Serjožas teleskops atradās nevis mājās, bet observatorijā. Tas bija ierīkots pajumtē, lai saule nesakarsētu, bet ēnā uz Mēness ir mūžīgs aukstums un tumsa. Atmosfēras tur nebija, un Serjoža sēdēja skafandrā. Tā viņš tur tupēja kā piesiets divpadsmit stundas no vietas: iestādīja teleskopu un fotografēja, iestādīja un fotografēja. Un sāka atkal no gala. Pēc vakariņām vēl stundas četras attīstīja fotogrāfijas, mērīja un skaitļus pierakstīja biezā grāmatā. Ko viņš tur pierakstīja? Zvaigznes numuru, atrašanās vietu un lielumu. Vienkārši sakot, pēc manam domam, ta bija inventarizācijā, visgarlaicīgākais darbs. Tā es Serjožam arī atklāti pateicu: «Es brīnos, Serjoža, par jūsu pacietību.» Bet, izrādās, katrā darbā var būt sava aizraušanās. Serjoža man lepni atbild: «Mēs, astronomi, esam tālo ceļu izlūki. Mēnesi esam izpētījuši un to nodevuši apgūšanai cilvēkiem, no Mēness nu metam acis uz citām planētām.» Lūdzu, lai viņš parāda man zvaigznes. Viņš nebija augstprātīgs, netielējās, ļāva paskatīties teleskopā. No Mēness jau tā daudz zvaigžņu redzams, jo debesis tur ir tīrākas. Bet teleskopā visa debess izskatās kā ar smalku pūderi piebārstīta. Un katrs punktiņš šķiet sveša saule, tai apkārt — zemes, apkārt — mēneši. Kad Serjoža visu to pastāstīja, man elpa aizrāvās. Es it kā atrados nepazīstama okeāna krastā, un man pa šo okeānu jābrauc visu mūžu, vai arī es, šķiet, būtu ienākusi bibliotēkā, kur plauktos miljoniem grāmatu, cita par citu interesantāka, pirmo esmu izlasījusi par Maskavu, otru lasu par Mēnesi, bet visas pārējās vēl lasāmas.
Mums bija vēl viens Serjoža. Mēs viņu saucām par šīszemes Serjožu, bet astronomu — par debess Ser- jožu. Šīszemes Serjoža bija neliela auguma, švītīgs, vienmēr ar kaklasaiti, bikses izgludinātas, zābaki nospodrināti, dejās pirmais kavalieris, gatavs dejot visu cauru nakti. Ja viņš uzaicinās, tad griezīs tevi, kamēr kritīsi. Toties darbā viņš degtin dega, cilvēks ar zelta rokām. Viņš bija atbildīgs par māju, par hermētiskumu, par apgaismojumu, par apkuri, par elektrostaciju, par observatoriju, par apvidus mašīnu, par visiem skafandriem, par visiem Aņas izmēģinājumu aparātiem. Bez tam viņa ziņā bija radio. Katru vakaru pēc maltītes Aņa diktēja viņam pārskatu, ko Serjoža noraidīja uz Maskavu, pēc tam ziņoja mums par jaunākajiem Zemes notikumiem: Maskavā — fizkultūriešu parāde, Donbasā iekārtota automātiskā šahta, bez cilvēkiem, pie Amūras uzcelta jauna hidrostacija, enerģiju gribot atstarot no Mēness un pārvadīt uz Kaukāzu, amerikāņi taisoties uz Mēnesi — domājot nosēsties Krīžu jūrā (puiši smej: «Vai maz viņiem krīžu uz Zemes»). Dažreiz, kad notiek īpaši mums veltītas pārraides, pēkšņi sāk klikstēt Morzes signāls no Šurika Vrangeļa salā: «Marusja, neesmu aizmirsis, gaidu…» /
Tā mēs dzīvojām. Katru dienu gan Mēness, gan laboratorijas, gan debess, gan Zemes jaunumi. Un kas zin, vai kāds pasaulē ir dzīvojis interesantāk par mums sešiem.
— Sešiem? — mākslinieks pārjautāja. — Aņa, Kostja, divi Serjožas un jūs. Kurš tad sestais?
Ne vienreiz vien esmu ievērojis, ka Vihrovs pret detaļām ir uzmanīgāks nekā es. Viņu var saprast. Es rakstu par to, kas man jāpasaka, runāju par degunu un atļauju jums iedomāties visu seju. Bet māksliniekam nepietiek ar degunu, viņam vajadzīgs zods, apkakle, mati un viss pārējais. Protams, Marusjā klausoties, Vihrovs domās ilustrēja viņas stāstu. Pie galda sēž seši cilvēki. Pieci ir skaidri tverami, bet kāds izskatās sestais? Nosēdināt viņu atmuguriski? Bet kas viņš ir — vīrietis vai sieviete?
Marusja nopūtās.
— Sestais mums bija ārsts, Oļegs Vladimirovičs. Negribējās man par viņu runāt, bet vārdi no dziesmas nav izmetami. Pastāstīšu, kā bija, — patiesību nav ko slēpt.
Nezinu, kā tas viss bija iznācis, vai Starpplanētu komitejā bija pārrēķinājušies, vai viņš pats bija vainīgs, bet ārstam pie mums nebija ko darīt. No vienas puses — bez ārsta it kā nevarētu iztikt, no otras — lauku apvidos pēc noteikumiem vienam ārstam jābūt uz simt cilvēkiem, bet uz Mēness bijām tikai seši, visi jauni un veseli, neviens nedomā slimot. Viņam bija savi uzdevumi ar baktērijām un augiem. Bet mikrobi izsala, augi novīta. Aņa aicināja ārstu palīdzēt viņai, taisni lūdzās, bet viņš nebija ar mieru. Ārstam atlika viens vienīgs darbs — sastādīt ēdienu karti un pārbaudīt ēdienu. Viņš sāka bieži nākt pie manis virtuvē, nevis aiz izsalkuma, bet tāpat, aiz garlaicības. Pasmeļ karotīti, norij malciņu, apsēžas uz lādes un stāsta.
Pats viņš bija slaida auguma, izskatīgs un turējās solīdi, apzinājās savu vērtību. Stāstīja arī interesanti, bet vairāk gan par sevi, kā viņš dzīvojis ar tēvu akadēmiķi, kā slaveni cilvēki nākuši viņu mājā, kā viņš institūtā izcēlies, kā cildināti viņa darbi, kā viņš ierosinājis ārstēt kaulu slimības uz Mēness, kur smaguma spēks mazāks, kā viņš panācis sev komandējumu uz Mēnesi. Es klausījos ar patiku, pat lūdzu vēl kaut ko pastāstīt. Man nebija garīgs darbs, varēju sīpolus smalcināt un klausīties, tas netraucēja.
Varbūt viņš mani pārprata, vai arī viņu māca garlaicība, vispār sakot, viņš sāka ar mani jokoties, vajadzēja reizēm sadot pa nagiem. Bet viņš neko, nemaz neapvainojās. Gluži otrādi, teica man mīļus vārdus. Es redzu, ka jārunā skaidra valoda. Es šim saku: «Dakter, velti nesatrauciet sevi. Aiz garlaicības es ar mīlestību nenodarbošos. Man uz Zemes ir līgavainis — radists Sura. Bet, ja jums nav ko darīt, ejiet palīgā Annai Mihailovnai. Jūs ar viņu saderat: viņa raksta kandidāta darbu, bet jūs jau esat kandidāts. Turpretī man tikai astoņas klases un pavāru kursi.»
Viņš tikai atsmej: «Tu jocīgi spried, Marusja, it kā
produktus svērtu. Kāda nozīme te klasēm un grādiem? Tu man patīc, bet uz to mucu es nevaru ne skatīties.» (To viņš teica par Aņu.)
Tikai viņam bija aizmirsies, ka mūsu mājiņas sienas ir no metāla un viss cauri dzirdams. Es izeju no virtuves un redzu •— ēdamistabā stāv Aņa bāla kā krīts. Viņa man uzbrūk: «Ar ko tu noņemies darba laikā?» Tad viņa apraudājās, apkampa mani un lūdza piedošanu: «Marusja, es pati nezinu, ko runāju.»
Man viņas tik žēl, bet padoma nezinu. Kāds padoms te var līdzēt?
Tomēr viņa sevi pārvarēja. Vakariņu laikā dzirdu — viņa dzied. Raksturs viņai tāds viegls, ātri laida pār galvu.
Kopš tā brīža pagāja pavisam mazs laiciņš — pēc Zemes rēķina divas nedēļas, bet pēc^ Mēness — puse diennakts: rīts, diena un vakars. Ārstam radās rūpes — slimniece, un šī slimniece biju es.
Tas viss iznāca debess Serjožas dēļ. Taisni tolaik Marss bija lielajā opozīcijā, kas gadās reizi pa piecpadsmit gadiem. Serjožam bija dārgs katrs mirklis, neēda pusdienas, neēda vakariņas, nenovēlēja sev laika pat miegam. Kā nekā žēl, tup cilvēks izsalcis. Kaut ko sagrabināju, uzģērbu skafandru un — kamerā iekšā. Tā ir tāda telpa, kur izsūknē gaisu. To dara lēnām, jāgaida minūtes divdesmit. Tāpēc Serjoža arī negribēja nākt pusdienās. Beidzot gaiss bija izsūknēts, durvis atvērās (tas viss notiek bez cilvēkiem, automātiski), un es skrēju uz observatoriju. Biju jau pavisam tuvu, gandrīz vai ar roku aizsniedzama, te uzreiz — kāds kniukšķis, kaut kas nošķind pa skafandru. Kāju man kā uguns apdedzināja. Skatos, skafandrā caurumiņš, no tā mutuļo tvaiks.
Uzreiz sapratu, kas noticis. Man bija trāpījis meteorīta graudiņš. Tāds bīstams puteklītis, pavisam niecīgs, bet skrien piecdesmit reizes ātrāk nekā lode. Līdz Zemei tie nenonāk, ietriecas atmosfērā un izgaist, uzliesmo — un vairs nav. Tautā mēdz sacīt, ka zvaigznes krīt… Bet uz Mēness nav atmosfēras, tur šīs daļiņas notinkšķ pret akmeņiem. Nekāds tērauds nespēj pasargāt no tām — izšaujas cauri kā adatiņa. Mājā