisā.
Naomi pamāja.
- Martijs al Baširs. Ja Hasani uzzinās, ka mēs esam viņam uz pēdām, viņš nekādā gadījumā neatstās al Baširu dzīvu.
Hauks pamāja. Bez šī al Bašira, kurš atradās visu notikumu epicentrā, viņi neko nespētu pierādīt. Sazvērestība ar to pašu būs beigusies. Ar Tibo.
- Man šur un tur jāpiezvana, - sacīja Naomi. - Šis un tas jā nokārto.
- Tu gribi doties uz Londonu?
- Kāds cenšas ieviest haosu Savienoto Valstu ekonomikā. Al Baširs ir vienīgais ķēdes posms, kas mums šobrīd ir zināms.
Atpakaļskata spogulī uzzibēja zaļā gaisma un policijas bākugunis. Hauks atkal ieslēdza pirmo pārnesumu.
- Tev ir palaimējies, - viņš sacīja, atkal uzbraukdams uz ceļa. - Tā nu sagadījies, ka šobrīd esmu brīvs.
Naomi lūkojās laukā pa logu ar raižpilnu smaidu.
- Vareni.
Sešdesmit ceturtā nodaļa
Jauna meitene viegli drebēja, acīmredzami nobijusies.
Hasans ibn Hasani viņu pētīja. Meitenei bija tikai četrpadsmit gadu. Viņas bieži meloja. Taču šī patiesi bija īsta dieviete. Viņas krūtis bija pilnībā izveidojušās, un viņš redzēja, ka tās gaidpilni viļņojas zem tērpa. Viņas mati bija biezi un mīksti kā sabuļa spalva. Acis bija tumšas un man-deļveidīgas. Lūpas nelielas, tomēr pilnīgas. Viņā jautās dziļums, kas vīrieti iepriecināja. Meitene bija nobijusies un ieintriģēta par viņa uzmanību.
Un neviens viņai nekad nebija pieskāries.
- Izcili. - Hasani pasmaidīja, norādīdams sievietei, kura bija meiteni atvedusi, ka viņš ir pilnībā apmierināts. Atpakaļceļa sieviete saņems aploksni ar divdesmit tūkstošiem eiro. Divdesmit tūkstoši eiro. Pietiktu ar nelielu šīs summas daļu, lai viņš varētu izdrāzt visskaistākās pasaules sievietes. Modeles, skaistumkonkursu dalībnieces, jaunas Bolivu-das zvaigznītes. Tomēr šī bija īsts dārgakmens. Nesamaitāta. Viņš nespēja novērst ne acu no meitenes.
- Kā tevi sauc?
- Sera, - meitene atbildēja trīcošā balsi.
Sera. Viņa nāca no ciemata ibn Hasana valdījumos. No ciemata, kuru viņa ģimene, šeihi divtūkstoš gadu garumā, kontrolēja vēl joprojām. Meitenes tēvs bija iekūlies kādā ķezā, nonācis parādos. Hasani tas bija nieks - viņš bija gatavs tos dzēst vienā mirklī.
Par šādu cenu.
- Vai tev ir bail? - viņš apjautājās. Viņš apsēdās apzeltītajā antīkajā krēslā pie sava Luija XVI stila rakstāmgalda. Tad pasniedzās un pieskārās meitenes rokai. Viņam cauri izbrāzās elektrība.
Meitene sarāvās.
- Nevajag baidīties, - viņš noteica, ļaudams saviem pirkstiem noslīdēt no meitenes plaukstas un viegli pieskarties viņas stilbam. Viņš iztēlojās, kā meitenes krūtis zem drēbēm cilājas, cik stingri ir viņas krūšu gali. - Tu izdari savam tēvam lielu pakalpojumu. Tur tev nekā nebūtu. Un viņš tiktu izputināts. Turpretī šeit tev būs viss, ko vien tev ievajadzēsies.
Šeit atradās viņa mājvieta - uz vienas no daudzajām privātajām salām, kas tika atņemtas smiltīm Dubaija. Tā drīzāk atgādināja pili nekā māju. Celta pec Venēcijas pils parauga pie Liela kanāla. Gluži kā Kanalcto gleznā; viņam piederēja divas no tām.
Hasani pārņēma iekāre un gaidas. Jā, viņš dzīvoja sarežģītu dzīvi. Viņam bija līgumi visā pasaulē. Viņš bija tirgojis ieročus. Noslēpumus. Apbruņojis tos, kuri bija izraisījuši neskaitāmu cilvēku nāvi. Pravieša vārdā.
Un tomēr viņš bija arī lielisks draugs nelaimē nonākušajiem - tiem, kas Rietumos. Viņš bija parūpējies par finansējumu viņu brūkošajām bankām. Viņš bija atslēga uz pasaules lielākajām bagātībām, kas šiem uzņēmumiem šobrīd bija vajadzīgas. Viņš bija gaidīts viesis valdes sēžu zālēs visā pasaulē. Valdības ēkās.
Mūsdienās bija nepieciešams darboties abās pasaulēs. Kalpot vairākiem kungiem. Saglabāt līdzsvaru.
Un viens no viņa daudzajiem kungiem bija iekāre, kas pārņēma vīrieša miesu, iztēlojoties vieglo elsienu, ko meitene izdos brīdī, kad viņš ieies tajā pirms visiem citiem.
Hasani pats uzskatīja, ka viņš ir nobruģējis ceļu uz paradīzi jo daudziem vīriešiem.
Viņš tikai nodrošinājās - kā allaž.
Viņš bija gatavs paņemt savu daļu šeit un tagad.
Kamēr viņš apbrīnoja meiteni, iezvanījās mobilais telefons. Viņš bija tik dziļi iegrimis apcerē, ka tik tikko to sadzirdēja. Hasani paraudzījās uz ekrānu un jutās vīlies, ka šim zvanītājam nāksies atbildēt.
- Atvaino. - Viņš skumji nopūtās. - Tev vajadzēs pagaidīt ārpusē.
Hasani atbildēja uz zvanu, iztēlojoties, kā viņa rokas paslīd zem meitenes tērpa. Kā viņa pirmoreiz iekliedzas. Kā viņš to iegūst daudzas reizes, pirms aizvest atpakaļ uz nomaļo ciemu, kur visi viņu uzskatīs par padauzu.
- Hallo, - Hasani noteica, paņemdams telefonu un nolūkodamies pāri līcim uz majestātisko Dubaijas apvārsni.
- Gribu informēt, - zvanītājs sacīja, runādams šifrā,
- ka vecais parāds beidzot ir nokārtots. Tomēr baidos, ka ir palikusi vēl viena problēma. Abi obligāciju turētāji ir palikuši.